Mājokļu politika Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas

Šis ir pirmais raksts, rakstu sērijā par mājokļu politiku Latvijā kopš 1991. gadā. Lasiet un uzziniet, kādēļ viss ir tā, kā ir.

Latvijas neatkarības atjaunošana un tai sekojošās pārmaiņas ekonomiskajā un politiskajā sistēmā bija fundamentālas. Līdz šim pastāvošā valsts pārvaldes un saimniekošanas forma tika atzīta par neveiksmīgu, to aizstāja ar virzību uz demokrātiju un brīvā tirgus ekonomiku. Būtiskas izmaiņas piedzīvoja arī līdzšinējā mājokļu politika. Valsts īpašumu privatizācija, to atdošana likumīgajiem mantiniekiem un atšķirīgās iedzīvotāju iespējas šos īpašumus iegūt, kā arī atšķirīgais ienākumu līmenis radīja pastiprinātu vajadzību pēc valsts iejaukšanās.

Tiesības uz mājokli netiek atrunātas Satversmē, taču parakstītās starptautiskās vienošanās, piemēram, Vispārējā Cilvēktiesību konvencija, kuru ir ratificējusi arī Latvija nosaka, ka „katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli…, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai”.1 Valsts, sadarbojoties ar pašvaldībām tradicionāli izmanto dažādus instrumentus, lai nodrošinātu mājokļu pieejamību, no kuriem vairāki tiks apskatīti arī šī darba ietvaros.

Lai sasniegtu darba mērķi, t.i. izpētītu Latvijas mājokļu politikas attīstību darbs ir sadalīts sešās daļās – namu denacionalizācija, privatizācija, mājokļu politikas institūcijas un normatīvā bāze, mājokļa sektora vispārējs raksturojums, pašvaldību atbalsts īrniekiem un hipotekārā kreditēšana, kuras papildina ievads un nobeigums, kurā tiek izdarīti secinājumi.

Pastiprināta uzmanība pētījumā tiek pievērsta Latvijas galvaspilsētai Rīgai, kura būdama lielākā Latvijas pilsēta (dzīvo trešdaļa no 2,3 miljoniem iedzīvotāju), koncentrē sevī visas ar mājokļu politiku saistītās problēmas.

Analīzes pamatā ir Latvijas likumdošana un normatīvie akti, statistika, laikraksti, pārskats par mājokļu politiku ES valstīs, intervija ar par mājokļu politiku atbildīgo amatpersonu, kā arī interneta resursi. Pētījumu apgrūtina ierobežotais apjoms, kā arī zinātniskās literatūras un pētījumu trūkums, kas liek autoram virzīties pa pagaidām maz izpētītu lauku.

1 Vispārējā Cilvēktiesību konvencija 25. pants

Korupcijas plusi un mīnusi

Kas ir korupcija? Kāpēc tieši pēdējos gados šis jautājums kļuvis tik aktuāls? Korupcijas problemātika arvien biežāk tiek iekļauta politiskajos diskursos. Kas ir mainījies, vai kādreiz korupcija nepastāvēja, vai arī kādreiz tā nebija problēma un to sabiedrība pieņēma kā saprotamu parādību. Bet varbūt korupcija politiskajos diskursos ir tikai modes lieta? Varbūt to var skaidrot ar informācijas telpas paplašināšanos. Jo pieaug ne tikai plašsaziņas līdzekļi, bet arī veidojas jauni kanāli, kas atvieglo informācijas ieguvi: kaut vai Latvijā pieņemtais „Informācijas atklātības likums”, kā „mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā, vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. ”1 Iespējams šo situāciju spētu skaidrot izvirzītais problēmjautājums, kāda ietekme korupcijai ir uz mūsdienu politiskajiem procesiem.

Darbā izvirzītā tēze tiks skatītas, izejot no Rasmas Kārkliņas piedāvātās definīcijas, kur korupciju skata, kā „publiskas varas ļaunprātīgu izmantošanu privāta labuma gūšanai.”2 Atšķirībā no Līgas Stafeckas piedāvātajām definīcijām, tā ir ļoti skaidra un ierobežo korupcijas veidus, par atslēgvārdu minot publiskas varas izmantošanu, pretstatā privātajai3. Turklāt, šī definīcija no kultūras viedokļa ir neitrāla4, kas ir svarīgi, kad diskutē par reģionu specificētām korupcijas atšķirībām.

Grūtības dažādu tekstu analīzē un kopēju problēmjautājumu identificēšanā rada fakts, ka tie balstītu uz atšķirīgiem pētījuma līmeņiem. Tas tiks ņemts vērā un tekstā atrunāts, par kuru līmeni ir runa. Tomēr piedāvātie teksti piedāvā lielisku iespēju diskutēt, par sakarībām, kuras ir universālas un piemērojamas visām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot korupcijas jautājumus, un kuras sakarības ir specifiskas postkomunisma valstīm. Kas ir svarīgi, lai noteiktu kopējās un specifiskās tendences.

Korupcija apdraud demokrātiskas valsts iekārtu

Argumenti „par”

Tēze ir mazliet provokatīva un sasaucas ar 17. septembra B. Brauna (B.Brown) izteiktām bažām, par demokrātijas krīzi, kad uzticēšanās sarūk visiem valsts pārvaldes līmeņiem (politiķiem, politiskajām partijām un politiskajām institūcijām).5 Toreiz diskusija beidzās ar atziņu, ka uzticēšanās sarūk, bet tas vien nevar būt kā katalizators krīzes pazīmei, ir jābūt reāliem draudiem, kādam no demokrātijas elementiem, to vērtībām vai pamatprincipiem. Līgas Stafeckas darbs ir kā loģisks turpinājums šai diskusijai, jo pēta ciešāk vienu no demokrātijas elementiem- vēlēšanu sistēmu. Viņas arguments, ka politiskās partijas vairs nav kā starpnieks starp pilsoņiem un valsti, tie vairs nav sabiedrības pārstāvji, bet gan „abpusēja bagātināšanās starp .. dažiem turīgiem indivīdiem sabiedrībā un politisko partiju.” 6 Un būtībā vairs nenes sevī to uzdevumu, kāds ir politiskām partijām demokrātiskās iekārtās – pārstāvēt visus savus vēlētājus.

L.Stafecka nerunā vairs tikai par galaproduktu- lielu neuzticību politiskajām partijām, viņa skaidro, loģisku darbības ķēdi, kas izraisa neuzticību. Viņa pamato, ka liela nevienlīdzība, jeb liela plaisa starp bagāto un nabadzīgo slāni, rada korupcijas pieaugumu politisko partiju finansēšanas sistēmā. Bet korupcijas esamība noved pie neuzticēšanās. Un tas ir pamatots arguments, ka tiek apdraudēti demokrātijas principi. Ja iepriekš7, tika argumentēts, ka uzticēšanās zudums var rasties, piemēram, informācijas kanālu paplašināšanās rezultātā, objektīvi pašai sistēmas kvalitātes nemainoties, un to var uzskatīt pat par sistēmas evolūciju, tad L.Stafeckas argumenti norāda uz sakarībām, kad neuzticēšanās ir nevis tikai mēdiju konstruētas, bet objektīvi pamatotas sistēmas nekvalitatīvā darbībā. Korelācija pastāv starp augstu korupcijas līmeni un augstu neuzticēšanos.

Nevienlīdzības radītā (ne)spēja ietekmēt poliskos procesus, vai vismaz pārliecība, ka nav iespējams politiskos procesus ietekmēt, rada frustrāciju un cinismu. Veidojas sava veida apburtais loks, kad plaisai palielinoties pieaug neuzticība, pieaugot neuzticība pieaug korupcijas risks un tas noved pie valsts leģitimitātes krīzes, un tad jau rodas jautājums par sistēmas maiņu.

Cilvēki, kuri viens otram uzticēsies, daudz vairāk atbalstīs kolektīvismu, mazāk individuālismu, pat neskatoties uz to, ka tiešā jautājumā atbalsta individuālismu liberālajā izpratnē8. Atgriežoties par uzticību un efektivitāti. Cilvēki uzticēsies tur vairāk, kur jutīsies līdzvērtīgi, nevis, kur neticēs savām spējām kaut ko ietekmēt. Un kur nav saprotams, kā var tik dažādi pelnīt. Parādoties Stafeckas pieminētajam ciniskumam, situācija ir kritiska, ja vēl cilvēki analizējot politiskos procesus ir skeptiski, tas rāda, ka netic visam, kas tiek pasniegts un informāciju izvērtē kritiski9. Kāds modulārs gadījums, šo skepsi pārvērtīs darbībā. Cinisms cilvēku padara pasīvu, viss, kas tiek darīts tiek apšaubīts, apšauba spēju ietekmēt, jo „tāpat nekas nemainīsies”.

Liela korupcija samazina valsts leģitimitāti, tās sistēma tiek „apieta” un sabiedrības līgums neievērots. Lieliem politisko partiju ziedotājiem ir konkrētas darbības, ko viņi no ievēlētajiem sagaida. Tas ir kā maiņas process, kur tiek pieprasīts rezultāts. Risks parādās, kad pārējai sabiedrības daļai pieejami ļoti vāji „atskaitīšanās mehānismi.”10 Kuri nespēj veidot pretspēku nelikumībām. Un šis apburtais aplis pieaug ģeometriskā progresijā. Veidojoties bezkonkurences spēkiem, tie veido sistēmu, kas tās pārsvaru nodrošinās: ar attiecīgu likumdošanu.. Piemēram, 4% barjeru vēlēšanu sistēmā, jeb partiju finansēšanas likumus, kas izslēdz mazo partiju ietekmi. Tajā pat laikā apspiežot pilsoniskās sabiedrības attīstību. Sabiedrībai atduroties pret nespēju ietekmēt, mazinās ticība saviem spēkiem, uzticēšanās zudums pieaug, samazinās līdzdalība un mazinās pretspēks. Aplis ir apiets un turpina progresēt.

Korupcija šajā situācijā ir sava veida, pret sistēmu izmantots, sociālais kapitāls. Kurš nevis veicina pilsoniskās sabiedrības veidošanos, bet kavē. Arī korupcija ir savstarpēja mijiedarbība, kā sociālā kapitālā, tajā arī notiek savstarpēji izdevīga apmaiņa.

Cits demokrātiskas sistēmas pamatprincipi ir vienādas tiesības visiem, arī to korupcija smagi pārkāpj. Korupcija padara sistēmu divkosīgu. No vienas puses tā pauž demokrātijas principu – visiem līdzvērtīgu, vienādu attieksmi, bet korumpētība noved pie tā, ka citi ir līdzvērtīgāki. Tas grauj demokrātijas būtību un apšauba tās leģitimitāti. Iespējams šeit varam atrast skaidrojumu aptauju rezultātiem, kuri parāda tādu neviennozīmīgu attieksmi pret valsti, kur lielākā daļa iedzīvotāju atbalsta demokrātisku valsts iekārtu, bet neuzticas atsevišķām tās institūcijām. Kas pirmajā brīdī rada aizdomas, ka patiesībā cilvēki neuzticas demokrātijai, jo neatbalsta tās elementus, piemēram, politiskās partijas11. Bet varbūt ir otrādi, sabiedrība tic demokrātijai, bet institūcijas šos principus neievēro, tās nenodrošina sistēmas demokrātisku darbību. Varbūt tai paralēli darbojas nedemokrātiska sistēma, kā to pierāda veselības aprūpes sektors. Ir radīta sistēma, kurai vajadzētu visus iekļaut ar vienādu attieksmi. Bet tas nefunkcionē – oficiālā sistēma nedarbojas un cilvēki zaudē tai ticību, sistēma zaudē leģitimitāti. Ir nepieciešama sistēma, ko atbalstīt un kas darbojas, ja ir sistēma, bet tā nedarbojas, tad sarūk atbalsts.12

Protams, izvirzot šos argumentus ir jāpaskaidro par kāda līmeņa un veida korupciju ir runa. Korupcijas veidiem ir dažāda ietekme uz sabiedrības attīstību. Ja periodiska atsevišķu gadījumu korupcija nevar ietekmēt valsts iekārtas stabilitāti. Tad, ja korupcija veidojas par sistēmu, tas spēj apdraudēt esošo iekārtu. Tāpat ir jānošķir līmeņi, kurā darbojas korupcija, Rasma Kārkliņa izšķir trīs: pilsoņu un amatpersonu ikdienas saskarsme, saskarsme publiskajās institūcijās, politisku institūciju ietekmēšana.13 L.Stafecka vairāk apskata tikai vienu no šiem līmeņiem, kad koruptīvas darbības notiek politisko partiju finansēšanā, kas pats par sevi nav nekas pretlikumīgs (ja likums paredz politisko partiju finansēšanu no privātā sektora, nevis tikai valsts budžeta), tomēr sekas tam ir spiediens uz lēmuma pieņemšanu, kurš nesaskan ar sabiedrisko līgumu, kas netieši tiek noslēgts starp partijām un to vēlētājiem. Apskatīto jautājumu var skatīt 3. līmeņa kontekstā.

Ja runājam par korupciju otrā līmenī, jeb publisko institūciju saskarsmē. Tās ietekme uz demokrātiju, protams, atkarīga no situācijas, bet var būt graujoša. Ja atgriežamies pie definīcijas, korupcija ir publiskās varas izmantošana privātu labumu gūšanai, tad valdības pārstāvjiem panākot sev pilnvaras ietekmēt tiesu sistēmu, ar mērķi palielināt ietekmi, ir pret sabiedrības vajadzībām un grauj varas dalīšanas principu.

Argumenti „Pret”

Ir autori, kuri uzskata, ka korupcijai ir tieši pozitīva ietekme, un tā darbojas gandrīz kā iekārtas stabilizētāja. Tiek minēti piemēri, kur birokrātija ir pārāk stagnējoša un kavē ekonomisko izaugsmi, kur sistēmas ir pārāk represīvas, korupcija to atvieglo,14 vai veido pagaidu sistēmu, lai novērstu kādas sistēmas sagruvi. Piemēram, veselības sistēmu izglāba kukuļi, bez tiem nebūtu ārsti palikuši.

Vēl skaļāki argumenti ir par to, ka tieši korupcija sagrāvusi Padomju Savienību, tātad devusi milzīgu ieguldījumu demokrātijas ieviešanā. Šiem argumentiem var piekrist, tādā līmenī, kā „katram mākonim sava saules apspīdēta maliņa”. Bet nevaram nopietni korupciju attaisnot. Ja arī tā sagrāva nedemokrātisku sistēmu, tas neliecina, ka veicinās demokrātisku. Jo korupcija ir antisistēmiska pēc būtības, nešķirojot tās labajās un ļaunajās.

Bet attiecībā uz pirmo argumentu, varbūt korupcija atvieglo sadarbību starp pilsoņiem un valsti, bet to nevar uzskatīt par demokrātisku metodi. Jo nemaina pašu stagnējošo sistēmu, bet ļauj tikai ilgāk tādai palikt, nevis ieviest pozitīvas reformas. Un savā veidā atbalstot to, jo ļauj no šīs stagnācijas kādam gūt labumu (ar ieinteresēto pusi domājot publiskā sektorā strādājošos) un kas nodrošina sistēmas saglabāšanos.

1 Ulmanis G.Informācijas atklātības likums. Saeimā pieņemts 1998. 29.10. Sk.Intern.:
http://www.likumi.lv/doc.php?id=50601
2 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 10.lpp.
3 Stafecka L. Politisko korupciju ietekmējošie strukturālie aspekti. Partiju finansēšanas piemērs. Grām.: Alternatīva. Rīga: Latvijas Universitāte, 2007. 122.lpp.
4 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 10.lpp
5 Brown, B. Comparative Politics – Notes and Readings, 2006, Pp 175-201.
6 Stafecka L. Politisko korupciju ietekmējošie strukturālie aspekti. Partiju finansēšanas piemērs. Grām.: Alternatīva. Rīga: Latvijas Universitāte, 2007. 132.lpp.
7 Demokrātijas attīstība un apdraudējumi. Pieraksti lekciju kursā “Salīdzināmā politika: koncepcijas un tēmas”. 17.09.2007
8 Stafecka L. Politisko korupciju ietekmējošie strukturālie aspekti. Partiju finansēšanas piemērs. Grām.: Alternatīva. Rīga: Latvijas Universitāte, 2007. 133.lpp.
9 Demokrātijas attīstība un apdraudējumi. Pieraksti lekciju kursā “Salīdzināmā politika: koncepcijas un tēmas”. 17.09.2007
10 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 138.lpp
11 Demokrātijas attīstība un apdraudējumi. Pieraksti lekciju kursā “Salīdzināmā politika: koncepcijas un tēmas”. 17.09.2007
12 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 201.lpp.
13 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 144.lpp.
14 Turpat, 11.-12.lpp.

Secinājumi par valsts un baznīcas ietekmi uz abortu likumdošanu Vācijā un Francijā

Kādu laiku atpakaļ mēs uzsākām analīzi par to, kā valsts un baznīcas savstarpējās attiecības ietekmē abortu likumdošanu divās Rietumeiropas valstīs – Vācijā un Francijā. Tie, kas sekoja visai rakstu sērijai varēja uzzināt daudzas akadēmiski nozīmīgas detaļas, taču secinājumi ir apkopoti šajā daļā.

Secinājumi

Veicot valsts – baznīcas nošķīruma un baznīcas ietekmes uz abortu politiku pieņemšanu analīzi tika atklāts, ka baznīcas lielā mērā ir gatavas iet uz kompromisiem un nevēlas vai nespēj uzspiest savu gribu citiem. Tā pakāpeniski pielāgojas interešu grupu un valsts diktētajiem noteikumiem.

Salīdzinot baznīcas ietekmi Vācijā un Francijā, jāsecina, ka Vācijas pamatlikumā noteiktais ietvars valsts-baznīcas attiecībām ir ievērojami nostiprinājis Vācijas lielāko baznīcu ietekmi un izmaiņas tajā ir iespējamas tikai līdz ar izmaiņām Vācijas pamatlikumā. Šī iemesla dēļ Francijas baznīca ir spiesta ieņemt mērenākas pozīcijas un arī tās aktivitāte ir mazāka. Tomēr, neskatoties uz to arī Francijā, kas tradicionāli tiek uzskatīta par izteikti sekulāru valsti reliģiskajām skolām ir iespējams saņemt finansējumu no valsts, kas ļauj tām realizēt savas politikas. Turklāt Francijas baznīcu salīdzinoši veiksmīgā darbība atsevišķus pētniekus mudina uzsākt diskusijas par iespējamām valsts-baznīcas attiecību izmaiņām tuvākā nākotnē.

Aplūkojot tuvāk Francijas un Vācijas nošķīrumu starp valsti-baznīcu, tika secināts, ka Vācijas vadošo baznīcu īpašumā katru gadu nonāk nesamērojami lielāks resursu daudzums nekā Francijā, to īpašumā ir baznīcas ēkas un īpašumi, tiek nodrošināta ievērojami lielāka ietekme uz izglītības sistēmu, sociālo politiku, rīcības brīvību, rīkojoties ar finansēm. Tomēr, neskatoties uz visiem iepriekšminētajiem faktoriem, Vācijas vadošo baznīcu ietekme uz politikas procesu nespēj nodrošināt to izvēlēto virzienu. Pagājušajā gadsimtā baznīcas abās valstīs samērā pasīvi novēroja kā pakāpeniski tiek aizvien vairāk liberalizēta grūtniecības pārtraukšanas likumdošana un neveica radikālus pasākumus, lai to nepieļautu.

Izņēmums Vācijas baznīcas spējai saglabāt savas pozīcijas abortu likumdošanas jautājumā ir spēja nepieļaut avārijas kontracepcijas tirgošanu bez ārsta receptes. Francijā tas tika atļauts jau 20. gs astoņdesmitajos, patlaban vēl 16 ES dalībvalstīs.

Pētnieki M. Chaves un D.E. Cann 20. gadsimta 90-to gadu sākumā analizējot Rietumeiropas valstis pēc to nošķīruma starp valsti un baznīcu Franciju pieskaitīja sekulārākajām Eiropas valstīm (deregulētām), bet Vāciju daļēji regulētām. Aplūkojot abas ES lielvalstis vairāk kā desmit gadus vēlāk autors secina, ka šim dalījumam piemīt zināmi trūkumi. Iedalot visas valstis tikai trīs kategorijās nav iespējams atspoguļot Vācijas valsts un baznīcas attiecībās pilnībā. Vācijas konstitūcija nosaka, ka baznīca no valsts ir nošķirta, taču privilēģijas, kas baznīcai ir piešķirtas par šo nošķirtību ļauj runāt diezgan virspusīgi.

Darba gaitā pierādījās autora pieņēmums, ka, lai arī Vācijas Federatīvās Republikas konstitūcija vadošajām baznīcām piešķir daudz lielākas priekšrocības nekā Francijas baznīcām, tās tomēr nespēj vai nevēlas tās pilnvērtīgi izmantot un pakāpeniski atkāpjas abortu likumdošanas liberalizācijas priekšā.

Šī iemesla dēļ ievadā izvirzītā hipotēze: stingrāks nošķīrums starp valsti un baznīcu palielina valsts spēju pieņemt neatkarīgu abortu likumdošanu, tiek uzskatīta par pierādītu. Avārijas kontracepcijas iegāde bez receptes ir Vācijas vadošo baznīcu pēdējais sasniegums pakāpeniski liberalizētajā abortu likumdošanā. Francijā šis lēmums tika pieņemts jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados.

Pārējā abortu likumdošana abās valstīs ir lielā mērā līdzīga.

Literatūras saraksts

  • Boyle K., Sheen J. Freedom of Religion and Belief: A World Report. London: Routledge. 1997. 495 p
  • Chaves M., Cann E.D. Regulation, Pluralism, and Religious Market Structure, In: Rationality and Society,Vol. 4, No. 3, 1992. pp. 272.-290.

  • Ed. Madeley J.T.S., Zsol E., Cast F. Church and State in ContemporaryEurope: The Chimera of Neutrality, London: Frank Cass, 2003. 256 p
  • Hamilton M. The Sociology of Religion: Theoretical and Comparative Perspectives.. London: Routledge, 2001. 324 p
  • Wuerth. I.B. Private Religious Choice in German and American Constitutional Law: Government Funding and Government Religious Speech. In: Vanderbitt Journal of Transnational Law, vol. 31. 1998. 122 p
  • Introvigne, M. R. Stark. Religious Competition and Revival in Italy: Exploring European Exceptionalism. In: Interdisciplinary Journal of Research on Religion. Vol. 1, issue 1 2005. 18 p
  • March J., Olsen J. The NewInstitutionalism: Organizational Factors in Political Life, In: The American Political Science Review, Vol. 78, No. 3 (Sep., 1984), pp. 734-749
  • McBridge D. Abortion Politics, Women`s Movements, and the Democratic State: A Compearative Study of State Feminism. Oxford: Oxford University Press. 2005. 328 p
  • Minkenberg M. Die neue radikāle Rechte im Vergleich. USA. Frankreich. Deutschland. Opladen/Wiesbaden: Westdeutscher Verlag. 1998. 411 S
  • R.H.W. Theen, Wilson F.L. Comparative Politics: An Introduction to Seven Countries. Upper Saddle River, N.J: Prentice Hall. 2000. 549 p
  • Robbers G. State and Church in the European Union Conjunction With the European Consorrtiom for State and Church Research. Baden-Baden: Nomos Verl.-Ges., 1996. 589 p
  • Rucht D. Modernisierung und neue soziale Bewegungen, Frankfurt/M.: Campus, 1995. 601 p
  • Nicolas W. What` s in Scarf? The Debate on Laicite France. In: French Politics, Culture and Society, vol. 24, 2006. London : Berghahn Books. 89 p

Baznīcu ietekme uz abortu likumdošanu

Iespējams, ka Rietumeiropā ir tikai daži jautājumi, par kuriem baznīcu attieksme ir tik skaidra un redzama kā jautājumā par abortiem. Lai atvieglotu turpmāko analīzi autors iedalīs likumdošanu par abortiem trīs daļās. Tas tiks veikts atkarībā no tā kādas ir sievietes iespēja pieņemt lēmumu par grūtniecības pārtraukšanu:

  1. maksimāla indivīda brīvība, visu izšķir sievietes lēmums likumā noteiktā laika periodā (liberālais),

  2. sievietei ir iespējams pārtraukt grūtniecību noteiktā laika periodā un/vai īpašos gadījumos, kad tiek apdraudēta viņas dzīvība, ir notikusi izvarošana (moderātais),

  3. grūtniecības pārtraukšana nav pieļaujama nekādos apstākļos un ir bargi sodāma (restriktīvais).

Restriktīvais modelis prioritizē nedzimušā bērna tiesības dzīvot pār indivīda brīvību un/vai labklājību. Moderātais modelis arī lielā mērā palielina nedzimušā tiesības, taču pieļauj arī sievietes lēmumu. Savukārt liberālajā modelī visu izšķir sievietes individuālās vēlmes un jaundzimušā tiesības netiek aizstāvētas.

Šī darba ietvaros autors skata abortus samērā liberālā izpratnē, kā individuālu sievietes lēmumu pārtraukt grūtniecību.

Francija

Francijā abortu likumdošana tika liberalizēta 1975. gadā, pretojoties konservatīvo, ortodoksālu katoļu un dažādu interešu grupu protestiem, pati katoļu baznīca šajā jautājumā iesaistījās visai maz.1 Liberalizācijas rezultātā tika atļauts veikts abortu līdz grūtniecības desmitai nedēļai un pēc tam tas bija iespējams tikai pēc ārstu atzinuma, ka dzīvība ir briesmās. Kopš 1994. gada Francijas likumdošana, ka pēc 10 grūtniecības nedēļas abortu ir iespējams veikt tikai pēc īpašu medicīnas centru atzinuma saņemšanas, ka auglis apdraud dzīvību2 Neskatoties uz kreiso nākšanas pie varas 20. gadsimta astoņdesmitajos turpmāka liberalizācija nenotika, taču pretojoties radikālo labējo partiju spiedienam kreisie spēja vismaz saglabāt 1975. gadā veiktos liberalizācijas pasākumus. Pie labēji radikālā spārna šajā laikā pievienojās partija Front National, kas uzturēja ciešus sakarus ar ultra-konservatīvo katoļu atzaru, kas, pretojoties katoļu baznīcas pasivitātei, no tās atdalījās.3

Turpmāku liberalizāciju novērsa mediķi un juristi, kuri pielietoja zinātniskus argumentus par nedzimušā bērna saprāta attīstību, nevis baznīca, kas centās uzsvērt reliģijas un morāles normas. Atzīmējams ir arī 1971. gada tiesas process, kas piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību un kura iespaidā vēlākos gados pat tika mainīta likumdošana. Bobigny procesa laikā tika notiesāta sieviete, kas pēc izvarošanas bija izdarījusi abortu, savukārt izvarotājs dažādu iemeslu dēļ netika saukts pie atbildības. Lai novērstu situāciju, kad sieviete šādos gadījumos kļūst par divkāršu upuri tika pieņemts likums, kurš noteica, ka visām slimnīcām šādos gadījumos ir pienākums veikt abortus. Patlaban valsts apmaksā aborta veikšanu, gadījumā, ja ir notikusi izvarošana, nedzimušais bērns apdraud mātes dzīvību. Abortu veikšana ir iespējama gandrīz visās slimnīcās, bet par atteikumu ārstu var sodīt ar naudas sodu. 4

1988. gadā Francija kļuva par pirmo Rietumeiropas valsti, kurā tika atļauts pārdot avārijas kontracepciju.5 Zāļu izplatošais uzņēmums to pēc neilga laika pārtrauca tirgot, jo pret to asi iebilda aborta pretinieki, taču Francijas valdība, argumentējot, ka sabiedrības veselība ir svarīgāka par reliģiski motivētiem iebildumiem lika atsākt medikamenta izplatīšanu.6

Vācijā

Vācijā vadošās baznīcas iebilda pret grūtniecības pārtraukšanas liberalizāciju daudz aktīvāk un redzamāk nekā Francijā. Pirmie mēģinājumi mīkstināt likumdošanu aizsākās 1973. gadā, kad Bundestāgā to ierosināja SPD vadītā koalīcijas valdība. Parlamenta vairākuma lēmumu apturēja konstitucionāla tiesa, kas šo jautājumu izskatīja pēc konservatīvās opozīcijas ierosinājuma. Konstitucionālā tiesa savu lēmumu balstīja uz pamatlikumā noteikto normu, ka valsts galvenais pienākums ir aizsargāt cilvēka dzīvību, tajā skaitā nedzimušo un tas ir svarīgāk nekā sievietes izvēles un rīcības brīvība7 Pamatojot savu atbildi, tiesa izmantoja rindkopu, kas tika katoļu baznīcas interesēs tika iestrādāta 1948/49. gadā. Tādā veidā, lai arī baznīcas aktivitāte bija šajā jautājumā bija lielāka nekā Francijā, tās galvenais varas avots bija iepriekš konstitūcijā iestrādātās normas, kas arī vēlāk ļāva saglabāt tās intereses. Neskatoties uz to 1976. gadā pēc vairākus gadus ilgušām debatēm tika pieņemts lēmums, atļaut abortus pirmajās 12 nedēļās, ja tas nopietni apdraud sievietes veselību. Tomēr praksē šādu atļauju bija tik grūti saņemt, ka daudzas sievietes devās uz Nīderlandi, kur likumdošana bija daudz liberālāka.8 1989. gadā notika katoļu pārvaldītajā Bavārijā notika prāva, kurā tika notiesāts ginekologs un 127 viņa pacientes par grūtniecības pārtraukšanu bez virknes medicīnisku pārbaužu un konsultēšanās ar baznīcas pārstāvjiem.9

Pēc Berlīnes mūra krišanas abortu likumdošana tika pārskatīts vēlreiz, jo Austrumvācijā, kur pastāvošās iekārtas iespaidā baznīcas ietekme bija minimizēta arī sabiedrības attieksme šajā jautājumā bija daudz liberālāka. Tomēr, lai arī parlaments spēja vienoties par abām pusēm pieņemamu risinājumu, to kārtējo reizi pārtrauca konstitucionālās tiesas lēmums, kas pēc tā brīža kanclera H. Kola un konservatīvās partijas (CDU) partijas biedru iesnieguma atkārtoti izskatīja šo jautājumu. Šajā reizē (1992. gadā) tiesa nedaudz mīkstināja savu nostāja un ļāva veikt abortu pirmo trīs mēnešu laikā, ja sieviete pirms tam ir konsultējusies ar baznīcas pārstāvjiem un ārstiem. Tomēr vienlaikus procedūra tika ierobežota finansiāli un netieši arī morāli. Tiesa norādīja, ka grūtniecības pārtraukšanu nedrīkst apmaksāt valsts, tā nedrīkst tikt veikta valsts slimnīcās, kas ievērojami sadārdzināja procedūras izmaksas. Izņēmuma gadījumos (dzīvības apdraudējums, izvarošana) valsts sniedza arī materiālu atbalstu.10 Tomēr tika panākts arī progress, kopš šī tiesas lēmuma ne sieviete, ne ārsts, kas veic grūtniecības pārtraukšanu vairs nevarēja tikt saukts pie kriminālatbildības par slepkavību.11

Aplūkojot abās valstīs notikušās izmaiņas abortu likumdošanā jāsecina, ka gan Francijā, gan Vācijā baznīcas izrādīja pretestību. Vācijā tā izpaudās stiprāk, taču pat tur nepārauga milzīgos apmēros, vēl jo vairāk nevalstiskās organizācijas un kustības izrādīja lielāku pretestību. Salīdzinoši laika posmā no 1972. – 1990. abās valstīs ar baznīcām nesaistītas organizācijas sarīkoja 44 protesta akcijas, bet baznīcas organizācijas aktīvākas bija Vācijā, attiecīgi 28 protesta akcijas Francijā un 33 Francijā.12

Viens bastions Vācijas vadošajām baznīcām gan ir saglabājies – avārijas kontracepcija. Atšķirībā no vēl 17 ES dalībvalstīm, tai skaitā Franciju kur avārijas kontracepciju ir iespējams iegādāties bez ārsta receptes Vācijā tā joprojām ir vajadzīga. Turklāt, lai arī izmeklēšana nav nepieciešama, baznīcas to rekomendē, tādejādi iespējams atturot daļu sieviešu doties to saņemt. Par baznīcas ietekmi uz šo jautājumu liecina arī 2004. gadā Vācijas zāļu aģentūra sniegtā rekomendācija avārijas kontracepcijas medikamentus turpmāk pārdot bez receptes tika atstāta bez ievērības no Veselības ministrijas puses.13

______________

1 Rucht D. Modernisierung und neue soziale Bewegungen, Frankfurt/M.: Campus, 1995. S. 350. – 359.
2 Canadian Federation for Sexual Health. Abortion Law. History and Religion. Sk. internetā 28.12.2007. http://www.cbctrust.com/history_law_religion.php#11 (Kanādas seksuālās veselības Federācijas mājas lapa)
3 Minkenberg M. Die neue radikāle Rechte im Vergleich. USA. Frankreich. Deutschland. Opladen/Wiesbaden: Westdeutscher Verlag. 1998. S. 268. – 269.
4 Boyle K., Sheen J. Freedom of Religion and Belief: A World Report. London: Routledge. 1997. p. 298
5 Canadian Federation for Sexual Health. Abortion Law. History and Religion. Sk. internetā 28.12.2007. http://www.cbctrust.com/history_law_religion.php#11 (Kanādas seksuālās veselības Federācijas mājas lapa).
 Turpat,
6 Turpat,
7 Rucht D. Modernisierung und neue soziale Bewegungen, Frankfurt/M.: Campus, 1995. S. 375
8 Canadian Federation for Sexual Health. Abortion Law. History and Religion. Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.cbctrust.com/history_law_religion.php#11 (Kanādas seksuālās veselības Federācijas mājas lapa)
9 Turpat,
10 Canadian Federation for Sexual Health. Abortion Law. History and Religion. Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.cbctrust.com/history_law_religion.php#11
11 McBridge D. Abortion Politics, Women`s Movements, and the Democratic State: A Compearative Study of State Feminism. Oxford: Oxford University Press. 2005. p. 111
12 Rucht D. Modernisierung und neue soziale Bewegungenen. Deutschland, Frankreich und USA im Vergleich, Frankfurt am Main: ? 1994. S. 350. – 359.
13 McBridge D. Abortion Politics, Women`s Movements, and the Democratic State: A Compearative Study of State Feminism. Oxford: Oxford University Press. 2005. pp. 113. – 121.

Reliģiskā brīvība Francijā pēc 1945. gada

Francijas konstitūcijas 2. paragrāfs nosaka, ka „Francija ir nedalāma, sekulāra, demokrātija un sociāla republika. Tā garantē visu pilsoņu vienlīdzību neatkarīgi no to izcelšanās, rases vai reliģijas. Tā respektē visas ticības..”1

Pati ietekmīgākā no baznīcām Francijā jau tradicionāli ir katoļu baznīca, kurai ir visvairāk dalībnieku un tādejādi arī visvairāk speciāli katoļiem paredzēto, privāto skolu. Tajās mācās aptuveni 15 % skolnieku un tajās strādājošie skolotāji saņem finansējumu no valsts budžeta.2

Jau gandrīz ierasts, ka pie varas nonākot konservatīvajām partijām, tās cenšas palielināt finansējumu katoļu skolām, taču plašu sabiedrības protestu rezultātā no tā atsakās. Līdzīga parādība novērojama arī, kad pie varas nonāk kreisās partijas – tās mēģina katoļu skolām piešķirto finansējumu samazināt, taču arī tad protestu rezultātā beigās piekāpjas.3

Kopš 1905. gada, kad tika pieņemts 1905. gada likums par valsts un baznīcas nošķirtību Francijas valstij pieder visas katedrāles, savukārt pašvaldībām mazās draudzes baznīcas un kapelas, kas tika ierīkotas pirms 1905. gada. Francijas valdība ir atbildīga par to uzturēšanu kārtībā. Ar šādu instrumentu palīdzību tiek panākts, ka baznīca, lai arī drīkst uzturēties valsts baznīcās, ir spiesta atskaitīties valstij/pašvaldībām par saviem tēriņiem. Tas ir veicinājis daudz lielāku baznīcas atkarību no valsts nekā Vācijā, kur baznīcas pašas uztur savas ēkas, saņem ticības nodokli un drīkst izlietot to pēc saviem ieskatiem, bez atskaitīšanās.

Izņēmums valsts-baznīcas dalījumam ir atsevišķas pašvaldības (Bas-Rhin, Haut-rhin, Moselle), kuras pirms atkārtotas pievienošanas Francijai 1918. gadā bija Vācijas pārvaldībā un tādēļ saglabāja iepriekšējo statusu, t.i., īpašas priekšrocības atsevišķām reliģiskajām grupām (katoļiem, luterāņiem, divām reformatoru baznīcām un jūdaismam)4, kuras nav iespējams iegūt pārējo reliģiju baznīcām.

Pakāpeniski Francijā notiek tuvināšanās baznīcai, tiek izteikta atzinība baznīcas ieguldījuma labklājībā, skolu sistēmā, sociālajā sfērā. Par Francijas tuvināšanos „ne tik sekulārai valstij” liecina arī 1996. gadā notikusī pāvesta vizīte Francijā kā katoļu baznīcas galvai, nevis Vatikāna vadītājam. Šī vizīte raisīja diskusijas par to vai tādejādi nav pārkāpta konstitūcija (nošķīrums starp valsti-baznīcu).5

Ņemot vērā pieaugošo reliģisko daudzveidību (islamticīgo skaitu) un ar reliģiju identificējamo apģērbu lietotāju palielināšanos, kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem Francijā norisinājās diskusijas par to vai atļaut reliģiskām grupām paust savus uzskatus publiskās skolās. Debates noslēdzās 2004. gada 14. martā, kad tika pieņemts likums, kas aizliedza skolās nēsāt aizdomīgas galvassegas un reliģiskos simbolus,6 līdz ar to arī krucifiksus, Dāvida zvaigzni un citu reliģiju atribūtus.

1Conseil Constitutionnel Constitution du 4 Octobre 1958, Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.conseil-constitutionnel.fr/textes/constit.htm (Francijas 1958. g. 4. oktobra konstitūcija)
2 Ed. Madeley J.T.S., Zsol E., Cast F. Church and State in Contemporary Europe: The Chimera of Neutrality, London: Frank Cass, 2003. p. 204.
3 Boyle K, Sheen S. eds., Freedom of Religion and Belief: A World Report London: Routledge, 1997. p. 293
4TTurpat, 295.l pp
5 Ed. Madeley J.T.S., Zsol E., Cast F. Church and State in Contemporary Europe: The Chimera of Neutrality, London: Frank Cass, 2003. p. 204.
6 Weill N. What`s in a Scarf? The Debate on Laicite France. In: French Politics, Culture and Society, vol. 24, 2006. p. 39

Reliģiskā brīvība Vācijā pēc 1945. gada

Viena no interesantākajām Vācijas konstitūcijas iezīmēm ir tās pārņemtā sadaļa no Veimāras konstitūcijas, kas lielā mērā arī ir pamats attiecībām starp baznīcu un valsti, nosaka reliģiskās brīvība, attiecīgi (136. – 139., 141. paragrāfs.

Jau sākotnēji tiek norādīts, ka valstī nepastāv oficiālas valsts baznīcas (137. p.), konstitūcija aizsargā svētdienas un reliģiskās brīvdienas (139. p.), autonomiju un reliģisko kopienu autonomiju un sabiedriski juridisko statusu (137.p.), garantē reliģisko brīvību (4. un arī 136.p.). Savukārt konstitūcijas 7. paragrāfs nosaka, ka reliģiskā mācība ir regulārs mācību priekšmets skolu sistēmā.1 Ticības mācības ir brīvprātīgas un ja vecāki, to vēlās bērns tās var neapmeklēt, taču tādā gadījumā viņam ir jāapmeklē kāda cita stunda. Valsts apmaksā ticības mācības skolotāju darbību no valsts budžeta līdzekļiem.2 Turklāt baznīcas darbinieki tiek pielīdzināti civildienesta ierēdņiem un līdz ar to bauda arī īpašas sociālās garantijas, pensijas un dažādus citus atvieglojumus un piemaksas. 1974. gadā FDP mēģināja uzsākt diskusijas par šo speciālo privilēģiju atcelšanu, taču neguva sabiedrības atbalstu.3

Pamatojoties uz no Veimāras konstitūcijas pārņemtās sadaļas (137.p.) valsts iekasē ticības jeb baznīcas nodokli no visiem katoļu un protestantu konfesijām, piederīgajiem, kā arī ebreju draudzēm un arī izdala šīm baznīcām. Pēc līdzekļu saņemšanas baznīcas tos var izlietot pēc saviem ieskatiem, nesniedzot valstij nekādas atskaites. Turklāt, Vācijas likumdošana arī nosaka, ka šos līdzekļus var saņemt tikai tās baznīcas, kurām ir viena vadošā organizācija, pārstāvniecība. Ņemot vērā, ka musulmaņiem tādas nav, tie nav tiesīgi saņemt tiešu valsts atbalstu un ir spiesti iztikt ar daudz mazāku līdzekļu daudzumu. Tomēr atšķirībā no Itālijas, kur ticības nodoklis tiek iekasēti no visiem nodokļu maksātājiem, Vācijā no tā ir iespējams izvairīties, uzsākot pildīt darba pienākumus anketās norādot, ka nepieder ne pie vienas no iepriekš minētajām reliģiskajām organizācijām.4

Tāpat baznīcas interesēm ļoti stingrs atbalsts ir viena no divām lielajām Vācijas partijām, konservatīvā CDU/CSU (kristīgo partiju apvienība), kuras rindās ir virkne ar baznīcu tieši saistīti pārstāvji, kas tās visādā ziņā atbalsta un cenšas stiprināt kristīgās vērtības un baznīcas ietekmi. Tomēr nevar arī viennozīmīgi apgalvot, ka CDU būtu baznīcas aģents; precīzāk būtu teikt, ka CDU un baznīcas intereses sakrīt daudz biežāk nekā baznīcas un SPD (sociāldemokrāti) intereses un mērķi.

Simboliskus zaudējumus baznīca piedzīvoja 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad atsevišķās pavalstīs ticības mācība tikai aizvietota ar reliģijas un morāles mācību. Arī konstitucionālās tiesas lēmums 1995. gadā par to, ka krucifiksa atrašanās valsts finansētās skolās un mācību klasēs ir pretrunā ar nošķīrumu starp valsti un baznīcu un ir jānoņem gadījumā, ja kāds no skolēniem vai studentiem to pieprasa.5 Tomēr šo nelielo izmaiņu veikšana, lai arī simboliska ir minimāli ietekmējusi vadošo baznīcu priviliģēto vietu Vācijas politiskajā sistēmā.

Atbilstoši sākumā pielietotajiem pētnieku M. Chaves un D. E. Cann kritērijiem, Vācija joprojām saņem trīs punktus par baznīcas darbinieku atalgošanu, baznīcas nodokļa iekasēšanu, baznīcas darbības subsidēšanu un ir pieskaitāma pie valstīm, kurā attiecības starp baznīcu – valsti ir daļēji regulētas.

Detalizētāka analīze gan parādīja, ka valsts un baznīcas saistība, tai piešķirtās privilēģijas ir tik ievērojamas, ka nošķīrums starp valsti un baznīcu sāk kļūt grūti tverams. Turklāt izvēloties nedaudz atšķirīgus indikatorus, nekā pētnieki Chaves un Cann Vācija nosvērtos vēl vairāk uz pilnīgi regulēto valstu grupas pusi.

1 Der Deutsche Volk. Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland. Sk. Internetā: 20.12.2007. http://www.bundestag.de/parlament/funktion/gesetze/grundgesetz/gg_11.html (Vācijas parlamenta apakšpalātas mājas lapa)
2 Wuerth I.B. Private Religious Choice in German and American Constitutional Law: Government Funding and Government Religious Speech. In: Vanderbitt Journal of Transnational Law, vol. 31. 1998.
3 Theen R.H.W., Wilson F.L. Comparative Politics: An Introduction to Seven Countries. Upper Saddle River, N.J: Prentice Hall. 2000. p. 182
4 Introvigne M., Stark R.. Religious Competition and Revival in Italy: Exploring European Exceptionalism. In: Interdisciplinary Journal of Research on Religion. Vol. 1, issue 1 2005. p. 5
5 Wuerth I.B. Private Religious Choice in German and American Constitutional Law: Government Funding and Government Religious Speech. In: Vanderbitt Journal of Transnational Law, vol. 31. 1998.

Valsts un baznīcas nošķirtība Francijas un Vācijas vēsturē

Lai izprastu valsts un baznīcas ietekmi ir svarīgi izprast valsts un baznīcas nošķirtību vai gluži pretēju nenošķirtību Francijas un Vācijas vēsturē. Aplūkosim to īsumā.

 Francija

 Pietuvojoties darbā apskatītajām valstīm, ir jāpievērš uzmanība Francijas valsts-baznīcas nošķīruma tradīcijai. Francijas likumi par reliģijas brīvību un sekularizāciju iesniedzas apgaismības filozofijās un ir cieši saistīti ar 1789. gada revolūcijas principiem. Sekulārā valsts radās brīdi, kad valsts un baznīcas attiecībās vājinājās, bet vēl nebija pilnībā sarautas. 1790. gadā Nacionālās Asamblejas izdotais dekrēts vēstīja, ka Asambleja respektē domas un viedokļa brīvību, tai skaitā arī reliģijas, vienlaikus norādot, ka Asambleja romiešu katoļu baznīcu, tādejādi piešķirot tai priviliģētu statusu.1

Sekulārisma koncepts ieņem centrālu vietu Francijas un vēlāk citu nācij-valstu rašanās procesā. Vienā no savām runām 1875. gadā ministrs J. Ferry atklāja savu plānu par sekulāru izglītības sistēmu. J. Ferry norādīja uz nepieciešamību stiprināt vēlētās, sabiedriskās institūcijas un nošķirt reliģiju no valsts. „Reliģijas jautājumi ir sirdsapziņas jautājumi un tādejādi arī brīvības. Francijas revolūcijas lielākais uzdevums bija atbrīvot politiku un valdību no reliģiju važām. Mēs neesam teologi…mēs esam pilsoņi”.2

Galēji sekulārisms (laicisms) tika nostiprināts tikai 1946. gadā konstitūcijā un atkārtoti apstiprināts 1958. gada Francijas pamatlikumā.3 Būtisku ieguldījumu deva arī 1905. gadā pieņemtais likums par valsts un baznīcas šķirtību, kas noteica, ka 1905. gadā pieņemtais Atdalīšanas likuma (Law of seperation) 2. paragrāfs noteica, ka „republika neatzīst, neatlīdzina un nesubsidē nevienu reliģiju”. Vienlaikus šajā pašā paragrāfā gan tika norādīts, ka atsevišķos gadījumos, lai nodrošinātu kapelānu klātbūtni pamatskolās, vidusskolās, slimnīcās un cietumos atsevišķas pozīcijas var tikt finansētas no valsts budžeta. Šāds noteikums izriet no tajā pat likumā noteiktās nepieciešamības garantēt katram indivīdam tiesības brīvi piekopt savu reliģiju.4

Vācija

Viduslaikos Romas katoļu baznīca bija vienīgais likumīgais reliģiskais pārstāvis Vācijā. Reformācijas periodā notika kari, kuru rezultātā 1555. gadā, noslēdzot Augsburgas miera līgumu, tika panākta vienošanās, ka reliģiju nosaka tā brīža pavalsts/pilsētvalsts valdnieks. Šis noteikums vēlāk tika atkārtoti apstiprināts Vestfālenes miera līgumā, tādejādi izbeidzot 30 gadu karu. Iedzīvotāji ieguva lielāku brīvību, jo tiem tika piešķirtas tiesības pāriet uz citu provinci, ja tos neapmierināja jaunā valdnieka pieņemtā ticība. Šī metode palika spēkā līdz 1803. gadam, kad notika formāla Vācijas sekularizācija un izveidojās Pirmais Reihs. Valsts un baznīca tika formāli nodalīta 1918. gadā. Turklāt, lai arī apziņas un reliģijas brīvība atsevišķās pavalstīs tika atzīta jau 19. gadsimtā divas galvenās konfesijas (katolicisms un luterānisms) savas privilēģijas saglabāja arī turpmāk.5

1871. gadā notika pārmaiņas, kuru rezultātā tradicionālo Austrijas virsvadību pārņēma protestantiskā Prūsija, kas apvienoja Vāciju vienā valstī. Šis laiks vēsturē kļūst pazīstams kā Kulturkampf (kultūru sadursmes/cīņas), kuru laikā jezuīti tika izsūtīti un plašas represijas un sankcijas tika vērstas pret katoļiem. 6

Pēc Pirmā pasaules kara tika nodibināta Veimāras republika, kuras konstitūcija iedzīvotājiem formāli sniedza tajā laikā visplašākās tiesības un brīvības un pēc kuras parauga vēlāk tika veidota vēl vesela virkne pamatlikumu, tai skaitā arī Latvijas Republikas Satversme. Pēc Otrā pasaules kara, veidojot jauno Vācijas konstitūciju vienīgās sadaļas, kas precīzi tika pārņemtas no Veimāras konstitūcijas bija daļas par reliģiju un valsts/ baznīcas attiecībām.

_______________

1 Boyle K, Sheen S. eds., Freedom of Religion and Belief: A World Report (London: Routledge, 1997. p. 295
2 Turpat, 203. lpp
3 Turpat, 202. lpp
4 Law concerning the Seperation of the Churches and the State. (1905). Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.concordatwatch.eu/showkb.php?org_id=867&kb_header_id=849&order=kb_rank%20ASC&kb_id=1525
5 Boyle K, Sheen S. eds., Freedom of Religion and Belief: A World Report (London: Routledge, 1997. p. 303. – 304.
6 Turpat, 305. lpp

Sekularizācijas ietekme

Iepriekšējā reizē jau iesākam aplūkot jautājumu par valsts un baznīcas ietekmi uz abortu likumdošanu vācijā un Francijā. Šoreiz turpinam aplūkot šo jautājumu nedaudz dziļāk, paplašinot tā analītisko ietvaru.

Sekularizācija

Politiskā un juridiskā ideja par nepieciešamību nošķirt baznīcu un reliģiju no valsts nebūt nav pastāvējusi vienmēr. Dažādos laikos tā ir pastāvējusi dažādās interpretācijās, taču lielākoties ir pastāvējis uzskats, ka gan reliģiskajam līderim, gan garīgajam ir jābūt vienam un tam pašam. Modernajos laikos šī ideja ir atrodama Dž. Loka idejā par sociālo kontraktu, kurā tiek norādīts uz nepieciešamību pēc reliģiju tolerances, T. Džefersona vēstulēs.1 Spilgtākais piemērs Loka idejām, protams, ir ASV konstitūcijā, kurā viņa ideju ietekme ir guvusi ārkārtīgu ietekmi.

Uzsākoties industrializācijai un straujam zinātnes progresam, daļā teorētiķu izplatīja uzskatus, ka turpinoties zinātnes attīstībai nepieciešamība pēc reliģijas izzudīs. Šo pētnieku vidū bija K.Marks, Z. Freids; citi uzskatīja, ka tā tiks aizvietota ar kādu citu formu, kas vairs nebalstīsies uz super naturāliem un transcendentāliem pamatiem (E. Dirkheims, O. Komts).2 Tomēr kā ikvienā sociālo zinātņu diskusijā lielākās neskaidrības un pretrunas radās dēļ vienotu definīciju, izpratnes trūkuma. Katrs autors uzskatīja par vienu no saviem tiešajiem pienākumiem izvirzīt jaunu definīciju, tādā veidā vēl vairāk palielinot neskaidrības. Taču vairumam no tām kopīga ir vismaz viena iezīme – tās uzsvēr reliģijas un baznīcas lomas mazināšanos. Autors piekrīt šādai interpretācijai un pētījuma nolūkiem izvēlas pētnieka P. Vilsona (Wilson) piedāvāto definīciju – „sekularizācija ir attiecināma uz procesu, kura laikā reliģiskās institūcijas, darbības un apziņa zaudē savu nozīmību”.3 Kādā veidā šis process notiek un ar kādiem līdzekļiem šajā izpratnē nav tik būtiski, kā tā virzība un reliģisko institūciju nozīmes mazināšanos.

Valsts – baznīcas attiecību tipoloģija

Viens no labākajiem piemēriem konstitucionāli juridiskai analīzei ir pētnieka G. Robbersa (Robbers) klasifikācija, kurā viņš kategorizē Rietumeiropas valstis trīs daļās:

  • valsts baznīcas sistēma (Dānija, Anglija, Grieķija, Zviedrija, Somija),

  • strikti nodalīta sistēma (Francija, Nīderlande, Īrija),

  • kopējo mērķu sistēma (Austrija, Beļģija, Vācija, Itālija, Portugāle, Spānija).4

Šajā klasifikācijā Francija jau tradicionāli tiek pieskaitīta pie valstīm, kurās nošķīrums starp valsti un baznīcu izpaužas visstingrāk, savukārt Vācija ieņem vidējo līmeni, kur valsts, lai arī oficiāli ir šķirta no baznīcas, tomēr atbalsta tās lomu sabiedrībā. Robbers to raksturo kā pozitīvo neitralitāti, ar to saprotot, ka valsts pieņem baznīcas pozitīvo lomu sabiedrības norisēs un sabiedriskajā dzīvē un to atbalsta.5 Juridiskās pieejas lielākais trūkums ir tās normatīvums, kas neļauj pārliecināties vai likumos ierakstītais atbilst patiesībai. PSRS konstitūcija savā pastāvēšanas laikā saviem pilsoņiem piedāvāja vienas no lielākajām brīvībām pasaulē, kas realitātē gan netika piemērotas.

Lai šos trūkumus apietu ir nepieciešams datus pārbaudīt empīriski. Viens no nedaudzajiem pētījumiem, kas pielieto vairākus kritērijus, lai noteiktu valsts-baznīcas savstarpējās attiecības ir ASV pētnieku M. Chaves un D. E. Cann izvirzītie jautājumi, ar kuru palīdzību viņi pārbauda Rietumeiropas valstīs pastāvošās valsts-baznīcas attiecības. Pētnieki izvirza sešus jautājumus:

  • vai pastāv viena, no valsts puses oficiāli atzīta reliģija?

  • vai oficiāli atzīst dažas, bet noliedz citas konfesijas?

  • vai valsts nozīmē vai apstiprina baznīcu izvirzītos līderus?

  • vai valsts apmaksā baznīcas darbinieku darbu?

  • vai pastāv sistēma baznīcas nodokļa ievākšanai?

  • valsts tieši subsidē baznīcas darbību, uzturēšanu, kompensē izdevumus?6

Tādejādi pētnieki izveido klasifikāciju, kurā pie pirmās grupas pieder tās valstis (Francija, Īrija, Nīderlande), kas ir ieguvušas 0 vai 1 punktu, t.i., ir apstiprinoši atbildēts uz 0 vai 1 iepriekš uzdoto jautājumu tika apzīmētas kā deregulētas. 2 punktus pētījumā saņēma (Austrija Spānija Portugāle), 3 punktus (Beļģija, Vācija, Lielbritānija, Itālija, Šveice). Valstis, kuras ieguva 2 un 3 punktus tika pieskaitītas pie daļēji regulētām. Savukārt par pilnībā regulētām tika atzītas Dānija, Somija, Norvēģija un Zviedrija, kuras ieguva 5 vai 6 punktus.7 Turpmākajā tekstā autors izmantos M. Chaves un D.E. Cann tipoloģiju.

Šajā pētījumā aplūkotās valstis Francija un Vācija, katra iekļūst savā kategorijā, attiecīgi Vācija tiek pieskaitīta daļēji regulētām valstīm, bet Francija deregulētām. Jāpiebilst gan pētījums ir publicēts 1992. gadā un pastāv iespēja, ka starpposmā līdz mūsdienām ir notikušas pārmaiņas, kas izmaina arī valstu stāvokli šajā sarakstā, kas tiks aplūkots arī darba turpmākajā gaitā.

____________________

1 Jefferson T. Jefferson`s Letters to the Danbury Baptist. 1802. Jan. 1. Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.loc.gov/loc/lcib/9806/danpre.html (ASV kongresa bibliotēka).
2 Hamilton M. The Sociology of Religion: Theoretical and Comparative Perspectives. London: Routledge, 2001. p. 185
3 Turpat, 188. lpp
4 Robbers G. State and Church in the European Union Conjunction With the European Consorrtiom for State and Church Research. Baden-Baden: Nomos Verl.-Ges., 1996. p.324.
5 Turpat, 323. lpp

6 Chaves M., Cann E.D. Regulation, Pluralism, and Religious Market Structure, In: Rationality and Society,Vol. 4, No. 3, 1992. p. 284.

7 Turpat, 284. lpp

Valsts – baznīcas attiecību ietekme uz abortu likumdošanu Francijā un Vācijā

Ievads

Darbā autors apskata to, cik lielā mērā valsts-baznīcas attiecībām ir ietekme uz to rezultātā radītām politikām. Precīzāk vai stingrs institucionāls valsts un baznīcas nošķīrums rada konkrētas politikas tajās jomās, kur tradicionāli tiek pieņemts, ka ir iesaistītas arī reliģiskās normas un vērtības, šī darba ietvaros t.i., grūtniecības pārtraukšana. Autors pieņem, ka baznīcas-valsts institucionālās attiecības un juridiskā bāze radīs atšķirīgu iespēju struktūru.

Valstī, kurā baznīcai (ām) būs piešķirtas lielākas pilnvaras, iespējas tās realizēt vajadzētu būt novērojamai arī lielākai ietekmei uz galarezultātu – abortu likumdošanu. Lai pārbaudītu šo apgalvojumu autors aplūko divas no trim lielākajām Eiropas Savienības valstīm – Vāciju un Franciju. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Francija ir izteikti sekulāra valsts, bet Vācijā baznīcas un valsts attiecības nav tik strikti nodalītas, valsts ir pielaidīgāka baznīcas ietekmei.

Lai pārbaudītu izvirzītos pieņēmumus pētījumā tiks aplūkotas valstu pamatlikumi, jo tie vairāk kā jebkurš cits, nosaka sākotnējo izejas punktu valsts-baznīcas dialogam. Tāpat uzmanība tiks pievērsta arī atsevišķiem likumdošanas aktiem, kas ierobežo, nosaka baznīcas-valsts savstarpējās attiecībās. Vienlaikus saprotot, ka konstitucionālais/juridiskais ietvars nav pietiekams, lai objektīvi aplūkotu fenomenu autors izvirza vairākus empīriskos kritērijus, uz kuru pamata tiks uzlabota pētījuma kvalitāte, tā ticamību.

Pētījums ir sadalīts piecās daļās: analītiskajā ietvarā tiek tuvāk aplūkots sekularizācijas jēdziens, valsts-baznīcas attiecību tipoloģija; empīriskajā sadaļa tiek uzsākta ar Francijas un Vācijas baznīcas un valsts nošķirtības vēsturisku ieskatu. Pēc tam autors veic reliģisko brīvību aplūkošanu pēc 1945. gada katrā no valstīm, kam seko nodaļa par baznīcu ietekmi uz abortu likumdošanu un to visu noslēdz secinājumi, kuros autors aplūko galvenās atziņas un to vai hipotēze, mērķis ir sasniegts.

Lai sasniegtu sākotnēji izvirzīto mērķi – noteikt baznīcas (u) ietekmi uz abortu politikas (likumdošanas) veidošanu un realizāciju Francijā un Vācijā aplūkota teorētiskā literatūra un izstrādāts darba teorētiskais ietvars, deskriptīvā analīzes metode, kā arī aplūkojot Francijas un Vācijas piemērus tiks pielietota gadījuma analīzes metode. Ņemot vērā jau iepriekš zināmo Francijā un Vācijā pastāvošo kristīgo baznīcu dominējošo lomu galvenā uzmanība pētījumā tiks pievērsta šīm baznīcām un lietojot vārdu baznīca (s) ar to tiks saprasta kristīgās baznīcas (katoļu un protestantu), ja vien tekstā nebūs minēts citādi.

Darbā izvirzīta hipotēze: stingrāks nošķīrums starp valsti un baznīcu palielina valsts spēju pieņemt neatkarīgu abortu likumdošanu.

Lai aplūkotu attiecības starp valsti un baznīcu ir jāaplūko katras valsts konstitūcija un ietvars, ko tā sniedz šīm attiecībām. Tomēr ar šādu pieeju vien ir par maz, jo bieži vien konstitūcija nespēj atspoguļot patieso situāciju. Piemēram, PSRS konstitūcija uz papīra piešķīra tās pilsoņiem vienas no plašākajām pilnvarām savā laikā, tajā pat laikā praksē tā tika maz realizēta. Turklāt konstitūcijā ietvertajiem principiem lielākoties ir ļoti plašas interpretācijas iespējas, kuras nosaka politiķi, atsevišķos gadījumos arī konstitucionālās tiesas, tādejādi nosakot skaidrākus rāmjus valsts-baznīcas attiecībām.

Analītiskais ietvars

Nošķīrumu starp valsti un baznīcu ir iespējams aplūkot dažādos veidos, ņemot vērā dažādus faktorus. Sociālās zinātnes pētījumos viena no visplašāk lietotajām pieejām ir konstitucionāli juridiskā, kad tiek analizēta konstitūcija un svarīgākie likumdošanas akti, kas nosaka varas sadalījumu starp kristīgo un laicīgo varu. Lai sašaurinātu pētījuma tēmu, atvieglotu informācijas apstrādi un padarītu iespējas salīdzināt valsts-baznīcas attiecības homogēnākas tās turpmāk tiks aplūkotas tikai pēc Otrā pasaules kara kontekstā (pēc 1945. gada). Sākot ar šo laiku tās pamazām sāka kļūt par liberālām demokrātijām un tādejādi galēji pieņēma idejas par cilvēka pamattiesībām un reliģiskajām brīvībām.

Baznīcas šī darba ietvaros tiks aplūkotas kā „stabilas institūcijas, kas ne tikai rada kārtību, bet arī rada simbolus un interpretē apkārtējo vidi politikas vajadzībām”.1 Tādā veidā valsts – baznīcas attiecībām tiek piedēvēta struktūra, kuras ietvaros baznīca var mēģināt realizēt reliģiskās intereses, kas ļauj tām noteikt, vai tās darbosies kā politiski aktieri, institūcijas vai interešu grupas. Taču, lai visu pārāk nevienkāršotu autors pievieno arī kulturālās atšķirības starp valstīm un sekularizāciju kā rāmja faktoru.

Nākamajā rakstā aplūkosim sekularizācijas ietekmi uz pārskatā apskatīto jautājumu…

______________________

1. March J., Olsen J. The New Institutionalism: Organizational Factors in Political Life, In: The American Political Science Review, Vol. 78, No. 3 (Sep., 1984), p. 740

Darba aģentūras Eiropā un to pirmsākumi Latvijā

Darba aģentūras Eiropā iegūst aizvien lielāku popularitāti un ir tikai laika jautājums, kad tās kļūs ļoti izplatītas arī Latvijā. Migrācijas straujš pieaugums un pieaugoša industrializācija varētu būt darba aģentūru veidošanās būtisks priekšnoteikums, jo tieši darbi, kurus cilvēks var veikt kā robots ir tie, kuros darba aģentūras vervē cilvēkus visvairāk. Pietiek aplūkot Īriju ar sēņu fermām vai Lielbritāniju ar kaķu un suņu barību vai augļu iepakošanas fabrikas, kā arī Norvēģu zivju rūpnīcas, kurās strādā daudzi Latvijas iedzīvotāji. 

Lai arī darbaspēka dekomodifikācija un darba devēja/darba ņēmēja attiecību tiesiskā nostiprināšana ir strauji attīstījusies kopš Otrā pasaules kara, dekomodifikācijas process nav noslēdzies. Autoru identificētajās problēmās saskatāms dekomodifikācijai pretējs process. Darba devēja centieni maksimizēt uzņēmuma peļņu bieži noved pie aizvien jauniem mēģinājumiem apiet vai vispār ignorēt darba attiecību likumos noteiktos standartus. Līdz ar to, būtiskākā izvēle paliek darba ņēmējam, kuram jāizlemj, vai piekrist sadarboties ar šādu darba devēju.

Aplūkotajā tekstā autoram izdevies identificēt kādu būtisku problēmu, proti, – darba aģentūru ietekmi uz darba attiecībām. Problēma parādās faktā, ka darba aģentūras ir mehānisms, kā darba devējs var legāli veicināt komodifikācijas procesus.

Darba aģentūru darbības mehānisms paredz algot darbiniekus, lai tos tālāk norīkotu darbā jau pēc konkrēta pasūtījuma, savukārt šo pakalpojumu galvenie izmantotāji ir lielākas kompānijas. Šāds mehānisms uzņēmumiem atvieglo darbinieku atlasi un aģentūru popularitāte palielinās un tādejādi iegūst aizvien lielāku ietekmi pār darba ņēmējiem, kuri nolemj iestāties aģentūrās. Tajā pašā laikā darbavietu skaits netiek palielināts.

Šo aģentūru popularitātes pieaugumu vismaz daļēji var uzskatīt par negatīvu parādību. Tās nerada darbiniekiem drošākus darba apstākļus, kā vēlāk tiks atklāts, tām ir iespēja palīdzēt ātrāk atrast darbu. Taču šo aģentūru negatīvā ietekme, mūsuprāt, ir daudz dziļāka.

Aģentūru būtiskākā negatīvā ietekme ir tā, ka tiek veicināta darba devēja ietekmes palielināšanās uz darbinieku rēķina. Aģentūras mērķis ir peļņa, nevis darbinieku intereses, turklāt tām jāspēj konkurēt ar līdzīgām iestādēm. Tas padara šīs organizācijas piekāpīgas pakalpojumu pasūtītāju priekšā, lai nebūtu jāzaudē līgums, kas tiktu piedāvāts citai aģentūrai. Aģentūras viegli pakļaujas darba pasūtītāja vēlmēm. Šādā scenārijā cietējs ir darba ņēmējs, tas ir, darbinieks, kuram jāpakļaujas gan aģentūras, gan pasūtītāja spiedienam, pretējā gadījumā ir reāls risks zaudēt darbu. Darbiniekam ir pavisam maz iespēju ietekmēt aģentūras lēmumus un iebilst pasūtītāja noteikumiem. Turklāt, ja pasūtītājs izmanto aģentūru pakalpojumus, aiziešana no darba būs nevis efektīvs protests vai instruments savu interešu aizstāvēšanai, bet gan nonākšana neapskaužamā situācijā, izolācija.

Šādā veidā ieguvējs ir gan aģentūras klients, kas diktē aģentūrai noteikumus, savukārt zaudētājs būs galvenokārt darbinieks. Kā autori paši atzīmē, tas var radīt zemas darba algas, kā arī daba laika neatbilstību veicamajiem uzdevumiem. Problēmas ar darba grafiku sevišķi spilgti izpaužas veco ļaužu aprūpes sfērā, kur darbiniekam tiek maksāts tikai par neilgu laiku, kaut arī izlietota tiek visa darba diena.

Teksta autori tāpat norāda, ka sevišķi lielu ietekmi iegūst lielākās aģentūras, kuras izstumj no tirgus mazākās analoga tipa aģentūras. Taču šeit nevar viņam piekrist. Veiksmīgo uzņēmēju tirgus daļas palielināšanas ir parasta parādība. Pati brīvā tirdzniecība paredz, ka visa sabiedrība būs ieguvēja, ja preces un pakalpojumi tiek ražoti tam atbilstošākajā vietā, ar maksimālo apjomu un ar mazākajām izmaksām.

Aģentūru ietekme nav vienīgai, par ko raksta darba autors. Viņš apskata arī tādu problēmu, kā darba līgumu termiņus. Aizvien plašāk izplatīti ir līgumi uz noteiktu termiņu, bez garantijām, ka līgums tiks pagarināts. Šeit varam izdarīt interesantu secinājumu. Ja aģentūru darbības ietekmē darbinieki tiek kolektīvi ietekmēti un padarīti paklausīgi, tad darba līgumu termiņu samazināšanās rada fragmentāciju darba ņēmējos, saasina konkurenci un kavē arodbiedrību veidošanos, un efektīvu šo nozīmīgo organizāciju darbību. Šajā gadījumā darbinieki ir neapvienoti un to iespējas nosargāt savas intereses ir stipri ierobežotas.

Risinājums šīm abām problēmām – aģentūru ietekmes palielināšanās un darba līgumu termiņu samazināšanai – varētu būt arodbiedrību nostiprināšanās. Pat, ja arodbiedrības nebūtu pietiekami ietekmīgas, lai aktīvi diskutētu ar darba devēju organizācijām, tās rada forumu darbiniekiem, kurā darbinieki analizē un apzinās savas tiesības un iespējas. Visai praktiska arodbiedrību funkcija ir arī neļaut tiem darbiniekiem, kuri gatava stādāt par mazāku samaksu (zemākiem standartiem) to darīt.. Ja kāds ir gatavs strādāt par mazāku samaksu, tas ietekmē visa darba tirgus cenas.Taču, šis risinājums nav universāls, jo tika aplūkota arodbiedrību loma ideālā gadījumā. Reālā arodbiedrību ietekme ir daudz mazāka.

Rakstā apskatītās kopīgās problēmas Latvijā

 Darba attiecības starp darba devējiem un darba ņēmējiem Latvijā regulē Latvijas Darba likums, kurš stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā un nosaka darba attiecību regulējumu starp darba devējiem un ņēmējiem. Pirms Darba likuma pieņemšanas spēkā bija Darba likuma kodekss, kas, lai arī ar izmaiņām vēl bija saglabājies no 1979. gada.

 Joprojām liela daļa strādājošo saņem minimālo algu – 80 latus bez nodokļu atvilkumiem, kas ir pat mazāk nekā noteiktais iztikas minimums. 2004. gadā minimālo saņēma 15,4% no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem, taču vēl bez tā daļai no viņiem ir bērni, kuru uzturēšanai līdzekļi arī ir nepieciešami un tādejādi iztikai atvēlamā summa samazinās vēl vairāk. Latvijā nav būtiska atšķirība starp dzimumiem, skatoties minimālās algas prizmā, tā 15,1% vīrieši un 15,5% sievietes saņēma minimālo algu. Salīdzinoši ES vidēji 2004. gadā minimālo algu saņēma tikai 0,8% darbinieku, Polijā 4%, Ungārijā 11,4% un salīdzinoši augsts rādītājs bija arī Francijā , kur minimālo algu saņēma 14%.1

Jāatzīst gan, ka komodifikācijas pakāpi Latvijā ir diezgan grūti izvērtēt, jo liela daļa iedzīvotāju saņem ienākumus, par ko nemaksā nodokļus. Tā 2002. gadā Somijas Darba lietu ministrijas pētījumā „Darba dzīves barometrs Baltijas valstīs 2002. gadā” atklāja, ka daudzi darba devēji, no nodokļu maksāšanas vairīdamies, oficiālu līgumus ar darbiniekiem neslēdz. Apmēram 10% šī pētījuma respondentu nav parakstījuši nekādus dokumentus, kuros būtu noteikti darba noteikumi, bet tādus darba līgumus, kuros noteikts laiks uz kādu viņi pieņemti esot parakstījusi tikai viena trešā daļa. Vairāk nekā 20% respondentu atzina, ka daļu no algas saņem aploksnē.2 Katru gadu valsts budžetam tādejādi garām paiet liela daļa nodokļu, kas 2000. gadā pēc Eiropas nodarbinātības un sociālā fonda ekspertu aprēķiniem varētu būt 18% no IKP, taču pēc Centrālās statistikas pārvaldes ekspertu aplēsēm šis skaits varētu būt vēl lielāks.3

C.A. un I.D. pētījumā kā viena no problēmām tiek uzsvērta jaunās nodarbinātības formas, kuras ieviešot apskatītajās piecās attīstītajās valstīs pieaug komodifikācija. Vēl bez aģentūru lomas autori norādīja arī uz pašnodarbināto neaizsargātību no tirgus spēku spēles, kas novērojama arī Latvijā.

Mainoties darba un nodarbinātības formām, ES valstīs izmaiņas skar arī Latviju un darba tirgū rodas arī tādi nestandarta darba veidi, kur vērojama nestandarta darba stundu un darba laika sadale. Aizvien plašāku izplatību iegūst pašnodarbinātība, ko daudzas valstis izmanto kā bezdarba samazināšanas veidu. 2003. gadā Latvijā bija mazāk pašnodarbināto personu (6,5%), nekā ES -15 valstīs. Turklāt var runāt arī par tādu jaunu nodarbinātības formu kā daļējā pašnodarbinātība, kas nozīmē, ka darbiniekam piemīt visas darba ņēmēja pazīmes, taču formāli viņš skaitās pašnodarbinātais, kas darbiniekam var sniegt lielākus ienākumus, taču reizē arī nesniegt nekādas sociālās garantijas. Tomēr pēc 2002. gada Pārskata par tautas attīstību Latvijā speciālistu uzskatiem, cilvēku ar šādu daļējās pašnodarbinātības formu Latvijā vēl nebija daudz. Autori tomēr uzskata, ka trīs gadu laikā šādi nodarbināto iedzīvotāju skaits ir pieaudzis, taču par apjomu ir grūti spriest.

Savukārt 11,1% no strādājošajiem bija pagaidu līgumi. Turklāt vīrieši ar šādiem darba līgumiem strādā biežāk 13,1%, kamēr sievietes tikai 9,1%. Salīdzinoši ar ES Latvijā ar pagaidu līgumiem strādā nedaudz mazāk darbinieku, tā, piemēram, Polijā, kur ir visvairāk izplatītas šāda veida darba attiecības (20,9%), 25 ES valstīs vidēji 12,9%, bet Igaunijā tikai 2,5% strādājošo.4 Līgumi ar noteiktu darbības termiņu no vienas puses ir izdevīgi darba devējiem, jo viņš var nebūt pārliecināts, ka varēs nodrošināt darbiniekiem ilglaicīgu nodarbinātību, otrkārt, ir gadījumi, kad uzņēmums un darbības joma diktē noteikt ilgāku pārbaudes periodu nekā juridiski atļauts, un tādā gadījumā uzņēmējs ar darbinieku slēdz līgumu uz noteiktu darbības termiņu, kas vēlāk tiek pārveidots ilgtermiņa līgumā. Taču no darba ņēmēja puses šādi līgumi veicina darbinieku nedrošību, jo ir bažas, ka pēc termiņa tie vairs netiks pagarināti. Tomēr vienlaicīgi arī sniedz īstermiņa sajūtu, ka līguma darbības laikā darbinieks netiks atlaists.

Apskatītā darba autori kā vienu no risinājumiem komodifikācijas samazināšanai min arodbiedrības un to spēju panākt labākus darba apstākļus, taču Latvijā tās nav attīstītas un savu biedru intereses spēj pārstāvēt tikai atsevišķu nozaru arodbiedrības, piemēram, ārstu, skolotāju, arodbiedrība

 Digest

Lisabonas stratēģijas pamatmērķis ir panākt, lai Eiropas Savienība kļūtu par viskonkurentspējīgāko un dinamiskāko uz zinātnes balstīto ekonomiku pasaulē līdz 2010. gadam, kas spēj ilgspējīgi augt, radīt vairāk un labākas darba vietas, lielāku sociālo vienotību un nodrošināt vides aizsardzību.

Šajā rakstā tiek analizētas dažādas politikas, kas izriet no 2000. gadā pieņemtās Lisabonas stratēģijas, kuras mērķi ir visai ambiciozi. Katrai valstij ir iespēja koncentrēties uz kādiem noteiktiem mērķiem, kas vēl nav sasniegti, līdz ar to, Lisabonas stratēģijas plašums ļauj arī plašam valstu skaitam atrast kaut ko tādu, ko vēl attīstīt.

Sociālās darba kārtības komunikācija (angl. Social Agenda Communication) tika ieviesta nedēļu pēc Lisabonas stratēģijas ieviešanas. Tās mērķis ir bijis mīkstināt diezgan stingros izteicienus. Saskaņā ar jaunu Sociālo darba kārtību, 4 principiem vajadzētu pārvaldīt procesu: kā pirmo var minēt uzdevumu sasniegt Eiropas integrēto pieeju, kas garantētu pozitīvu mijiedarbību starp ekonomisko, sociālo un nodarbinātības politikām. Otrais uzdevums ir panākt kvalitāti – nodarbinātības, sociālas politikas un industriālo attiecību – kam jāvar palielināt cilvēku un sociālo kapitālu.

Trešais uzdevums ir modernizēt sociālās aizsardzības sistēmu, adaptējot nepieciešamās sabiedrības prasības, pamatojoties uz solidaritāti un pastiprinot to lomu, ka produktīvo faktoru, un pēdējais, ceturtais uzdevums, ir ņemt vērā sociālās politikas cenu.

Šī darba kārtība attīsta arī divas apakš stratēģijas sociālajā jomā. Pirmā koncentrē savu uzmanību uz to, ka sociālās politikas loma ir stiprināt pilsoņus, un otrā ir pārstāvēta zem diviem nosaukumiem: nodarbinātība un vienādas tiesības un iekļaušana. Šīs darba kārtības izpildīšanai Eiropas Savienība ir pieejami visi resursi, gan likumdošana, gan sociālais dialogs, kā arī finansiāli resursi – Eiropas Sociālais Fonds un PROGRESS programma.

Kā arī šī stratēģija pieskaras arī arodbiedrību darbībai, jo tā runā par sociālā dialoga nozīmi, kas ne tikai sakārtotu iekšējo vidi, bet arī kas palielinās kapacitāti un ļaus tai iziet starpnacionālajā līmenī. Tiek pievērsta uzmanība arī nabadzībai un sociālai neiekļaušanai, kas paredz atgriezties pie minimāla ienākuma noteikšanas jautājuma, un kāpēc dažās valstīs tas nedarbojas, ka līdzeklis.

Cilvēku brīvai pārvietošanai šajā darba kārtība arī tika pievērsta uzmanība un tika uzsvērts, ka tā ir vajadzīga, lai veiksmīgi attīstītu ekonomiku. Saskaņā ar Komisiju, pastiprinot Eiropas nodarbinātības pakalpojumu tīklu, tas palielinās arī mobilitāti. Realizējot šo ideju rodas problēmas, jo 2004. gada iestājās Eiropas Savienībā liels skaits jaunu dalībvalstu, kas arī pagaidām rada zināmas problēmas un tika nozīmēta komisija, kuras mērķis būs noskaidrot vai Eiropas Savienības ietvaros ir pieejama brīva pārvietošanās un vai tās īstenotā politika darbojas vai nē.

Hāgas programmas ietvaros tika izstrādāta Zaļā grāmata (Green paper) par ekonomisko migrāciju 2005. gadā. Šī Zaļā grāmata piedāvā vairākas pieejas. Horizontālā pieeja iekļauj sevī citu rezidentu ienākšanu un palikšanu Eiropas Savienības teritorijā vairāk par 3 mēnešiem, kas būtu iesaistīti ekonomiskajās aktivitātēs kādā no dalībvalstīm. Zaļā grāmata paceļ arī dažus fundamentālus jautājumus, kā principi, kas pasvītro ekonomiskās migrācijas politiku.

Tajā pašā laikā, lai saglabātu fundamentālus principus, kuri ir ļoti svarīgi ES, Zaļā grāmata uzsver to, ka strādniekiem, kas ir atbraukuši, jāsniedz drošu legālu statusu un izmantojot noteiktus pamatus ekonomiskas un sociālas tiesības, ir atkarīgs vai tie strādnieki vēlēsies atgriezties mājās vai arī palikt uz pastāvīgu dzīvi Eiropas Savienībā. Savienības likumdošana, jau tagad paredz vairāk tiesības strādniekiem, kuri ir imigrējuši ES ietvaros.

Tādā veidā apskatot visas pārstāvētās sociālās politikas paveidus var izdarīt secinājumus, ka Eiropas Savienība mēģina darīt visu iespējamo, lai pēc iespējas efektīvāk realizētu Lisabonas stratēģijā nospraustos mērķus. Tas ir apsveicami ņemot vērā problēmas, kas pastāv vecajās dalīb- valstīs, tādās, kā Francija, Vācija, kur ļoti asas pretrunas ar lielu imigrantu skaitu, it īpaši no nabadzīgajām valstīm, kā arī pēc 10 jaunu dalībvalstu pievienošanas 2004. gada 1. maijā problēmas radījušas arī šī valstu grupa. Raksta autori arī norāda, ka Lisabonas stratēģijā paustie mērķi ir pārāk ambiciozi.

 Komentāri par problēmām

Raksts ir par dažādiem procesiem ap Lisabonas stratēģiju, kuras mērķis ir padarīt Eiropu par pasaulē konkurētspējīgāko ekonomiku, kas būtu balstīta uz zinātnes sasniegumu plašu izmantošanu ekonomikā un citas jomās. Eiropas Komisijas sagatavotā komunikācija, kurā piedāvāti veidi, kā uzsākt ceļu uz šī ievērojamā projekta īstenošanu, ir pārāk vispārēja un tajā pašā laikā tā īstenošanai piešķirts maz līdzekļu un nav meklētas jaunās metodes, kā sasniegt ambiciozos rezultātus. Turklāt raksta autori pieskaras arī tādām problēmām, kā sociālais dialogs vai arī strādnieku no citu valstu strādāšana un palikšana Eiropas Savienībā. Ņemot vērā raksta aprakstošo saturu ir grūti izdalīt problēmas, var tikai konstatēt kuras no jomām ir tās, kuras ES dalībvalstis līdz ar Lisabonas stratēģijas pieņemšanu izvirza par problēmātiskām un, kā vajadzētu uzlabot dažādu institūciju sadarbību. Dažās valstīs varētu būt atsevišķas problēmas, uz kurām koncentrēties, tieši tāpēc tiek atzīmētās kopējās problēmas, un jau katra valsts izvēlas to ka tai šķiet svarīgāks. Kā vēl vienu iespējamo problēmu tiek izvirzīta arī likumdošanas bāze, jo ne visās valstīs tā ir sakārtota.

 Atsauces

1 Eurostat, Statistics in Focus, Population and social conditions, 10/2004. Sk. internetā (05.6.05.)

2 ANO Attīstības programmas izdevums. Latvija. Pārskats par tautas attīstību: Cilvēkdrošība (2002/2003) 38. lpp
3 Employment and European Social fond. Undeclared work in an enlarged Union. An analysis of undeclared work: an in-depth study of specific items. Sk. interntetā (05.06.05.)
4 Eurostat, European Labour Force sourvey. Principal results 2003. Sk. internetā (06.06.05.)