Mājokļu politika Latvijā 1991. – 2007. gads

Neatkarīgās Latvijas mājokļu politika ir vēl salīdzinoši jauna, tās attīstībā ir aizvadīti tikai 15 gadi. Jau tās pašos pirmsākumos tai bija jāsaskaras ar lielākajiem izaicinājumiem – valsts īpašumu nodošanu privātīpašnieku rokās. Neizsvērtā politika un neatkarības atgūšanas eiforija pieļāva politiku, kurā iedzīvotāji tika sadalīti divās daļās, no kuriem vieniem bija iespēja savas patreizējās mītnes iegūt personīgā īpašumā, bet otriem (aptuveni 80 tūkstošiem mājsaimniecību) šāda iespēja netika dota, jo uz viņu mājokļiem savas tiesības pieteica mantinieki. Denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanā valsts iesaiste bijusi minimāla, tās darbība, piešķirot 2,1 miljonu latu pārcelšanās pabalstu izmaksai sākusies tikai pēdējos gados. Līdz šim visas rūpes par šo īrnieku problēmu risināšanu valsts bija novirzījusi uz pašvaldību pleciem, kas līdzekļu un politiskās gribas trūkuma to risināšanā, līdzīgi kā valsts neieguldīja pienācīgos līdzekļus.

Privatizācijas procesam 2006. gadā noslēdzoties privatizēti bija gandrīz pilnīgi visi pieejamie dzīvokļi. Kā būtisks trūkums ir vērtējama, sākotnēji pieļautā iespēja sertifikātus pārdot brīvajā tirgū, kas veicināja nevienmērīgu labumu sadali un strauju sabiedrības noslāņošanos. Tomēr kopvērtējumā process ir vērtējams pozitīvi, jo ir izveidojis privātīpašnieku slāni un nekustamo īpašumu brīvo tirgu.

Politiski mājokļu politikai nav pievērsta pienācīgā uzmanība. Svarīgākais politikas dokuments, „Mājokļu politikas koncepcija” kas nosaka darbības virzienus, mērķus un prioritātes ir pieņemts 1996. gadā un neatbilst patreizējai brīvā tirgus situācijai. Tajā deklarētie mērķi, kas saistīti ar namu renovāciju un siltumnoturības palielināšanu ir palikuši nerealizēti. Tādejādi katru gadu vairāki desmiti miljoni latu tiek izkurināti gaisā. Nepietiekams ir bijis valdības atbalsts būvniecības aktivizēšanā, kā rezultātā Latvija dzīvojamā fonda apjoma ziņā joprojām nav pietuvinājusies veco ES valstu līmenim. Latvijā dominē pārsvarā 1 un 2 istabu dzīvokļi, kamēr ES to vidējais lielums ir 3 līdz 5 istabas. Lai šādu līmeni sasniegtu Latvijai būtu četrkārtīgi jāpalielina būvniecības apjomi un šādos tempos jābūvējas vēl vismaz 20 gadus.

Patlaban izskatīšanā Saeimā ir nodots jauns Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas izstrādāts politikas plānošanas dokuments, Mājokļu politikas pamatnostādnes 2006. – 2020. gadam. Paredzams, ka tas noteiks jaunos attīstības virzienus un kā vienu no prioritātēm noteiks arī sociālā dzīvojamā fonda palielināšanu, kas šobrīd ir nepietiekams.

No kopējā dzīvojamā fonda sociālo dzīvokļu skaits veido tikai 0,1 %, kamēr vecajās ES valstīs tas ir 11%. Privatizācijas laikā pašvaldības neizmantoja iespēju daļu dzīvokļu paturēt savā īpašumā, sociālo dzīvojamo māju fonda vajadzībām. Turklāt kā jau iepriekš minēts jaunu ēku būvniecība notiek pārlieku lēni, piemēram, Rīgā par valsts un pašvaldības līdzekļiem tiek uzbūvēti vidēji tūkstoš dzīvokļu, bet pieprasījums pēc tiem ir desmitkārt lielāks.

Dzīvojamā fonda trūkums savienojumā ar pēdējos trīs gados pieaugošo hipotekāro kreditēšanu, ko pārsvarā veic privātās bankas ir dzīvokļus daudzkārt sadārdzinājis. Mājokļu cenas Latvijā un sevišķi lielākajās pilsētās un Rīgā ir līdzvērtīgas rietumvalstu cenu līmenim. Savukārt atalgojuma līmenis, lai arī palēnām pieaug nespēj mēroties ar dzīvokļu cenu pieaugumu. Valsts atbalsts hipotekārajā kreditēšanā noris, galvenokārt ar tās pārziņā esošo Hipotēku un Zemes banku. Palīdzība Mājokļu kreditēšanas programmas ietvaros tiek sniegta dzīvojamo namu siltināšanai un individuālo dzīvojamo platību iegādei ar samērīgu procentu likmi. Priekšroka tiek dota mājsaimniecībām ar nelieliem un vidējiem (300-400Ls) ienākumiem. Hipotēku bankas atbalsts ir vērtējams pozitīvi, taču tā apjomi veido tikai 3% no kopējiem banku izsniegtajiem aizdevumiem.

Eiropas Sociālās politikas attīstības konteksts un prioritātes 2005. gadā

Eiropas sociālās politikas attīstība jāskata kontekstā ar II Pasaules kara beigām un tā radītajām sociālajām problēmām un ES veidošanos un tās pirmsākumiem.

Eiropas kopienas dibināšanas (1957.) līgumā vienā no pantiem bija minēts, ka ir nepieciešams panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, sieviešu un vīriešu vienlīdzību, paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisku un sociālu solidaritāti starp valstīm. Taču jāuzsver, ka sākotnēji sociālās politikas attīstība nebūt nebija ES prioritāte un tika atstāta dalībvalstu izlemšanai un kompetencei.

Pieaugot izpratnei par sociālās politikas nozīmību 1961. gada 18. oktobrī tiek pieņemts ārkārtīgi nozīmīgs dokuments – Eiropas Sociālā harta ar mērķi nodrošināt sociālo tiesību viendabību un vienādus standartus, uzlabojot iedzīvotāju dzīves standartus, labklājību. Harta sevī ietvēra tādus punktus kā tiesības uz darbu, veselīgi un droši apstākļi darbā, sociālo drošību, kā arī noteica, ka strādājošajiem ir tiesības streikot. Tā bija pirmā reize, kad šādas tiesības tiek noteiktas starptautiskā dokumentā.

70-tajos gados naftas krīze radīja arī ekonomisko krīzi, kas apgrūtināja arī sekmīgu sociālās politikas ieviešanu, jo pieauga bezdarba līmenis un palielinājās arī izmaksājamo pabalstu apjoms, bet samazinājās iekasēto nodokļu lielums.

1986. gadā tika parakstīts Vienotais Eiropas akts, kurš attiecās uz visām dalībvalstīm un noteica brīvu kustību, veidoja vienotu ekonomisko telpu dalībvalstīs, no kā radās vajadzība pēc vienotas tiesiskās telpas, ko vēlāk radīja „Māstrihtas līgums” (1992). Taču Vienotais Eiropas akts arī noteica, ka harmonizējot tiesību aktus dalībvalstis tos var neīstenot vai īstenošanu atlikt, ja paredzētie pasākumi nacionālos standartus varētu pazemināt, kas tādejādi neļauj pazemināt noteiktos standartus.

Pieņemot Māstrihtas līgumu visas dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju ierosināja ieļaut tajā atsevišķu Sociālo sadaļu, taču Lielbritānijas pretenziju dēļ tas netika izdarīts un ieguva veidolu tikai kā Protokols pie Līguma par Eiropas Savienību, kuram briti nepievienojās.

Turpmāku dalībvalstu integrāciju sociālajā jomā veicināja 1993. un 1994. gadā pieņemtās ES sociālās politikas pamatnostādnes, kas iedibināja Eiropas sociālo modeli, kurš balstās uz demokrātiju un indivīda tiesībām, brīvu koplīgumu slēgšanu, vienādu iespēju nodrošināšanu visiem, sociālo labklājību un solidaritāti. Savukārt 1994. gadā Eiropas komisija publicēja Eiropas Sociālās politikas koncepciju, kā galvenos nākotnes mērķus iekļaujot nodarbinātības un likumdošanas sociālās politikas jomā attīstību.

Savukārt, Līdz ar Amsterdamas līguma (1997.gadā) pieņemšanu, Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā tika iekļauta atsevišķa sadaļa „Sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunieši”, kā arī jauna sadaļa „Nodarbinātības politika”. Sociālās politikas uzdevumus papildināja ar jauniem, proti, cīņu pret diskrimināciju un no sabiedrības atstumto personu integrēšanu. Tādejādi tika pievērsta pastiprināta uzmanība nodarbinātības veicināšanai.

Jānorāda arī, ka ES valstu un vadītāju tikšanās laikā Lisabonā 2000. gadā sociālo un nodarbinātības jautājumu risināšanu atzina par ES kopējo mērķi.
Šobrīd ES sociālajā politikā par galvenajiem mērķiem ir kļuvuši: nodarbinātības veicināšana, veicināt darba produktivitāti un kvalitāti, padarīt pieejamāku darba tirgu, tai pat laikā arī kompetenci, pievērst uzmanību izglītībai un apmācībai mūža garumā, palielināt nodarbināto skaitu pakalpojumu sektorā, nodrošināt efektīvu Eiropas konkurētspējai atbilstošu sociālo politiku (dilemma starp imigrācijas nepieciešamību, no tās izrietošo konkurences palielināšanos vietējiem, kas nevēlās strādāt par zemu samaksu), sekmēt vienlīdzīgas iespējas visos aspektos, cīnīties ar ksenofobiju, rasismu, diskrimināciju pret sievietēm un invalīdiem.

Alojas pilsēta ar lauku teritoriju analīze 2004. gadā

Aloja ar lauku teritoriju ietilpst Limbažu rajonā, pilsētu rangā Aloja ir 32.vietā.i

Alojā ir 2661 iedzīvotājs no kuriem 153 ir bērni vecumā no 0 līdz 6 gadiem, jeb 5,7 procenti, bērni un jaunieši no 7 līdz 18 gadiem 480 jeb 18 procenti, kā arī darbaspējas vecuma iedzīvotāji 1445 jeb 54,3 procenti, bet virs darbaspējas vecuma – 583 jeb 21,9 procenti.

No 2661 iedzīvotāja 2003.gadā Alojā bija 2283 latvieši, 126 krievi, 46 čigāni, 33 ukraiņi, 26 poļi, 21 lietuvietis un 72 citas tautības pārstāvji.

Alojas pilsēta ar lauku teritoriju aizņem 18`187 hektārus no kuriem pilsēta aizņem 262 ha, bet lauku teritorija 17`924 ha.

Alojas pilsētā ar lauku teritoriju iedzīvotāju blīvums ir 14,63 reģistrētie iedzīvotāji uz vienu kvadrātkilometru. Autors neraksta cilvēki, jo pie tiem būtu jāpieskaita arī caurbraucēji, tūristi un nereģistrētie iedzīvotāji.

Iedzīvotāju skaits Alojā ar lauku teritoriju ir starp 2000 un 5000 tādēļ saskaņā ar “Pilsētas domes, rajona padomes un pagasta padomes vēlēšanu likumu” Alojas domē ir deviņi deputāti.

Deputāti, saraksti, vēlēšanas

2001.gada vēlēšanās par vietām Alojas domē sacentās trīs deputātu kandidātu saraksti. Pirmais no tiem “Stabilitāte un attīstība Alojai” ieguva piecus mandātus, par viņiem nobalsoja 582 cilvēki, “Jauns laiks” saņēma 372 vēlētāju atbalstu, tādejādi iegūstot, trīs vietas, bet trešais saraksts – “Izvēle” ieguva tikai vienu mandātu, jo par to nobalsoja 164 iedzīvotāji. Interesanti, ka no visiem ievēlētajiem deputātiem, tikai viena ir sieviete uz to brīdi 49 gadus vecā Vilzēnu pamatskolas direktore. Vēl bez tam pieciem no ievēlētajiem deputātiem ir tikai vidējā vai vidējā speciālā izglītība, bet daudzi kandidāti ar augstāko izglītību palika ārpus deputātu mandātus ieguvušajiem. No iekļuvušajiem vīriešiem, divi ir skolotāji, viens ir mūzikas skolas direktors; vietējie uzņēmēji – degvielas stacijas vadītājs, cietes rūpnīcas direktors, komunālā dienesta operators kā arī bijušais pagasta priekšsēdētājs, z/s īpašnieks un cilvēks, kura nodarbošanās nav norādīta, taču viņš pēc tam kļūst par priekšsēdētāju. Nākamais priekšsēdētājs arī ir otrs vecākais – 62 gadi, viņu pārspēj tikai bijušais pagastvecis viņam 69 gadi. Kopā vērtējot Alojas pilsētas ar lauku teritorijā domē iekļuvušo deputātu vidējais vecums ir 51,3 gadi attiecīgi divi deputāti virs 60, trīs virs 40 un trīs virs 50 kā arī deputāts, kura vecums ir 32 gadi.

Alojas pilsētas domes nolikums bija viegli pieejams, ja autora māte ir gājusi vienā skolā ar tagadējo domes sekretāri. Šajā gadījumā nolikumu var iegūt pa pastu, pretējā gadījumā uz autora sākotnējo aicinājumu atsūtīt to pa e-pastu, tika saņemts uzaicinājums ierasties domes telpās, kā arī klāt bija pievienoti darba laiki, kuros dome strādā. Tas kārtējo reizi aplieicna sociālo saišu nozīmi un vajadzību LR.

Komitejas

Izpētot Alojas pilsētas domes nolikumu, secinu, ka Alojā ir izveidotas divas komitejas – finanšu, tautsaimniecības un attīstības komiteja (5 deputāti) kā arī sociālās, izglītības, kultūras un sporta jautājumu komiteja (4). Abas komitejas ir likumā “Par pašvaldībām’ kā obligātas noteiktās, tikai tām ir pagarināts nosaukums un palielināts pildāmo funkciju daudzums.

Alojas pilsētas domes nolikumā ir teikts, ka dome ievēl priekšsēdētāja vietnieku, taču viņa amats nav algots. Priekšsēdētāja vietnieks saņem atlīdzību kādu saņem domes deputāti par deputātu pienākumu pildīšanu un piedalīšanos domes un komiteju sēdēs.Vietnieks uzņemas priekšsēdētāja funkcijas viņa prombūtnes vai uzdevuma laikā. Priekšsēdētāja vietnieks ir neatbrīvots.

Alojas pilsētas domes nolikumā nav tieši norādīts vai izpilddirektora amats ir algots. Nolikumā ir norādītas viņam pildāmās funkcijas un tiesības, kā arī pieminēts, ka izpilddirektori (siev.dzimtē) var atbrīvot no amata, ja nepilda pienākumus vai ir beidzies darba līgums. Darba līgumā parasti norāda arī atalgojumu, tādēļ no tā es secinu, ka šis amats ir algots.

Nolikumā ir rakstīts, ka “Alojas pilsētas domes darbu saskaņā ar pašvaldības pārvaldes struktūru nodrošina: priekšsēdētājs, priekšsēdētāja vietnieks (neatbrīvots), izpilddirektors, domes kanceleja, dzimtsarakstu nodaļa, centralizētā grāmatvedība, sociālās palīdzības dienests, bāriņtiesa, būvvalde, minēto struktūru algotie domes darbinieki”.

Iedzīvotāju iesaistīšana pašvaldības darbībā

Alojas pilsēta izdod “Alojas pilsētas avīzi”, kas ir bezmaksas, iznāk reizi mēnesī. Laikraksts iedzīvotājus informē par jaunākajiem notikumiem pilsētā, sēžu protokoliem, gaidāmajiem pasākumiem tuvākajā mēnesī, ir intervijas ar dažādiem cilvēkiem, lielu avīzes laukumi aizņem dzejoļi.

Paralēli “Alojas pilsētas avīzei” Limbažu rajons izdod “Auskeli”, kas ir nopietns konkurents Alojas avīzei, jo sniedz plašāku informāciju par rajonā notiekošo, vienlaikus neaizmirstot arī par katram pagastam svarīgiem notikumiem. Tas viss nāk par labu iedzīvotāju informēšanai.

Autors domā, ka šādi iedzīvotāju informēšanas veidi ir par maz un uzskata, ka avīzi būtu jāizplata daudz aktīvāk, līdzīgi kā to dara Mālpils, piedāvājot avīzi bezmaksas saņemt vietējos veikalos un pasta nodaļās.

Alojas pilsētas ar lauku teritorijas budžets absolūtajos lielumos un uz 1 iedzīvotāju

Ieņēmumi

Kopā, latos

Īpatsvars kopējos ieņēmumos, procentos

Uz 1 iedzīvotāju, latos

I

Kopā ieņēmumi

409`470

100

153,87

III

Nodokļu ieņēmumi

228`725

55,85

85,95

Iedzīvotāju ienākumu nodoklis

180`930

44,18

67,99

Nekustamo īpašumu nodoklis

47`358

11,56

17,79

V

saņemtie maksājumi

146`709

35,82

55,13

Savstarpējie norēķini

16`732

4,08

6,28

Dotācijas

0

0

0

Mērķdotācijas

124`664

30,44

46,84

Maksājumi no PFIF

5313

1,29

1,99

Izdevumi

Kopā, latos

Īpatsvars kopējos izdevumos, procentos

Uz 1 iedzīvotāju, latos

VI

Kopā izdevumi

372`371

100

139,93

01 vispārējie valdības dienesti

50`067

13,44

18,77

04 izglītība

224`635

60,32

84,41

05 veselības aprūpe

2`419

0,649

0,9

06 sociālā aprūpe

11`918

3,2

4,47

07 komunālā saimniecība

23`896

6,41

8,98

08 brīvais laiks, sports, kultūra

40`044

10,75

15,04

12 Transports, sakari

0

0

0

Maksājumi PFIF

0

0

0

(2002. gada Valsts Kases dati)

Komentāri par budžetu, balstoties uz kopējo situāciju valstī

Aloja 2002.gadā ir pieskaitāma pie saņēmējpašvaldībām, jo no pašvaldību izlīdzināšanas fondiem saņēma 5313 latus, tajā pat laikā neko nedodot PFIF. Kā liecina 2003. gada Alojas publiskais pārskats 2003.gadā Aloja nesaņēma līdzekļus no PFIF. Vēl bez tam 2003.gadā Alojas pilsēta pamatbudžeta ieņēmumi, salīdzinot ar 2002.gadu pieauga par 11,9 procentiem vai 48907 latiem, salīdzinot ar 2002.gadu. Tas saistīts ar iedzīvotāju ienākumu nodokļu palielināšanos par 46343 latiem, ko varētu skaidrot ar ieviesto prasību iedzīvotājiem deklarēt savas dzīves vietas.

Kopējie ieņēmumi pašvaldības budžetā, rēķinot uz vienu iedzīvotāju ir par 85 latiem mazāki nekā vidēji valstī un kopā veido 58,5 procentus no kopējiem ieņēmumiem.

Alojai ir līdzīgi ieņēmumi no nekustamā īpašuma nodokļa vidējai vērtībai, kas ir valstī. Tie ir tikai par diviem latiem mazāki, jāpiebilst gan, taču budžeta īpatsvarā tie veido 11,9 procentus, kas ir par trīs procentiem vairāk nekā vidēji valstī. Pilsētās zeme ir dārgāka, Aloja atrodas 30 kilometrus no rajona centra Limbažiem un apmēram 30 kilometrus no jūras. Daudz finanšu līdzekļus alojieši atvēl izglītībai, vairāk kā 60 procentus no sava budžeta, kas ir par 17 procentiem vairāk nekā vidēji valstī. Tas ir saistīts ar to, ka daudzi Alojas iedzīvotāji mācās Limbažos un Aloja ir spiesta maksāt par to. Izveidojot novadu, Alojai vajadzētu izveidot spēcīgu skolu, kas ļautu samazināt izdevumus izglītībai un skolotāji savas algas tērētu Alojā, nevis Limbažos. Tas ir vēl viens pluss novada veidošanai.

Teritorijas attīstības programma un plānojums

Alojas pilsētā ar lauku teritoriju, 2003.gadā vēl nebija pabeigusi teritorijas plāna un teritorijas attīstības programmas izstrādi, liecina 2003.gada publiskais pārskats. Taču autors uzskata, ka 2004.gadā Aloja to izdarīja, jo nauda šī mērķa īstenošanai no RAPLM tika piešķirta.

Novadu veidošanas projekts-102 variants

Alojas novada veidošanas projektā ir paredzēts apvienot Aloju un Staiceli ar to lauku teritorijām, klāt vēl pievienojot Braslavas un Brīvzemnieku pagastu. RAPLM savā ziņojumā aicina pašvaldības turpināt sarunas par novada izveidi vai arī meklēt citus iespējamos variantus.

Darba autors darba procesā ieguva Alojas pilsētas domes lēmumu “Par novada izveidošanas projektu”, kurā teikts, ka Aloja piekrīt divām alternatīvām: 1.) veidot novadu patreizējās administratīvās teritorijas robežās, neko nepievienojot.ii 2.) Alojas dome arī piekrīt izveidot MK piedāvāto novada modeli, ja netiek apvienoti pašvaldību parādu saistības, nav jāiekļaujas Limbažu novadā kā arī valsts garantē nepieciešamo finansējumu autoceļu un infrastruktūras objektu sakārtošanai, informatizācijas projektu realizācijai, ja tiek izveidotas tieši vēlētas otrā līmeņa pašvaldības. Taču Alojas dome atšķirībā no 102 novadu veidošanas modeļa neuzskata, ka lielo parādsaistību dēļ nebūtu lietderīgi apvienoties divām pilsētām vienā novadā.

 Secinājumi:

Interesanti, ka Alojas administrācija atsūta visu gada pārskata, nolikumu, protokolus pa pastu, izmantojot savu naudu – atsaucīga pašvaldība.

Alojai novada izveidošana nāktu par labu tikai ilgtermiņā, jo varētu samazināt izdevumus izglītībai, taču tas notiktu tikai pēc vairākiem gadiem. Nav zināms pievienojamo teritoriju finansiālais stāvoklis. Īstermiņā Aloja noteiktu zaudētu, apkārtesošo pagastu finansiālais

stāvoklis ir sliktāks nekā Alojai. Aloja iegūst, ja izveido novadu patreizējās administratīvajās robežās. Taču, iespējams, ka ilgtermiņā zaudē, jo neiegūst papildus iedzīvotājus, teritorijas, nesamazina pārvaldes izdevumus.

Interesanti, ka Alojas teritorijā esošajā Ungurpils ezerā vējainā laikā peld salas, kuru izmērs ir visai ievērojams. Tā ir vienīgā vieta Latvijā, kur tas ir novērojams. (Secinājumos nevar minēt neko, kas nav iepriekš minēts tekstā, taču tas ir interesanti).

i Skat. Dažādā Latvija: pagasti, novadi, pilsētas, rajoni,reģioni. Vērtējumi, perspektīvas, vīzijas. Rīga: Latvijas statistikas institūts, Valsts reģionālās attīstības aģentūra. 2004.

ii Alojas pilsētas dome. Lēmums “Par novada izveidošanas projektu” 18.06.2003. Pirmā alternatīva -“Alojas pilsēta ar lauku teritoriju pamatojoties uz sociālekonomiskajiem rādītājiem pastāvīgi var nodrošināt pašvaldībai noteikto funkciju veikšanu patreizējā administratīvajā teritorijā, neveidojot jaunu pašvaldību novadu”

Kopsavilkums par mītiem

Iespējams jau lasījāt iepriekšējās coe.lv publikācijas par mītiem, gan teorētiskā, gan praktiskā skatījumā. Galvenie secinājumi: 

  • Mīts ir pirmā universālā pasaules izpratnes forma, kuru sabiedrība izstrādājusi savas attīstības gaitā. Tas ir stāstījums, vēstījums par pasaules un visa uz tās esošā izcelšanos. Citiem vārdiem sakot, mitoloģija ir tāda pasaules apguves pakāpe, kurā cilvēkiem nerodas un vēl nevarēja rasties jautājums par mīta adekvātumu un atbilstību īstenībai. 

  • Lai arī indivīds sabiedrības attīstības un industrializācijas gaitā ir attālinājies no dabas, kas tam kļuvusi sveša un draudīga, kā arī mitoloģiskās domāšanas, tomēr joprojām tās ietekme nav noliedzama un būtiski ietekmē indivīda dzīvi. 

  • Darbā apkopotā informācija neļauj veikt viennozīmīgus secinājumus, par izvirzīto darba hipotēzi. Politiskais mīts drauds indivīda kritiskai domāšanai un apziņas brīvībai 

  • No vienas puses tās patiesumu apstiprināja apkopotais mītu teorētiskais novērtējums, kur lielākā daļa no pētniekiem secināja, ka mītam ir negatīva ietekme uz indivīda un sabiedrības apziņu. Jo tas sašaurina loģisko domāšanu un racionalitāti aizstāj ar emocionalitāti. Laikā kad masām loģiskie skaidrojumi kļūst pārāk sarežģīti, tās izvēlas vieglākus un vienkāršotākus risinājumus, ko spēj piedāvāt mīts. 

  • Masām pat domāšana ir tendētas meklēt atbildes mītiskajā pasaulē un vēlmē uzticēties mītiskam vadonim, kas visu atrisinās.To mainīt var vienīgi, ja tam pretojas ar racionalitāti, intelektu, ētiku un neuzticību, taču tiklīdz šīs spējas mazinās mīts pārņem savā varā un nosaka indivīda turpmāko uzvedību un rīcību. 

  • Tā, ka divi apskatītie Latvijas mīti parādīja, ka vēl jo projām racionāli politikas argumenti tiek aizstāti ar mītiem, turklāt tas notiek regulāri un regulāri sabiedrība tos arī akceptē un nepretojas(ko parādītu balsojums), tad jāsecina, ka Latvijas sabiedrības kritiskā domāšana un apziņas brīvība ir apdraudēta. Tādejādi tiek apstiprināta darba sākumā izvirzītā hipotēze – politiskais mīts drauds indivīda kritiskai domāšanai un apziņas brīvībai. 

Tomēr autora secinājumi nebūtu pilnīgi, ja tiktu apskatīta tikai viena – negatīvā mītu puse, kura šajā darbā ir izdevīga, lai apstiprinātu hipotēzi.

  • Autoram jāatzīst, ka secinājumi par mīta daba, nav tik viennozīmīga. Mīts indivīdu, sabiedrību un politikas procesus var ietekmēt, gan pozitīvi, gan negatīvi. Autors atklāj, ka nozīme ir nevis mītiem un to dabai, bet mītu pielietotājiem un viņu mērķiem. 

  • Mīts politiskajos procesos ir kā instruments, līdzeklis, lai kaut ko sasniegtu. Un no šī viedokļa skatoties, jāsecina, ka mītiem ir liela nozīme politikas procesos, bet ne vienmēr tie ir drauds indivīda kritiskai domāšanai un apziņas brīvībai. Tas, cik mīti apdraudēs indivīda domāšanu ir atkarīgs no tā, cik pats indivīds sevi pakļaus mītiskajai domāšanai. 

  • Tas, ka ar mīta palīdzību vadonis spēj vieglāk pakļauj masas, nenozīmē, ka mītus var izmantot tikai, lai izdarītu noziegumus pret cilvēci, sanaidotu tautas, sociālās grupas un indivīdus. 

  • Mītus var pielietot arī, lai īstenotu pozitīvus, tautas attīstībai nozīmīgus mērķus. Mīta spēku ir iespējams pielietot arī tautu brīvības iegūšanai (Latvijas „dziesmotā revolūcija”). Turklāt cilvēces vēsturē tieši mīti ir palīdzējuši apgūt pasauli („mīts par mežonīgajiem rietumiem”) un tādejādi veicināt progresu. 

  • Autors secina, ka bez mītiem nebūtu iespējama sabiedrības vienotība, baznīcas, valsts pastāvēšana un funkciju realizācija. 

  • Šie autora veiktie atklājumi atbild uz ievadā uzdotiem jautājumiem, par mīta ietekmi uz sabiedrību un politiskiem procesiem un līdz ar to sasniedz ari darba mērķi. 
  • Latvijas specifisko mītus veido Pirmās Latvijas laikā pēdējais, pašrocīgi ieceltais vadonis Kārlis Ulmanis, kurš masu apziņā saglabājies kā vadonis un tautas uzplaukuma nodrošinātājs. Šī iemesla dēļ pēc neatkarības atgūšanas 90 –to gadu sākumā daudzas partijas apzināti vai neapzināti izvēlējušās sākotnēji pozicionēt kā viena vadoņa partijas un daudzas no viņām ar labiem panākumiem arī iekļuvušas Saeimā, taču tikai viena no tām ir ievēlēta atkārtoti. 

  • Tomēr neskatoties uz to autors izsaka prognozi, ka arī šajās Saeimas vēlēšanās iedzīvotāji nobalsos par viena vadoņa tipa partiju, kas tādejādi masu apziņā centīsies realizēt stingrās rokas etalonu, ko latvieši, kopš K. Ulmaņa laikiem joprojām meklē. 

  • Pievēršoties otram apskatītajam mītam – “ savējo – ienaidnieku” mītam autors secina, ka tā pastāvēšana ir likumsakarīga un izriet no tautas pašsaglabāšanās centieniem, mobilizējoties ap kopēju tautas ienaidnieku. To izmanto partijas, kas sevi pozicionē kā latviešu interešu aizstāves. Taču tādejādi tiek apdraudēta sabiedrības attīstība, jo ne latviski, ne krieviski runājošā grupa nespēj pilnvērtīgi satuvināties. 

  • Kopumā darba autors secina, ka mīta fenomens nav viennozīmīgs un tā ietekme gan uz indivīdiem un sabiedrību, gan uz politiskajiem procesiem arī nav viennozīmīgs un prasa arī turpināt šādus pētījumus nākotnē. 

Mīti Latvijas politikā

 Vadoņa mīts

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un politiskā režīma maiņu 90-to gadu sākumā, kā arī no tā izrietošajām sekām saimnieciskajā un sociālajā dzīvē aktualizējās vēsturiski Latvijas sabiedrībai pazīstamais vadoņa mīts, ko var skaidrot ar masu apziņas spēju vieglāk identificēt noteiktu darbību ar konkrētu indivīdu, nevis grupu. Turklāt masu apziņā bija nostiprinājies priekšstats, ka autoritārs vadonis (Kārlis Ulmanis) spēj panākt tautas labklājības uzplaukumu. Tajā pat laikā nemaz neapjaušot tā brīža vēsturisko situāciju un pēckara gadu pieprasījumu pēc lauksaimniecības produkcijas un kopējo Rietumeiropas labklājības pieaugumu, kas neapšaubāmi veicināja arī Latvijas labklājību.

Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā vēl vairāk nostiprināja vadoņa mītu, jo masu apziņā Ulmanis saglabājās, kā pēdējo „neatkarīgās Latvijas” līderi, kurš valsti aizveda līdz uzplaukumam.

Pēc neatkarības atgūšanas uz politiskās skatuves neparādījās viens līderis, taču notika meklējumi, kuru rezultātā tauta bija gatava glorificēt A. Gorbunovu, neskatoties uz tā darbību komunistiskajā partijā.1

Par pirmo atjaunotās Latvijas prezidentu lielā mērā, pateicoties savam uzvārdam un radniecībai ar autoritāro vadoni (Kārli Ulmani) kļuva Guntis Ulmanis, kurš šo amatu ieņēma divas reizes pēc kārtas un trešo reizi to traucēja izdarīt vien Satversmē noteiktie ierobežojumi, kas vienai personai par prezidentu ļauj kļūt tikai divas reizes pēc kārtas.

Masas vadoņa meklējumi spilgti izpaudās arī 6. Saeimas vēlēšanās, kad to pilnā mērā izmantoja vairākas partijas, kas sevi asociēja ar vienu līderi, un tā rezultātā guva labus panākumus. To vidū Joahima Zīgerista „Tautas kustība Latvijai” (16 vietas), kura atpazīstama kļuva ar tieši sava līdera Zīgerista rīkotajām aktivitātēm – banānu dalīšanu pensionāriem, un vēlāk arī smilšu vešanu no it kā K. Ulmaņa kapa vietas. Tāpat Saeimā iekļuva arī Alberta Kaula „Latvijas vienības partija” (8), kā arī Ziedoņa Čevera Demokrātiskā partija Saimnieks (18).2

Visas šīs partijas sevi prezentēja kā viena vadoņa partijas, kuras tiekot pie varas ātri vien atrisinās visas iedzīvotāju problēmas un sakārtos valsti.

Sevišķi no šīm partijām autors vēlas izcelt „Saimnieku”, kas pie vēlētājiem vērsās ar aicinājumu kļūt par saimniekiem savā sētā – „Zemes saimniekam jābūt īpašniekam, īpašniekam jābūt zemes saimniekam”.3 Bet reklāmās skandināja saukļus, ka katram ir jābūt saimniekam savā sētā un vispār saimnieks ir vajadzīgs visur. Tādejādi mītu veidotāji apelēja pie latviešiem simboliski daudznozīmīgo saimnieka nosaukumu, mēģinot radīt uzticamības izjūtu un vīziju par garantētu ekonomikas un tautsaimniecības uzplaukumu.

Nākamajās, 7. Saeimas vēlēšanās Saeimā vēlētāji bija vīlušies visās trīs iepriekšminētajās partijās un neviena no tām atkārtoti parlamentā neiekļuva. To vietā nāca Tautas partija (TP) (24) ar Andri Šķēli priekšgalā4, kurš jau iepriekš bija paspējis kļūt par Ministru prezidentu un sevi pozicionējis kā rīcības cilvēku, vadoni, kurš izbeigs nesaskaņas partiju vidū un sakārtos valsti. Pamatojoties uz šādu tēlu, ir iespējams veikt sabiedrībā nepopulārus soļus, kas citos gadījumos sastaptu daudz lielāku pretestību Viņa popularitāti neietekmēja arī apstāklis, ka, būdams turīgs uzņēmējs, viņš tika vainots dažādās nelikumībās, un presē plaši tika iztirzāta un apšaubīta viņa spējas iegūt lielu kapitālu padomju laikā, tirgojot puķes.

Arī 8. Saeimā vēlētāji turpināja tradīciju un balsoja par jaundibinātu viena vadoņa partiju un lielāko pārstāvniecību parlamentā, tikpat cik iepriekš TP ieguva Latvijas bankas prezidenta Eināra Repšes vadītais „Jaunais laiks” (JL).5Repše pie masām devās ar solījumiem izskaust korupciju un tāpat kā pārējie partiju līderi pirms vēlēšanām solīja sakārtot valsti.

Repše sevi pozicionēja kā prasmīgu vadoni, kurš ilgus gadus vadījis Latvijas banku un noturējis nacionālas valūtas – lata stabilitāti. Tāpat kā pārējos gadījumos JL sabiedrībā sākotnēji tika atpazīts kā viena līdera personība par ko šoreiz bija kļuvis Repše.

Šajā kontekstā jāatzīmē sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS veiktais pētījums par iedzīvotāju vēlmi valsts vadībā redzēt stingru līderi. Apgalvojumam – Lai uzlabotu situāciju valstī Latvijai ir nepieciešams viens stingrs līderis ar plašām pilnvarām – šī gada februārī piekrita vairāk kā puse (54,2%) respondentu, kas ir vairāk nekā 2004. gadā, kad tam piekrita 51,6% iedzīvotāju un 2003. gadā kad šādu viedokli atbalstīja 52,5 %. Nemainīgi augstākais atbalsts stingram līderim kopš aptaujas veikšanas bija 2002. gadā, kad vienu, stingru valsts vadītāju vēlējās 61,6 % aptaujas dalībnieku.6

Jāuzsver, ka atbalstu vienam vadonim nepauž tikai vecāka gadagājuma cilvēki, kas dzīvojuši „Ulmaņlaikos” vai vismaz Ļeņina vai Staļina vadonības gados, bet arī gados jaunākā paaudze. Un kopumā visās vecumgrupās akceptu stingrai vadībai vienā personā un cerību uzlabot savu ekonomisko stāvokli izsaka vismaz 40 % Latvijas iedzīvotāju, kas nozīmē, ka vadoņa mītu partijas turpinās ekspluatēt arī nākamajās Saeimas vēlēšanās.

Savējo – ienaidnieka mīts

Pirms I Pasaules kara latvieši nekad nebija dzīvojuši savā zemē un lielā mērā arī neapzinājās savas kopīgās saites. Uz 30 gadiem izcīnot neatkarību, PSRS ekspansijas rezultātā to zaudējot un 20. gadsimta 90 –to gadu sākumā to atkal atjaunojot latvieši ir nonākuši identitātes meklējumos.

Savējo un svešo pretnostatījums ir nepieciešams katras tautas, nācijas sevis apzināšanai un identifikācijai. Jo lielākas briesmas, objektīvas vai subjektīvas, jo ciešākai ir jābūt tautas vienotībai. Taču Atmodas neatkarības cīņas un kopības sajūtu Latvijas, nevis latviešu tautas vidū nomainījusi neatkarības pretinieku meklēšana gan pašu („latvietim vislabāk garšo latvietis” un uzsverot, kurš kurā datumā ir izstājies no komunistiskās partijas), gan ārējo spēku centienos tādejādi, kavējot valsts attīstību.

Latviešu pašapziņa tiek balstīta uz tādiem motīviem kā „bāreņu tautu”, „daudz cietušo tautu”, kam pāri nodarījusi PSRS veiktā okupācija un par ko rietumi latviešiem, protams, ir parādā.

Vīlušies Atmodas laiku ideālos – „kaut pastalās, bet brīvi” un no notikušajā īpašumu pārdalē un brīvā tirgus darbībā, kā rezultātā sabiedrība krasi noslāņojusies gandrīz 75% iedzīvotāju pauž viedokli, ka bagāts var kļūt tikai negodīgā ceļā.7

Ienaidnieka mītu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ palīdz kultivēt Latvijas kā mazas valsts atrašanās kaimiņos lielvalstij Krievijai un daudzu iedzīvotāju, kuru pamatvaloda ir krievu atrašanās Latvijas teritorijā.

Pēc neatkarības atgūšanas, lai apkarotu bailes un ieviestu jauno režīmu tika grauti PSRS laiku simboli (Skrundas lokators, Ļeņina pieminekļi) un atsevišķos gadījumos aizstāti ar citiem (ielu nosaukumu plāksnītes). Taču, lai arī būves tiek grautas bailes saglabājas, ko tālāk vairo nacionālisti, kas tālāk tiek ģenerētas politisko mītu veidā un pirms katrām Saeimas un arī 2005. gada Rīgas domes vēlēšanām atsevišķas partijas to izmanto. Piemēram, apvienība „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” rīdziniekiem draud ar Улица Бривибас (Brīvības iela krievu valodā) un saukli „Krievi nāk”. Tādejādi netiek mazināta sabiedrības polarizācija.

Šajā kontekstā jāmin Alfrēds Rubiks, bijušais Rīgas vadītājs, kuru 90-to gadu sākumā par pretošanos neatkarīgas Latvijas izveidei vienīgo iesēdināja cietumā un kuru masas tver ar dalītām jūtām. No vienas puses vienā sabiedrības daļā viņš ir kļuvis par varoni, kurš ir palicis uzticīgs saviem uzskatiem un pārliecībai, bet no otras par naida objektu, taču abos gadījumos par simbolu Latvijas pagātnei PSRS sastāvā. Tādejādi autors uzdrošinās apgalvot, ka, ja Rubikam izdosies panākt, ka tiek atcelti uz viņu attiecinātie ierobežojumi kandidēt un kļūt par Saeimas deputātu būtu ļoti lielas izredzes kļūt par iepriekšējā režīma piekritēju, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēku atbalstītu līderi.

1 LR Saeima. http://www.saeima.lv/Informacija/gorbunov.htm
2 LR Saeima. 6. Saeimas vēlēšanu rezultāti. (Sk. 28.05.05).
3 Centrālā vēlēšanu komisija. Demokrātiskās partijas saimnieks 6. Saeimas priekšvēlēšanu programma. (Sk. 28.05.05)
4 Centrālā vēlēšanu komisija. 7.Saeimas vēlēšanu rezultāti. (Sk. 28.05.05.)
5 Centrālā vēlēšanu komisija. 8. Saeimas vēlēšanu rezultāti. (SK. 28.05.05.
6 SKDS. Aptauja par varas nodošanu vienas personas rokās. (Sk. 28.05.05.)
7 SKDS. Aptauja par iespējām iegūt bagātību godīgā veidā. (Sk. 28.05.05.)

Politisko mītu novērtējums

Bailes no mīta spēka un masas pakļāvības zem vadoņa kontroles, kam par piemēriem kalpoja Hitlers, Musolīnī, Staļins, kas izmantojot dažādus mītus un pavēršot tos pret citiem nogalināja vairākus miljonus cilvēku. Šāda pieredze daudziem Eiropas zinātniekiem lika paust naidīgu attieksmi savos pētījumos pret sociālo mitoloģiju.

Taču mīts joprojām ir spēks, kura nozīme joprojām nav skaidra, bet tas nemazina tā spējas pakļaut tautas politiskajiem vadoņiem, atņemot indivīdiem personību un individualitāti. Pie mīta vēršas krīžu periodos, kad visi tradicionālie politikas līdzekļi pieviļ.

To atzīst arī E. Kasīrers savā darbā “Mīts par valsti” norādot, ka mīti sevišķi spilgti izpaužas krīžu gadījumos, kad tie aizstāj racionālo un loģisko domāšanu. Pēc Kasīrera domām „Brīvība ir uzdevums, grūtākais uzdevums, ko cilvēks sev var uzdot.. un sevišķi grūti tas ir sociālo krīžu laikā, kad sabiedriskās dzīves sabrukums liekas nenovēršams. Šajos laikos indivīds sāk just neticību saviem spēkiem. Brīvība nav no dabas dots mantojums. Lai to iegūtu mums tā ir jārada. Ja cilvēks vienkārši sekotu saviem dabīgajiem instinktiem viņš netiektos pēc brīvības, bet drīzāk izvēlētos atkarību. Acīmredzami, ka daudz vieglāk ir būt atkarīgam no citiem nekā domāt un lemt pašam. No tā izriet kādēļ tik bieži individuālā un politiskā brīvība ir vairāk uztverta kā slogs, nevis privilēģija. Un tikai īpašos apstākļos indivīds cenšas nomest šo slogu. Tieši šeit spēlē iesaistās totalitārā valsts un politiskais mīts. Jaunās politiskās partijas apsola vismaz izeju no šīs dilemmas. Viņi apspiež un iznīcina jebkādu brīvības sajūtu un tajā pat laikā atbrīvo cilvēku no personiskās izvēles.”1 Taču jāatzīmē, ka viņa darbs tika izdots 1946. gadā un lielā mērā bija radīts II Pasaules kara un nacistiskās Vācijas režīma pastrādāto noziegumu iespaidā.

Masas noraida loģiskos skaidrojumus, jo tie bieži vien ir pretrunīgi un pārāk sarežģīti, tādēļ “glābiņš” tiek meklēts mītiskajā pasaulē domāšanā un vēlmē uzticēties mītiskam vadonim, kas visu atrisinās.2

Arī G. Tards pauž nepatiku pret mītu izmantošanu pūļa sakūdīšanā grāmatā “Viedoklis un pūlis” jautā “ Vai var parādīt kaut vienu māju, ko pūlis būtu uzcēlis, zemes gabalu, ko būtu sakopis un apsējis pūlis. Pret tiem pāris tieviem “brīvības kokiem”, ko tie iesējuši, cik ir nodedzināti meži, izlaupītas viesnīcas, izpostītas pilis”.3

Savukārt S. Moskoviči, iedziļinoties masu pētniecībā, slīgst pesimismā, atskāršot, ka pat visattīstītākajās zemēs pagātne valda pār nākotni un nepieciešamības gadījumā līderiem ir iespējams iedarboties uz masām, vēršoties pie viņu senākajiem apziņas slāņiem.4

Mītus bīstamus padara to spēja atņemt cilvēkam brīvo gribu un padarīt bezatbildīgu un reizēm arī nežēlīgu. Vienlaicīgi mīta loģikā indivīds jūtas ērti, jo ir nokļuvis pilnīgā pasaulē, kas vairs nav sveša. Karos par vislielāko varoni uzskata indivīdu, kurš nogalina pēc iespējas vairāk pretiniekus. Tas ir iespējams tikai dēļ tā, ka pretējā puse vairs lielā mērā netiek uztverti kā cilvēki, bet gan kā pretnostatījums un drauds savai esībai.

Krievu izcelsmes autors A.F. Losevs turpretī norāda uz mītu nepieciešamību un norāda, ka sabiedrība bez tiem nevarētu pastāvēt. „Bez mītiem sabiedrības nevar dzīvot, nevar pastāvēt valsts, kas varētu pārvaldīt cilvēku sabiedrību. Mīti vieno, iedvesmo, ar to palīdzību sabiedrībā tiek uzturēta drošība un veiktas revolūcijas. Tādi ir mīti par baznīcas varas svētumu vai pāvesta varu, par tautas vienotību, izredzēto tautu, šķiru, vadoni. Visas šīs fikcijas tiek radītas kolektīvās mijiedarbības rezultātā un tām ir liels spēks.”5

Taču vai sabiedrība spētu pastāvēt bez šiem mītiem, kas iedvesmo, vieno un mobilizē?

Protams, ir reizes, kad mīti tiek izmantoti nelietību veikšanai, vairāku tautu un pat vienas tautas ietvaros varmācības, slepkavību un citu grēka darbu veikšanai, tomēr nevar noliegt arī iespējas tos izmantot arī pozitīvu mērķu sasniegšanai. Piemēram, Latvijas neatkarības atgūšana nebūtu iespējama bez etniskā mīta “dziesmotās revolūcijas” laikā, kad latvieši un citu tautību pārstāvji vienojās kopīgos centienus un tādejādi panāca valsts izveidošanu, kas iespējams bez šīs vienotības nebūtu radusies. 

Bīstamība pēc autora domām nav tajā apstāklī, ka sabiedrībā pastāv un indivīdu dzīvi ietekmē un brīžiem arī vada politiskie mīti. Reālie draudi sabiedrības attīstībai veidojas tad, kad varu tiecas pārņemt viens mīts, kurš pretendē uz absolūto patiesību un iznīcina savā ceļā visu, kas stājas tam priekšā.

Šādu viena mīta tiekšanos dominēt ir iespējams novērst tāpat kā var mazināt mitoloģiskās domāšanas īpatsvaru indivīda apziņā.

Politikas pētnieka loma sabiedrībā ir atklāt pārējiem mītu patieso dabu un sniegt racionālu skaidrojumu, vienlaikus paturot prātā, ka jo augstāk attīstīts prāts, jo labākas fantāzijas tas spējīgs radīt. Ideja par mītu var kļūt tikai tad, ja tā netiek kritizēta un pieņemta kā vienīgā patiesība, kurai klāt pievienojas arī ticība un emocijas.

Taču katram, ne tikai politikas pētniekam ir jāapzinās, ka pat tad, kad mīts ir izveidojies tam ir iespējams pretoties, izmantojot racionalitāti, intelektu, ētiku un neuzticību, kas dažādu krīžu apstākļos, protams, nav viegli un tiklīdz šīs spējas samazinās mīts pārņem savā varā un nosaka indivīda turpmāko uzvedību un rīcību.6

Mīta ietekmei nav pakļauti tikai neizglītotie, tikpat lielā mērā tie ietekmē tieši labi izglītotos, kuriem piemītošā mitoloģiskā domāšana ir īpaši bīstama, jo būdami pārliecināti par savu racionalitāti un loģiku nespēj manīt mitoloģiskās izziņas ietekmi. Taču arī šajā pakāpē ir iespējams to pamanīt un novērst. Jo mitoloģizācijas pakāpe ir vēlme dot vienīgo patieso, racionālo skaidrojumu un ar to sastopoties vajadzētu kļūt uzmanīgam.

1 Sundaram, K. Cassirer, freedom, and political myth – a reassessment. (Sk. 27.06.05.)
2 Gonzalez – Perez, Margaret. Myth and Literature as Political Ideology. Quarterly journal of Ideology. (Sk. 28.05.05.)
3 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр.40.
4 Turpat, 41.
5 Turpat, 37.
6 Gonzalez – Perez, Margaret. Myth and Literature as Political Ideology. Quarterly journal of Ideology. (Sk. 28.05.05.)

Dānijas sociālā politika 2005. gadā

Lielai daļai Latvijas iedzīvotāju, dzirdot vārdu Dānija, prātā nāk Pirmās neatkarīgās Latvijas laiki, kad tā savā attīstībā bija gandrīz vienā līmenī ar Latviju. Turklāt vēstures grāmatās un politiķu runās tiek uzsvērts, ka Latvija šajā laikā Dāniju apsteidza vairāku pārtikas preču eksportā uz citām Eiropas valstīm un tikai PSRS veiktā okupācija un 50 gadu noslēgtība no lielākās daļas Eiropas Dānija šobrīd ir attīstītāka nekā autora pārstāvētā valsts.

Mūsdienās Dānija ir viena no ekonomiski attīstītākajām valstīm pasaulē un arī pēc Tautas attīstības indeksa tā ierindojas valstu ranga galvgalī, atšķirībā no Latvijas, kas pēc pēdējiem rādītājiem bija tikai 50. vietā.

Šie un citi iemesli pamudināja autoru par savu pētniecības objektu izvirzīt Dāniju un šī kursa specifikas ietvaros darba tēmu sašaurināt, līdz Dānijas sociālajai politikai un kā mērķi izvirzīt šīs jomas izpētīšanu.

Pētījuma gaitā autors apskatīs Dānijas demogrāfiskos rādītājus, tās novietojumu Tautas attīstības indeksa griezumā, aplūkos pensiju, nodarbinātības un veselības politiku, kā arī analizēs valsts īstenoto sociālās politikas modeli, izglītības sistēmu un situāciju nabadzības un sociālās atstumšanas perspektīvā. Nobeigumā tiks apzinātas galvenās atziņas un noteikts kādam Labklājības valsts modelim Dānija pieder.

Darba izstrādē izmantotas monogrāfiskā, statistikas analīzes, salīdzināšanas un deskriptīvās metodes, ko papildina autora komentāri.

Par darba teorētisko un metodoloģisko pamatu lielā mērā kalpo pēc Dānijas valdības un ministriju pasūtījuma dažādos gados veiktie pētījumi, kas ir publicēti internetā, kā arī cita tīmeklī atrodamā, vispārpieejamā informācija par valsts sociālo politiku.

1. Tautas attīstības indekss

Iedzīvotāju skaits Dānijā (DK) 2004. gadā bija 5,397,640 iedzīvotāji un paredzams, ka tuvāko desmit gadu laikā iedzīvotāju skaits īpaši nemainīsies. No visiem iedzīvotāji 18,9% bija vecumā līdz 15 gadiem, bet 14,9% vecāki par 65 gadiem, tomēr prognozējams, ka desmit gadu laikā to skaits palielināsies par četriem procentiem.i 2002.gadā DK pilsētās dzīvoja 85,2% iedzīvotāju un līdz 2015 gadā to skaits varētu pieaugt vēl par vienu procentu.ii

Vīrieši

Sievietes

Kopā

Vecums (gados)

2 670 135

2727 505

5 397 640

0 – 6

238 870

227 575

466 445

7 – 16

345 655

327 431

673 086

17 – 24

239 268

232 334

471 602

25 – 39

590 126

575 306

1 165 432

40 – 64

914 364

902 133

1 816 497

65 +

341 852

462 726

804 578

(Avots: Dānijas statistikas pārvaldes mājaslapa: Skatīts 05.04.05)

Tautas attīstības indekss (TAI) Dānijai 2002.gadā bija 0,932, ar ko tā ierindojas 17.vietā, noslīdot par divām pozīcijām zemāk nekā 2000.gadā, kad tās TAI bija 0,929, taču tā joprojām ir pieskaitāma pie valstīm ar augstu attīstības pakāpi. Jāatzīmē gan, ka, salīdzinot ar 2000. un pat 1995.gadu, Ziemeļvalsts ir noslīdējusi par divām vietām zemāk, bet salīdzinot ar 1990.gada datiem, kritusies pat par septiņām vietām. [Salīdzinājumam skat. Pielikumu Nr.1] Tomēr agrīnos rezultātus ir grūti salīdzināt, jo 90-tajā gadā TAI noteikšanas metodika atšķīrās no vēlāk pielietotās.

IKP indekss, kas ir viens no trīs komponentiem TAI indeksā Dānijā 2002.gadā bija 0,96 – kas ir lielāks nekā 11 valstīm, kas TAI tabulā atrodas virs DK. Pirms trīs gadiem Dānijā IKP uz vienu iedzīvotāju veidoja 30,940 dolārus jeb 16 862 latus.

Savukārt paredzamā mūža indeksa vērtība autora pētītajā Ziemeļvalstī pirms trīs gadiem bija tikai 0,85, kas praktiski atspoguļojas salīdzinoši zemajā mūža ilgumā, kas DK ir tikai 76,6 gadi (vīr. – 74,8; siev. –79,5)iii [Paredzamā mūža ilguma izmaiņām 50 gadu laikā skat. Pielikumu Nr.2]

Tikpat zems paredzamā mūža ilguma un indekss no attīstītajām valstīm vēl ir tikai Īrijai, kas 2002.gada pārskatā ierindojusies 10.vietā un Portugālei, kas atradās 26.

TAI rangā DK augstākā pozīcijā izvirza izglītības līmenis, kas ir salīdzinoši augsts, izglītības indeksa vērtība ir 0,98, kas ir augstāka nekā astoņām valstīm, kas TAI tabulā ir pirms Dānijas. Sīkāk par izglītības līmeni valstī tiks runāts nodaļā, kas veltīta tieši šim jautājumam.

2. Pensiju politika

Dānijas pensiju sistēma balstās uz trīs pīlāriem. Pirmais no tiem ir valsts pensijas, kuras tiek maksātas atkarībā no iemaksāto nodokļu apmēra, taču minimālā pensija ir garantēta – 3/40 apmērā jeb 377,48 lati. Turklāt ir iespējams pensionēties arī priekšlaicīgi no 60 gadu vecuma, ja ir nostrādāti vismaz 25 gadi un veiktas sociālās iemaksas. Taču oficiālais atvaļināšanās vecums gan sievietēm, gan vīriešiem ir 65 gadi. Ja pensija nesasniedz minimālo apmēru ir iespēja saņemt dažādus papildus pabalstus – mājokļa apmaksai, transportam u.c. Piemēram, ja persona dzīvo atsevišķi piemaksu lielums sastāda 374,18 latus, un 168,7 latus, ja dzīvo ar kādu kopā. Piemaksas 50% sedza valsts, bet otrus 50% pašvaldība, kurā dzīvo pensionārs.

Tāpat pie pirmā pīlāra ietilpst arī speciālā pensija, kuras veidošanai katru mēnesi tiek iemaksāts apmēram 1% no darbinieka bruto algas lieluma – 1/3 sedz pats darbinieks, 2/3 darba devējs. Kad iemaksu veicējs sasniegs pensionēšanās vecumu, tad 10 gadus pēc kārtas saņems pilnu summu, kas būs iekrājusies.

2000.gadā publiskajām pensijām valsts atvēlēja 10,5% no IKP un ir paredzams, ka līdz 2030.gadam apjoms palielināsies līdz 14,5% no IKP.

Otrs ir privāts un daļēji obligātais pīlārs, kas balstās uz koplīgumos balstītām pabalstu shēmām, kurās 2/3 sedz darba devējs un 1/3 darba ņēmējs. Iemaksu līmenis ir atkarīgs no sfēras, kurā darbinieks strādā, piemēram, valsts sektorā tas ir sastāda apmēram 12% no algas. Privātajā sektorā “baltās apkaklītes” iemaksā aptuveni 15% no algas, kamēr “zilās apkaklītes” tikai ap 9%. Šādas iemaksas veic aptuveni 80% DK darbaspējīgie iedzīvotāji.

Trešais pensiju līmenis ir privātā pensiju apdrošināšana, kas ir brīvprātīga. Tās apjoms pēdējos gados ir pieaudzis, jo valsts dod nodokļu atlaides šīm iemaksām. Ar privāto apdrošināšanu DK tāpat kā Latvijā nodarbojas bankas un apdrošināšanas kompānijas. Privātos pensiju fondus izvēlas aptuveni 25% šīs valsts darbaspējīgie iedzīvotāji un veic iemaksas pēc saviem ieskatiem.iv

86% Dānijas iedzīvotāji, kas sasnieguši pensijas vecumu to arī izmanto un dodas pensijā.v

3. Nodarbinātības politika 

Sociālais dialogs (darba devēju, darba ņēmēju(arodbiedrības) un valsts)- attiecības starp darba devējiem un darbiniekiem DK ir balstītas uz vispārīgiem līgumā noteiktiem noteikumiem un izšķirošo lomu tajās spēlē attiecības starp arodbiedrībām un darba devējiem.

Dānijā nav izveidota visu nozaru strādnieku intereses pārstāvoša arodbiedrība, tā vietā katrā uzņēmumā ir vairākas darbinieku intereses pārstāvošas organizācijas. Tomēr jāatzīmē, ka katras nozares strādnieku organizācijas apvienojas nozari pārstāvošā arodbiedrību savienībā, no kuriem tiek izvirzīti daži pārstāvji, kas ved sarunas ar uzņēmējiem par darba apstākļiem un samaksu.

Lielākā no strādnieku pārstāvošajām organizācijām ir “Arodbiedrību federācija”, kurā iekļautas 28 Dānijas arodbiedrības, no kurām lielākā ir “Tirdzniecībā un klerikālo strādnieku savienība”, bet otra lielākā ir “Pusprasmīgo (Semi skilled) Dānijas strādnieku savienība”. Bet trešajā vietā ierindojas ”Valsts sektorā strādājošo federācija”.

 Kopumā arodbiedrībās ir apvienojušies nedaudz vairāk kā 80% strādnieku.vi

Darba devējus DK pārstāv “Dānijas darba devēju konfederācija” , kas ir lielākā centrālā organizācija tirdzniecības, kuģošanas, rūpniecības un pakalpojumu jomā. Taču ir vēl citas organizācijas, piemēram, “Lauksaimniecības uzņēmēju organizāciju federācija“, kas strādā kopā ar “Dānijas darba devēju konfederāciju”. Vēl bez tam ir banku un finansiālo institūciju asociācijas, bet publiskajā sektorā darbojas Finanšu ministrija, kas ved sarunas no valsts un pašvaldību institūciju puses.

Sarunas par darba apstākļiem un samaksu starp strādniekiem un darba devējiem notiek apmēram reizi divos gados un svarīgākās no tām ir starp “Arodbiedrību federāciju” un “Dānijas darba devēju konfederāciju”, kas parasti beidzas ar kopēju vienošanos turpmākiem diviem gadiem. Tomēr atsevišķos gadījumos sarunas ieilgst un, lai nepieļautu, ka streiki apgrūtina valstij vitāli svarīgas nozaru darbību valdībai ar likumu ir noteiktas tiesības iejaukties sarunu procedūrā un pārskatīt jau noslēgtos kolektīvos līgumus.

Jāuzsver, ka DK darba līgumiem ar likumu nav noteikti nekādi derīguma termiņi vai ierobežojumi, turklāt pat minimālā alga nav noteikta ar likumu, bet tiek panākta vienojoties darba devējiem ar strādniekiem un noteikta koplīgumā. Turklāt šīs minimālās algas apmēru ņem vērā arī individuālie darba devēji, slēdzot līgumus ar strādniekiem, savukārt piemaksu lielums ir atkarīgs no uzņēmuma, kurā darbinieks strādā.vii

2003. gadā Dānijā bija 170 608 bezdarbnieki jeb 6,2% no visiem Dānijas darba spējīgajiem iedzīvotājiem bija bezdarbnieki,viii [Pielikums Nr. 3] no kuriem 0,4% jeb 17,9 % (siev. 22,4%, vīr. 17,4%) no kopējā bezdarbnieku skaita bija ilgstošie bezdarbnieki, kas darbu nevar atrast gadu vai ilgāk. Savukārt jaunieši (vecumā no 15 – 24 gadiem) 2003. gadā veidoja 7,1 % no kopējā bezdarbnieku skaita.ix

Kļūstot par bezdarbnieku dāņi saņem 90% no iepriekšējiem ienākumiem, taču ne vairāk kā 276 latus nedēļā, ko var saņemt divus gadus laikā, ar noteikumu, ja regulāri apmeklē kvalifikācijas paaugstināšanas kursus un meklē darbu. Atsevišķos gadījumos bezdarbnieka pabalstu ir iespējams saņemt pat trīs gadus. Jaunieši, kas atgriežas no armijas sākotnēji kā bezdarbnieka pabalstu var saņemt līdz 227 latiem nedēļā.

 Pilnas slodzes darba nedēļa Dānijā 2002.gadā bija noteikta 37 stundas.

 4. Sociālā palīdzība

 2000. gadā Dānija sociālajiem izdevumiem atvēlēja 27% no IKP, kas ir par 2% mazāk nekā 1999. gadā, kad ar 29% tā ierindojās ceturtajā vietā Eiropā, bet pirmajā vietā pēc izdevumiem sociālajā sfērā bija Zviedrija ar 33% no IKP. Izmaksu pieaugumu dāņi skaidro ar palielināto darbinieku skaitu sociālajā aprūpē, inflāciju un pakalpojumu uzlabošanu.x

Šajā nodaļā autors apskata četru veidu pabalstus – invaliditātes, pabalstu slimību gadījumos, maternitātes, kā arī bērna piedzimšanas pabalstu; bezdarbnieku pabalstu un pensiju piešķiršanas kārtība tiek apskatīta citās nodaļās.

1. Invaliditātes pabalstu var saņemt visi iedzīvotāji neatkarīgi no ienākumu, vecumā no 18 līdz 65 gadiem, kuri fizisku vai psihisku iemeslu dēļ zaudējuši darbaspējas vismaz par 50 %. Sasniedzot 65 gadu vecumu, tiek aprēķināta vecuma pensija un vajadzības gadījumā valsts un pašvaldība sniedz arī dažādas piemaksas.

Pabalstus var saņemt arī ārzemnieki, kuri DK uzturas vismaz 10 gadus, ja vismaz piecus no tiem ir pavadījuši pirmspensijas vecumā.

Invaliditātes pabalsta piešķiramais apjoms mainās atkarībā no darbaspēju zaudēšanas pakāpes, vislielāko sasniedzot pie 100% invaliditātes un zemāko pie 50% darba nespējas.

Zaudējot darba spējas 100% apmērā invaliditātes pabalsta un dažādu piemaksu kopējā summa sastāda 12 658 līdz 15 245 latus gadā; pie invaliditātes – 67 līdz 99% apmērā kopējā pabalstu summa var sasniegt 9423 līdz 12010 latiem gadā, bet 50 līdz 66% invaliditātes gadījumā cietusī persona var saņemt pabalstu, kura apmērs dažādu faktoru ietekmē variē no 8312 latiem līdz 10 913 latiem. (valūtas konvertācija veikta pēc Latvijas Bankas noteiktā eiro kursa – 0.7028040, citās vietās izmantoti citi tās dienas valūtas kursi ).xi [Pabalsta aprēķināšanas formulas skat. Pielikumā Nr.4]

2.Pabalsti slimību gadījumosxii

Dānijā ir universālā veselības apdrošināšanas sistēma (skat. nodaļu par Veselības aizsardzību), taču slimību gadījumos pabalsti tiek piešķirti atkarībā no iepriekšējo ienākumu lieluma un veiktajām sociālajām iemaksām, aprūpe lielākoties ir bez maksas.

Darba devējs apmaksā darbinieka divu nedēļu slimošanu, ja strādnieks pie viņa ir nostrādājis vismaz 74 stundas pēdējo astoņu nedēļu laikā pirms slimības.

Savukārt pašvaldība pabalstu slimību gadījumos apmaksā, ja tās teritorijā dzīvojošais iedzīvotājs pirms slimības ir nostrādājis vismaz 120 stundas pēdējo 13 nedēļu laikā. Turklāt pašvaldība pabalstus var maksāt līdz 52 nedēļām, taču ik pēc 18 nedēļām tās darbinieki veic pārbaudi vai iedzīvotājs vēl joprojām ir slims un, ja pēc sešiem mēnešiem kopš slimības sākšanās pacients vēl nav izveseļojies pašvaldībai ir jāsāk procedūra par invaliditātes pabalsta piešķiršanu. Gadījumos, kad iedzīvotāja stāvoklis uzlabojas un ir cerības uz atveseļošanos pabalsta saņemšanu var pagarināt vēl par vairākiem mēnešiem. Turklāt pabalstus slimību gadījumos var saņemt arī iedzīvotāji, kuriem piešķirts bezdarbnieka statuss. Savukārt pašnodarbinātajiem pēdējā gada laikā pirms slimošanas ir jānostrādā vismaz 6 mēneši tad var pretendēt uz slimību pabalstu. Tāpat pašnodarbinātie saņem pabalstus, ja ir bijuši brīvprātīgi apdrošināti pret šādiem gadījumiem vismaz 6 mēnešus.

Pabalstu apjomu slimību gadījumos tiek noteikts koplīgumā, līgumā ar darba devēju. Taču tie darbinieki, kuriem nav noslēgti koplīgumi, saslimstot no darba devēja var divas nedēļas saņemt pabalstu, kura apmērs nedrīkst pārsniegt 276 latus nedēļā. Savukārt pašnodarbinātie, kas veic brīvprātīgas iemaksas, ja ir veikuši sociālās iemaksas var saņemt, līdz 2/3 no augstāk minētās summas.

 3.Maternitātes pabalstsxiii

Pabalstu var iegūt visi DK pastāvīgie iedzīvotāji, kā arī ārzemnieki, kas valstī nodzīvojuši vismaz sešas nedēļas. Maternitātes pabalstu māte var saņemt jau sešas nedēļas pirms dzemdībām, bet pēc tam pabalstu var saņemt vēl 24 nedēļas, no kurām pēdējās 10 nedēļas bērnu kopt un saņemt pabalstu var arī tēvs..

 Atsevišķas māmiņas un tēvi var saņemt lielākus pabalstus un ilgāk, ja to reglamentē noslēgtais koplīgums. Turklāt darba devējs arī maksā par tām dienām, kad topošā māmiņa pārbaudās pie ārsta.

Visām grūtniecēm ir bezmaksas veselības aprūpe slimnīcās.

Pabalsta apmēru strādājošajiem aprēķina no darbinieka darba algas stundā, maksimālais ir 8 lati stundā, bet ne vairāk kā 276 lati nedēļā. Pašnodarbināto maternitātes pabalsts ir atkarīgs no to ienākumiem un iemaksām, taču nedrīkst pārsniegt iepriekšminētās summas.

3. Bērnu kopšanas pabalsti

Bērnu pabalstus saņem visi dāņi – vecāki, kuriem ir bērni līdz 18 gadu vecumam, kā arī iebraucēji, kas DK dzīvo vismaz trīs gadus, ja vismaz viens no vecākiem maksā nodokļus.

Pabalsta lielums mainās atkarībā no bērna vecuma, tā, piemēram, bērni līdz 3 gadu vecumam var saņemt pabalstu līdz 95 latiem mēnesī, par četrus līdz septiņus gadus vecu bērnu piešķir līdz 86 latiem, bet pēc tam pabalsta summa ir konstanta un līdz pat bērna 18. jubilejai vecāki saņem 67 latus mēnesī. Jāpiebilst, ka tāpat kā Latvijā arī Dānijā bērna un citu sociālo pabalstu summa laika gaitā mainās. Īpaši atvieglojumi ir paredzēti studējošajiem vecākiem, kuriem ir bērni. Ja bērns piedzimst studējošiem vecākiem, tad katrs no tiem reizi gadā saņem vēl 470 latus. Savukārt, ja bērna vecāki ir pensionāri, tad viņi saņem vēl papildus 86 latus mēnesī.xiv

5. Veselības politika

Dānijā (DK) veselības aizsardzības sistēma ir balstīta uz universālisma principiem, kas paredz bezmaksas veselības aprūpi visiem tās pastāvīgajiem iedzīvotājiem, bet iebraucējiem (new residents) veselības aprūpe tiek nodrošināta sešas nedēļas. Turklāt veselības aprūpes saņemšanai nav laika ierobežojumu. To dāņi panāk ar vispārējo veselības apdrošināšanu, kas neprasa papildus iemaksas no iedzīvotājiem, bet tiek segta ar iedzīvotāju veiktajām nodokļu iemaksām.xv

Pavisam veselības aprūpei 2001.gadā dāņi izlietoja 8,4% no IKP jeb 1 371 latu uz vienu iedzīvotāju.xvi

Dānija tāpat kā Zviedrija atšķirībā no pārējām Rietumeiropas valstīm pēdējo gadu laikā ir samazinājusi izdevumus veselības aprūpei no 8,5% no IKP 1990.gadā, līdz 8,4% 2001.gadā. To skaidrojot ar stingro valsts kontroli pār finansējuma izlietojumu un pašvaldību efektīvo darbību, sevišķi slimnīcu nodrošināšanā.xvii

Iedzīvotāju veselības aprūpe tiek segta galvenokārt no pašvaldības budžeta, kuras iemaksā 79% no kopējām veselības aprūpē veiktajām iemaksām. Pašvaldības finansējumu veselības aprūpei iegūst galvenokārt no tās teritorijā dzīvojošajiem un nodokļus maksājošajiem iedzīvotājiem, kā arī valsts subsīdijām (2%), kas tiek piešķirtas pēc aizvadīto gadu demogrāfiskajiem un citiem rādītājiem. Veselības aprūpei pašvaldības izlieto apmēram 63% no sava gada budžeta. Atlikušos 19% iemaksu veselības aprūpē nodrošina iedzīvotāji, kuriem ir privātās veselības apdrošināšanas polises, kas papildus sedz tādus pakalpojumus, kā zobārsta apmeklējums, fizioterapija, dažādu papildus medikamentu izmaksas. Privātās veselības apdrošināšanas polises ir apmēram 28% DK iedzīvotāju.

Par uzturēšanos slimnīcā valsts apmaksā tikai tos izdevumus, kas radušies uzturoties publiskās slimnīcās, bet ja pacients vēlas par saviem līdzekļiem var doties arī uz privātām klīnikām. Atsevišķos gadījumos, kad iestādes var nodrošināt specifiskus pakalpojumus valsts sedz arī tos. privātās ārstniecības. Tāpat pašvaldība sedz arī dažādu protēžu un dzirdes aparātu iegād. Turklāt tāpat kā Latvijā arī Dānijā ir dažādas atlaides sociāli mazaizsargātām grupām, piemēram, bērni līdz 18 gadiem var bez maksas apmeklēt zobārstu, bet līdz 16 gadu vecumam ir bezmaksas acu pārbaude un atlaides brillēmxviii.

1999. gadā DK veselības aprūpē darbojās 85 853 cilvēki, no kuriem 10 518 ārsti, 28 194 māsas, vairāk kā 12 tūkstoši māsu palīgi, nedaudz vairāk kā 15 tūkstoši laboratorijas darbinieki un tehniķi, 3 404 ģimenes ārsti, kā arī citi darbinieki.xix

No 2002. gada DK uzsāka masveidīgu iedzīvotāju informēšanas kampaņu ar mērķi pievērst iedzīvotājus veselīgākam dzīvesveidam, iesaistīt pilsonisko sabiedrību preventīvo veselības aizsardzības pasākumu nodrošināšanai.

Salīdzinot ar 1980. gadu (vīr.- 9 888, siev. 7 347) gandrīz uz pusi ir samazinājusies mirstība no sirds un asinsvadu slimībām, taču arī 1998. gadā tas bija galvenais nāves cēlonis, taču palielinājusies mirstība no elpceļu slimībām un vēža.

Laiuzlabotu iedzīvotāju veselības stāvokli valdība 1998. gadā izdeva pastiprinātus noteikumus alkohola tirdzniecībai, jo laikā no 1960. gada līdz 1973. alkohola patēriņš dubultojās un sasniedza 14 litrus tīra alkohola uz katru iedzīvotāju, kas vecāks par 14 gadiem.

Tāpat 1995. gadā dāņi ieviesa vairākus ierobežojumus smēķēšanai publiskās vietās, kā arī aplika tabakas tirdzniecību ar lielākiem nodokļiem, tādejādi līdz 2000. gadam par 11% samazinot smēķētāju skaitu. Tomēr viņi arī atzīst, ka salīdzinot ar citām Rietumeiropas valstīm sievietes joprojām smēķē vairāk.xx

 6. Nabadzība un sociālā atstumšana

 2000.gadā tikai 4,3 % no visiem DK iedzīvotājiem un 2,4% bērnu līdz 17 gadiem dzīvoja ar ienākumiem, kas zemāki par 50% no vidējiem. Salīdzinoši OECD valstu vidējais rādītājs ir 10,2 % visu iedzīvotāju vidū un 12,1% bērnu, līdz 17 gadu vecumam, kas dzīvo ģimenēs, kur ienākumi mazāki nekā 50% no vidējiem ienākumiem.

Indivīdu objektīvie dzīves apstākļi neparāda viņu sajūtas. 2002. gadā OECD veiktajā pētījumā 85,5% dāņu atbildēja, ka ir apmierināti ar dzīvi, salīdzinoši vidējais OECD rādītājs ir par 15% mazāks. Turklāt gandrīz visi dāņi – 94,7 % jūtas laimīgi.

Lielākajai daļai iedzīvotāju ir regulāri sociālie kontakti, kas dod lielāku iespēju nelaimju gadījumos saņemt palīdzību no draugiem vai radiem. Un tikai neliela daļa dāņu – 3,3% reti pavada laiku ar draugiem vai kolēģiem, kas salīdzinoši ir divas reizes labāks rādītājs nekā vidēji OECD valstīs, bet pilnīgā vientulībā, nepavadot laiku ar draugiem vai ģimenēm dzīvo tikai 0,4% autora pētītās valsts iedzīvotāju (OECD –1,2%).xxi

Dānijā Džini koeficients, kas parāda ienākumu sadalījumu starp iedzīvotājiem ir 0,32. Koeficienta vērtība 0 parādītu pilnīgu nevienlīdzību un 1 pilnīgi vienlīdzīgu sadali starp stratām. 20% bagātākā sabiedrības daļa 2000. gadā valstī nopelnīja 34,5 %, bet visnabadzīgākie 20% sabiedrības nopelnīja 9,6%. Salīdzinoši Latvijā 20% bagātāko nopelna 40,3%, bet nabadzīgākā piektdaļa tikai 7,6% no kopējiem ienākumiem.xxii

Valstī nav definēts minimālā alga, to nosaka vienojoties darba devēju un ņēmēju organizācijām. Individuālie darba devēji minimālo algu pielāgo tādam līmenim kādu to noteikušas lielākās arodbiedrības sarunās ar uzņēmējiem. [skat nodaļu par nodarbinātību]

 2000. gadā veiktais pētījums parāda, ka laikaposmā no 1976. līdz 2000. gadamsociālāatstumšana ir samazinājusies par četriem procentiem, salīdzinoši septiņdesmitajos tie bija seši, bet tūkstošgadē tikai divi procenti Dānijas iedzīvotāji bija sociāli atstumti (exclusion). Visvairāk šajā laikā pieaugusi sieviešu iesaistīšanās, kā arī uzlabojies pensionāru stāvoklis. Tomēr joprojām arī pensionāri ir viena no atstumtākajām grupām. Tāpat no atstumšanas vairāk cieš tie iedzīvotāji, kuriem dāņu valoda nav dzimtā, bezdarbnieki. Turklāt pieaugot dāņu turīgumam palielinās arī viņu iesaistīšanas sabiedriskajos procesos un attiecībās.xxiii

7. Izglītības sistēma

Dānijas izglītības sistēmā sastāv no trīs līmeņiem – pamatskolas, jauniešu izglītības (vidusskolas un koledžas), kā arī augstākās izglītības, kas sevī ietver arī mūža izglītību. Pamatskolā ir deviņu gadu mācības ar vispārizglītojošu programmu, vidējā līmeņa mācības jau ir ar akadēmisku vai profesionālo aroda ievirzi un variē no trīs līdz četriem gadiem, taču parasti ilgst trīs gadus.xxiv

DK Izglītības ministrija vēsta, ka visi (100%) tās iedzīvotāji vecumā no 15 gadiem prot lasīt un rakstīt, ja neskaita garīgi atpalikušos, kas datos iespējams netiek uzrādīts.

Dānija izglītībai atvēl 8,3 % no IKPxxv, kas ir apmēram 3 712 lati uz vienu skolnieku pamatskolā, 4 268 latus gadā vienam vidusskolniekam, bet par vienu studentu DK vidēji izdod 5 297 latus. Turklāt DK ar 8,3% no IKP atvēlētiem izglītībai ieņem pirmo vietu pasaulē, apsteidzot tās kaimiņvalsti Zviedriju, kura ar 7,9 % ierindojas otrajā vietā. Kopumā katru gadu DK izglītībai atvēl gandrīz 10 miljardus latu (103,3 miljardus kronu).xxvi

Līdzekļu sadalījums dažādiem izglītības līmeņiem no atvēlētajiem līdzekļiem:

  • pamatskolai – 42 %,

  • vidusskolai (koledžai) – 18 %,

  • augstākai izglītībai – 23 %,

  • pieaugušo izglītībai – 14 %,

  • administrācijai – 3 %.

(Avots: Dānijas izlgītības ministrijas mājaslapa: Sk. 11.04.05.)

Pamata un vidējā izglītība tiek finansēta lielākoties no pašvaldību budžeta ar nelielām valsts investīcijām, savukārt augstākā un tālākizglītībā lielākos ieguldījumus dod valsts, kas finansējumu piešķir atkarībā no studentu vai apmācāmo daudzuma. Valdība finansējumu piešķir “grantu” ( mērķfinansējuma) veidā – pamata finansējums, pedagogu algām un studentu stipendijām, administratīviem izdevumiem un būvniecības grants, ar ko sedz īres, uzturēšanas un izdevumus par īpašuma nodokli.

Katru gadu DK izglītību iegūst nedaudz vairāk kā miljons iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa iegūst pamatizglītību, 2003. gadā 62,64 % no visiem apmācāmajiem izglītības sistēmā bija pamatskolas audzēkņi, bet vairāk kā 20% ieguva augstāko vai arodizglītību. [Skat. pielikumu Nr. 5]

Jāatzīmē, ka atšķirībā no Latvijas, kur daudzi studenti sāk strādāt pirmajos studiju gados dāņu jaunieši pirmo darba pieredzi, lielākoties iegūst tikai 25 – 27 gadu vecumā, kad beidz augstskolu. Līdz ar to salīdzinoši vēlu iekļaujas darba tirgū. Turklāt liela daļa jauniešu uzreiz pēc vidusskolas neiet mācīties augstskolā vai strādāt, bet gan izvēlas gadu vai divus atpūsties.

iDānijas oficiālā mājaslapa.(Sk. 01.04.2005).
ii ANO. Pārskats par tautas attīstību 2004. )
iii Attiecas tikai uz iekavās norādīto informāciju. OECD pārskatā apskatīti indikatori, pēc kuriem var spriest par ES valstu attīstību.
iv Natali, D. Denmark the pension system. (Sk. 11.04.05.)

v Dānijas statistikas pārvalde. Statistics free of charge (SK.13.04.05.)

 vi Starptautiskā sociālo reformu ieviešanas mājas lapa (Sk. 13.04.05.)
viiTurpat.
viii Dānijas Statistikas pārvalde. Statistics free of charge. (SK. 11.04.05.)
ix ANO. Pārskats par tautas attīstību 2004. (Sk.13.04.05.):
x Dānijas statistikas pārvalde. Social conditions, health and justice.(Sk.13.04.05.)
xiEiropas komisija. Pētījums par Sociālo aizsardzību ES valstīs. (Sk. 10.04.05
xii Turpat,
xiii Turpat,
xiv Turpat,
xv Mutual information system on Social protection in EU Member states and EEA.(Sk. 10.04.05)
xvi ANO. Pārskats par Tautas attīstību. (Sk. 14.04.05.
 xvii Dānijas Ārlietu ministrija. Vispārīga informācija. (Sk. 12.04.04.)

 Dānijas veselības ministrija. Apskats par veselības aprūpi Dānijā 2000.gadā

xix Turpat,
xx Turpat.
xxi OECD. Selection of OECD indicators: How does Denmark compare? (SK.13.04.05.
xxii World resource institute. Economic indicators in Denmark. (Sk.15.04.05.)
xxiii Larsen, E. J. Social inclusion and exclusion in Denmark 1976. – 2000. (Sk.15.04.05.)
xxiv Dānijas Izglītības ministrija. The education system in general. (Sk. 10.04.05.
xxv ANO. Public expenditure on education. (Sk. 10.04.05.) 
xxvi Dānijas Izglītības ministrija. Total expenditure on education. (SK. 10.04.05.) 

Politiskās mitoloģijas struktūra

Lai labāk izprastu politiskās mitoloģijas būtību, ir jāapskata politiskās mitoloģijas struktūra, kas šajā gadi jumā ir balstīta uz A.A. Mažeiko sastādīto. Ar mitoloģiju saprotot kultūras programmas funkcionēšanas tipu, kurš paredz realitātes nekritisku uztveri, mīta satura sakralizēšanu un izpildīšanu. Turklāt mitoloģiju Mažeiko iedala divās kategorijās: klasiskā mitoloģija, kuras pamatā ir arhetipi un mūslaiku mitoloģija jeb sociālā mitoloģija, kas skaidro mīta iedzīvināšanu nemitoloģiskā pēc savas būtības vidē.

 Politiskās mitoloģijas struktūru nosacīti var iedalīt informatīvi saturiskajā un regulatīvajā daļā.

  1. Informatīvi saturiskā daļa, kas sevī ietver:

  • leģendāri vēsturisko komponentu, kas stāsta par attiecīgās sabiedriskās sistēmas izcelšanos no iepriekšējā haosa (piemēram, mīts pār āriešu izcelsmi, vai Dieva izredzēto tautu); 

  • varonīgo izcelsmi, kam klasiskajā mitoloģijā atbilst stāsti par dievu izcelšanos, bet sociālajā mitoloģijā mīti par sabiedrības varoņiem (vēsturiski revolucionārais eposs, mīti par senču pārceļošanu); 

  • prognozes, kas ietver sevī utopijas un „gaišās nākotnes” sasniegšanas modeļus. 

2. Regulatīvā daļa, kas parāda rīcības matricas, interpretācijas, noslēgtu ritmisku procedūru (darbību) ciklu, strukturēti organizētu kalendāru, kurā ietilpst regulāras masu manifestācijas, kā arī sakralizētas ideoloģiskās akcijas, piemēram, partiju kongresi.

Pie mīta nedalāmajām iezīmēm var pieskaitīt:

  • vispasaules mērogu – mīts modelē visu pasauli klasiskajā mitoloģijā un/vai visu sociālo dzīvi sociālajā mitoloģijā; 

  • mīta sinkrētismu, kur pat viena elementa aizvietošana var novest pie visa mīta iznīcināšanas; 

  • strukturāli semantisko neviendabību – sakrītot ar realitāti mīts aizpilda jēgas nepilnības ar dažādiem fantastiskiem skaidrojumiem; 

  • universālo mitoloģisko nelokāmību, t.i., mitoloģiskajai domāšanai raksturīgu vēlamā uzdošanu par esošo; 

  • paraugu piešķiršana visām uzvedības formām un darbībām, kas ir raksturīgas dotajai kultūrai;

  • tā skaidrojošo potenciālu. Mītam ir nepieciešama pastāvīga tā izskaidrošana, nepieļaujot nekādu kritiku, kā arī popularizēšana, nezaudējot sākotnējo jēgu. Šī vajadzība parasti tiek īstenota citējot dažādus klasiķu citātus, rakstot un izdodot dažādas rezolūcijas, popularizējot specifiskus darbus;

  • mīta pastāvēšanai nepieciešamo ticību bez kuras tā pastāvēšana nav iedomājama. Jebkura kritiska analīze un vēl jo vairāk skepse nav iespējama mitoloģijas iekšienē, taču, ja tas notiek pati mīta darbība kļūst neiespējama;

  • mitoloģiskai apziņai nepieciešamu vārdu sakralizāciju, (sākot ar indivīdu vārdu un beidzot ar šķiru vai etnosu). Mitoloģiskajā domāšanā ierasts pārdēvēt dažādus objektus, piemēram, ielu nosaukumus, laukumus; 

  • mīta iekšējo pragmatismu – tas kalpo kā līdzeklis reālu mērķu sasniegšanai, gan mītu veidotājam, gan lietotājam; 

  • saistību ar rituāliem, kuru funkcijās ietilpst indivīdu integrēšana un organizēšana. Mūsdienās rituāls spekulē ar indivīda tieksmi pēc kopības sajūtas, kas raksturīga arhaiskām sabiedrībām un ir mazinājusies līdz ar industrializāciju un apziņas individualizēšanos; 

  • konservatīvismu – mitoloģiskās sistēmas netiecas ieviest jauninājumus, taču ja arī ievieš katram no tiem ir jāpielāgojas mitoloģijai ar interpretācijas mehānismu palīdzību. Turklāt bieži jauninājumi nav vēlami, jo apdraud mīta nesatricinājuma ilūzijas.1 

Apkopojot struktūrā sniegto informāciju, autors secina, ka politiskais mīts tiecas modelēt visu sociālo dzīvi, kā arī uzdod vēlamo par esošo. Turklāt politiskā mitoloģija tiecas neieviest jauninājumus, jo jau pat viena mīta komponenta aizvietošana ar citu var novest pie mīta sabrukuma. Tādejādi tiek veidota nemainīga, sastingusi politiskā un sociālā realitāte, kur visu notikumi un procesi iekļaujas noteiktā tēlainā shēmā.

1 Гручанов, А. А. Новеиший философский словарь. Минск: Книжний дом, 2004. стр. 635.-636.

Politiskais mīts

Politiska mīts īpaši neatšķiras no arhaiskā mīta, taču tā specifiku nosaka tā darbības lauks – sabiedrības pārvaldīšana. Dažādi autori katrs izvirza savu definīciju, taču darba autors par atbilstošāko atzīst K.G. Flūda (Flood) doto politiskā mīta skaidrojumu kā “ideoloģiski marķētu stāstījumu, kas pretendē uz reālu pagātnes, tagadnes un prognozējamās nākotnes skaidrojumu un no kādas sociālās grupas tiek pieņemts kā patiess pašos pamatos. Ar ideoloģisko marķēšanu saprotot pieņemtās normas, vērtības, uzdevumus, ko par pamatu ir pieņēmusi kāda noteiktai ideoloģija un tādejādi satur acīmredzamu vai slēptu aicinājumu ieņemt noteiktu ideoloģisko pozīciju.” 1

 Pētnieks A. Culadze (Цуладзе) politiskos mītus pēc to izcelsmes iedala divās daļās:

  • Tehnoloģiskie, kuri tiek radīti, lai atrisinātu acumirklīgos politiskos mērķus. Piemēram, kad PSRS notika republiku suverenizācija, lai attaisnotu šo procesu demokrāti Krievijā radīja mītu par to, ka Krievija „baro” pārējās republikas un tādēļ tai slikti klājas. Un tiklīdz no tām atbrīvosies tā valstī sāksies uzplaukums. Jāatzīmē, ka patreiz tādu mītu neviens pat vairs nepiemin.

  • Mūžīgie mīti, kurus iznīcināt gandrīz nav iespējams, jo tie balstās uz arhetipiem un kā tādi ir nostiprinājušies tautas apziņā un tos atkarībā no vajadzības var aktivizēt vai noslāpēt. Piemēram, A. Hitlers propagandā izmantoja seno ģermāņu arhetipus.2

Politiskā mīta galvenā funkcija ir pastāvošās varas un tās institūciju leģitimizācija tādēļ vēršanos pret kādas valsts mītiem vai to simboliem var uzskatīt par vēršanos pret šo valsti. Bet, karogs tiek pielīdzināts pašai valstij un došanās karā, karogam plīvojot tiek uztverta pilnīgi savādāk nekā tā vietā būtu koks ar piesietu lupatu.

Ukraiņu pētnieks G. Počencovs norāda, ka mīts ir universāla konstrukcija, kuru vienmēr var piepildīt ar konkrētu saturu. Tas ir kā scenārijs, ar kuru var aizpildīt līdz šim tukšās varoņa (vadoņa) draugu un ienaidnieku lomas. Izmantojot mītu vairs nav nepieciešamas lielas pūles un atliek tikai akcentēt galvenās raksturiezīmes, kas masu apziņai norādīs ceļu pie viena vai otra mīta.3

Lai masas uztvertu politiskā mītus mūsdienās ir pieaugusi plašsaziņas līdzekļu loma.. Jau K.Marks atzīmēja, ka radiotelegrāfa un preses ieviešana ir radījusi plašas iespējas sociālo mītu radīšanai un izplatīšanai.4 Taču līdz ar televīzijas ieviešanu šīs iespējas ir daudzkāršojušās, jo indivīds pievēršoties mainīgajam attēlam TV daudz vieglāk uzņem informāciju, ko tam sniedz komunikātors un tādejādi kļūst vieglāk kontrolējams.

Plašsaziņas līdzekļu ieviešana sabiedrības pārvaldīšanai un konkurencē ar politiskajiem sāncenšiem liek izmantot ne tik daudz spēka argumentus kā informācijas tehnoloģijas, kuru darbība lielā mērā ir balstīta uz cilvēka uzvedības īpatnībām, kolektīvās zemapziņas mitoloģiskajām īpatnībām. Tādejādi politika iegūst iracionālas izteiksmes, kas rodas no masu spējas apzināties savas intereses tikai, ja tās rāda kā krāšņus tēlus vai pus mistiskas atklāsmes.5

Arī rakstnieks U. Eko 1987. gadā norādīja, ka agrāk, ja kāds vēlējās iegūt politisko varu valstī bija jāiegūst vara pār armiju un policiju, taču mūsdienās tas parasti ir vajadzīgs tikai jaunattīstības valstīs. Savukārt valstīs, kurās jau ir sasniegta augsta industrializācijas pakāpe armijas kontrolēšana nav nepieciešama. Valsts vara pieder tam, kurš kontrolē plašsaziņas līdzekļus.6

Politiskais mīts ir kļuvis par līdzekli, lai ietekmētu un programmētu sabiedrības apziņu. Tas tika radīts un uzturēts mērķtiecīgi. Tā ietvaros visas sociālekonomiskās pārmaiņas notiek zināmas shēmas ietvaros, kas rodas no sociālās grupas tālākās attīstības perspektīvas, savas identitātes apzināšanas un aizsardzības nepieciešamības.7

E. Kasīrers savā grāmatā „Mīts par valsti”- „Jaunos politiskos mītus mākslīgi ir radījuši viltīgi meistari. 20. gadsimtā, tehnoloģiju laikmetā, bija lemts aizsākt jaunu mītu radīšanas tehniku. No šī brīža ir iespējams radīt mītu tādā pat veidā un tādiem panākumiem kā jebkuru mūsdienu ieroci – ložmetēju vai lidmašīnu. Šajā apstāklī slēpjas, kas jauns un principiāli svarīgs”.8

1 Флад, Кристофер. Политический миф. Прогресс – Традиция, 2004. стр. 43.

2 Цуладзе, А. Политическая мифология Mосква: Эксмо 2003. стр. 58.
3 Turpat.

4 Гуревич, П. С. Социальная мифология, Mосква: Мысль, 1983. стр. 7.

5 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 135.
6 Trubshaw, Bob. Mass media and politics.(Sk. 28.05.06)
7 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 129.
8 Turpat, 146.

Masu apziņa

Masu apziņa ir mītu darbības un arī rašanās lauks tādēļ pēc autora domām ir ļoti būtiski norādīt uz tās būtību un īpašībām.

Masa” sociālajās zinātnēs ir visai pretrunīgi vērtēts jēdziens. Pirmo reizi tas parādās 17. – 19. gs aristokrātu darbos un izteikumos, kas vērsti pret sociālajām pārmaiņām. E. Bērks un Ž. de Mestrs nosauca tā laika aristokrātus biedējošos spēkus par pūli vai „masu”.1

 20. gadsimta otrajā pusē bija nostabilizējušās jau vairākas izpratnes par „masu” un to traktēja kā:

  • pūli (G. Lebona tradīcijas turpinātāji),

  • publiku (G. Tarda sekotāji),

  • kā heterogēnu auditoriju, kas ir pretēja šķirām un salīdzinoši viendabīgām grupām (Hanna Ārente),

  • cilvēku kopumu, kurā neizdalās atsevišķas grupas vai indivīdi (V.Kornhausers),

  • nekompetento spriešanu, kuru radījusi elites varas samazināšanās (H. Ortega i Gasets),

  • mehanizētās tehnikas un tehnoloģiju rezultātu (L.Mamfords),

  • augstāko organizāciju, birokrātisku sabiedrību, kurā valda unificēšana un atsvešināšana (K. Manhaims).2

Katram indivīdam ir sava īpatnēja apziņa, taču tā daudzos gadījumos līdzinās vai sakrīt ar viņa sociālās grupas apziņu un tādejādi arī ļauj konkrētam mītam izplatīties šīs grupas ietvaros. Par globālu masu apziņu savas sabiedrības ietvaros var runāt tikai apskatot kādu konkrētu parādību, kas skar visu sabiedrību un tās raksturojums ir iespējams tikai korelējot dažādus tās parametrus.

Profesors M. Ašmanis ar masu apziņu saprot „sabiedrības (vai attiecīgas sabiedrības daļas — sociālā slāņa, grupas, kādas pilsētas vai teritorijas iedzīvotāju, par kuras masu apziņu iet runa) locekļu vairākuma uzskatu, priekšstatu un vērtējumu kopumu, kas izriet no viņu apgūtās sociālās pieredzes”.3

E. Kanetti savā mūža darbā ‘’Masa un vara” izdala četras masas raksturiezīmes: masas vēlas nemitīgi augt, masā valda vienlīdzība, masa mīl blīvumu, masai ir nepieciešama virzība. Tā pastāv kustībā, tai ir nepieciešams virziens, kurā iet. Mērķis, kas kopīgs visiem, bet ne katram atsevišķi izspiež privātos, dažādos mērķus, kuri būtu masas nāve. Lai masa pastāvētu ir nepieciešama virzība. Tā pastāv, kamēr tai ir nesasniedzams mērķis.4 Tātad jāsecina, ka pašas masas īpašības determinē to kā labvēlīgu augsni dažādu mītu radīšanai un iedarbībai.

Masu apziņa nav konstanta, tā mainās līdz ar pieredzes un informācijas iegūšanu un apgūšanu. Tās apziņā dominē emocionālā pārsvars pār racionālo un visspilgtāk tas izpaužas krīzes situācijās – nemieri, kari, kā arī pavisam ikdienišķās situācijās. Un par masu apziņas dominēšanu sabiedrības apziņā vislabāk var spriest aplūkojot masas kā pūļa rīcību sabiedriskā vietā, un tā atbilde uz dažādām provokācijām.

Masām būtiska ir darbība un spēcīgas emocijas, tieši tādēļ valsts svētkos tiek rīkoti armijas parādes, gājieni, plīvojot karogiem, emocionālas uzrunas un citas līdzīgas darbības, kas piesaista skatītāju uzmanību. Tādejādi tiek atjaunota vienotība, kas brīžiem var šķist visai neskaidra. Laiks, cik ilgi šāda vienotība saglabājas ir atkarīgs no iespaida kādi zemapziņas līmeņi ir aizskarti. Ja būs izdevies iedarboties uz aktualizēt nacionālos arhetipus, tad pilnīgi iespējams, ka iespaids paliks arī pēc pasākuma beigām un dos savu rezultātu arī vēlētāju uzvedību.

Svarīgi apzināties, ka mūsdienās masu apziņu un arī noteiktu sociālo grupu apziņu spēj kontrolēt tikai tas politikas aktieris, kura rīcībā ir pietiekami resursi – pieejami plašsaziņas līdzekļi un iespēja ar to palīdzību paust savas intereses un tādejādi gūt politisku ietekmi.

1 Ольшанский, Д. В. Психология масс. Санкт-Петербург: Питер 2001. стр. 14

2 Turpat, 15. lpp
3 Ašmanis, M. Lekciju kurss – Politiskā informācija. Rīga, 2004. 58. lpp.
4 Kanetti, E. Masa un vara. Rīga: Jumava, 1999. 22.lpp