Iespējams, ka Rietumeiropā ir tikai daži jautājumi, par kuriem baznīcu attieksme ir tik skaidra un redzama kā jautājumā par abortiem. Lai atvieglotu turpmāko analīzi autors iedalīs likumdošanu par abortiem trīs daļās. Tas tiks veikts atkarībā no tā kādas ir sievietes iespēja pieņemt lēmumu par grūtniecības pārtraukšanu:
-
maksimāla indivīda brīvība, visu izšķir sievietes lēmums likumā noteiktā laika periodā (liberālais),
-
sievietei ir iespējams pārtraukt grūtniecību noteiktā laika periodā un/vai īpašos gadījumos, kad tiek apdraudēta viņas dzīvība, ir notikusi izvarošana (moderātais),
-
grūtniecības pārtraukšana nav pieļaujama nekādos apstākļos un ir bargi sodāma (restriktīvais).
Restriktīvais modelis prioritizē nedzimušā bērna tiesības dzīvot pār indivīda brīvību un/vai labklājību. Moderātais modelis arī lielā mērā palielina nedzimušā tiesības, taču pieļauj arī sievietes lēmumu. Savukārt liberālajā modelī visu izšķir sievietes individuālās vēlmes un jaundzimušā tiesības netiek aizstāvētas.
Šī darba ietvaros autors skata abortus samērā liberālā izpratnē, kā individuālu sievietes lēmumu pārtraukt grūtniecību.
Francija
Francijā abortu likumdošana tika liberalizēta 1975. gadā, pretojoties konservatīvo, ortodoksālu katoļu un dažādu interešu grupu protestiem, pati katoļu baznīca šajā jautājumā iesaistījās visai maz.1 Liberalizācijas rezultātā tika atļauts veikts abortu līdz grūtniecības desmitai nedēļai un pēc tam tas bija iespējams tikai pēc ārstu atzinuma, ka dzīvība ir briesmās. Kopš 1994. gada Francijas likumdošana, ka pēc 10 grūtniecības nedēļas abortu ir iespējams veikt tikai pēc īpašu medicīnas centru atzinuma saņemšanas, ka auglis apdraud dzīvību2 Neskatoties uz kreiso nākšanas pie varas 20. gadsimta astoņdesmitajos turpmāka liberalizācija nenotika, taču pretojoties radikālo labējo partiju spiedienam kreisie spēja vismaz saglabāt 1975. gadā veiktos liberalizācijas pasākumus. Pie labēji radikālā spārna šajā laikā pievienojās partija Front National, kas uzturēja ciešus sakarus ar ultra-konservatīvo katoļu atzaru, kas, pretojoties katoļu baznīcas pasivitātei, no tās atdalījās.3
Turpmāku liberalizāciju novērsa mediķi un juristi, kuri pielietoja zinātniskus argumentus par nedzimušā bērna saprāta attīstību, nevis baznīca, kas centās uzsvērt reliģijas un morāles normas. Atzīmējams ir arī 1971. gada tiesas process, kas piesaistīja plašu sabiedrības uzmanību un kura iespaidā vēlākos gados pat tika mainīta likumdošana. Bobigny procesa laikā tika notiesāta sieviete, kas pēc izvarošanas bija izdarījusi abortu, savukārt izvarotājs dažādu iemeslu dēļ netika saukts pie atbildības. Lai novērstu situāciju, kad sieviete šādos gadījumos kļūst par divkāršu upuri tika pieņemts likums, kurš noteica, ka visām slimnīcām šādos gadījumos ir pienākums veikt abortus. Patlaban valsts apmaksā aborta veikšanu, gadījumā, ja ir notikusi izvarošana, nedzimušais bērns apdraud mātes dzīvību. Abortu veikšana ir iespējama gandrīz visās slimnīcās, bet par atteikumu ārstu var sodīt ar naudas sodu. 4
1988. gadā Francija kļuva par pirmo Rietumeiropas valsti, kurā tika atļauts pārdot avārijas kontracepciju.5 Zāļu izplatošais uzņēmums to pēc neilga laika pārtrauca tirgot, jo pret to asi iebilda aborta pretinieki, taču Francijas valdība, argumentējot, ka sabiedrības veselība ir svarīgāka par reliģiski motivētiem iebildumiem lika atsākt medikamenta izplatīšanu.6
Vācijā
Vācijā vadošās baznīcas iebilda pret grūtniecības pārtraukšanas liberalizāciju daudz aktīvāk un redzamāk nekā Francijā. Pirmie mēģinājumi mīkstināt likumdošanu aizsākās 1973. gadā, kad Bundestāgā to ierosināja SPD vadītā koalīcijas valdība. Parlamenta vairākuma lēmumu apturēja konstitucionāla tiesa, kas šo jautājumu izskatīja pēc konservatīvās opozīcijas ierosinājuma. Konstitucionālā tiesa savu lēmumu balstīja uz pamatlikumā noteikto normu, ka valsts galvenais pienākums ir aizsargāt cilvēka dzīvību, tajā skaitā nedzimušo un tas ir svarīgāk nekā sievietes izvēles un rīcības brīvība7 Pamatojot savu atbildi, tiesa izmantoja rindkopu, kas tika katoļu baznīcas interesēs tika iestrādāta 1948/49. gadā. Tādā veidā, lai arī baznīcas aktivitāte bija šajā jautājumā bija lielāka nekā Francijā, tās galvenais varas avots bija iepriekš konstitūcijā iestrādātās normas, kas arī vēlāk ļāva saglabāt tās intereses. Neskatoties uz to 1976. gadā pēc vairākus gadus ilgušām debatēm tika pieņemts lēmums, atļaut abortus pirmajās 12 nedēļās, ja tas nopietni apdraud sievietes veselību. Tomēr praksē šādu atļauju bija tik grūti saņemt, ka daudzas sievietes devās uz Nīderlandi, kur likumdošana bija daudz liberālāka.8 1989. gadā notika katoļu pārvaldītajā Bavārijā notika prāva, kurā tika notiesāts ginekologs un 127 viņa pacientes par grūtniecības pārtraukšanu bez virknes medicīnisku pārbaužu un konsultēšanās ar baznīcas pārstāvjiem.9
Pēc Berlīnes mūra krišanas abortu likumdošana tika pārskatīts vēlreiz, jo Austrumvācijā, kur pastāvošās iekārtas iespaidā baznīcas ietekme bija minimizēta arī sabiedrības attieksme šajā jautājumā bija daudz liberālāka. Tomēr, lai arī parlaments spēja vienoties par abām pusēm pieņemamu risinājumu, to kārtējo reizi pārtrauca konstitucionālās tiesas lēmums, kas pēc tā brīža kanclera H. Kola un konservatīvās partijas (CDU) partijas biedru iesnieguma atkārtoti izskatīja šo jautājumu. Šajā reizē (1992. gadā) tiesa nedaudz mīkstināja savu nostāja un ļāva veikt abortu pirmo trīs mēnešu laikā, ja sieviete pirms tam ir konsultējusies ar baznīcas pārstāvjiem un ārstiem. Tomēr vienlaikus procedūra tika ierobežota finansiāli un netieši arī morāli. Tiesa norādīja, ka grūtniecības pārtraukšanu nedrīkst apmaksāt valsts, tā nedrīkst tikt veikta valsts slimnīcās, kas ievērojami sadārdzināja procedūras izmaksas. Izņēmuma gadījumos (dzīvības apdraudējums, izvarošana) valsts sniedza arī materiālu atbalstu.10 Tomēr tika panākts arī progress, kopš šī tiesas lēmuma ne sieviete, ne ārsts, kas veic grūtniecības pārtraukšanu vairs nevarēja tikt saukts pie kriminālatbildības par slepkavību.11
Aplūkojot abās valstīs notikušās izmaiņas abortu likumdošanā jāsecina, ka gan Francijā, gan Vācijā baznīcas izrādīja pretestību. Vācijā tā izpaudās stiprāk, taču pat tur nepārauga milzīgos apmēros, vēl jo vairāk nevalstiskās organizācijas un kustības izrādīja lielāku pretestību. Salīdzinoši laika posmā no 1972. – 1990. abās valstīs ar baznīcām nesaistītas organizācijas sarīkoja 44 protesta akcijas, bet baznīcas organizācijas aktīvākas bija Vācijā, attiecīgi 28 protesta akcijas Francijā un 33 Francijā.12
Viens bastions Vācijas vadošajām baznīcām gan ir saglabājies – avārijas kontracepcija. Atšķirībā no vēl 17 ES dalībvalstīm, tai skaitā Franciju kur avārijas kontracepciju ir iespējams iegādāties bez ārsta receptes Vācijā tā joprojām ir vajadzīga. Turklāt, lai arī izmeklēšana nav nepieciešama, baznīcas to rekomendē, tādejādi iespējams atturot daļu sieviešu doties to saņemt. Par baznīcas ietekmi uz šo jautājumu liecina arī 2004. gadā Vācijas zāļu aģentūra sniegtā rekomendācija avārijas kontracepcijas medikamentus turpmāk pārdot bez receptes tika atstāta bez ievērības no Veselības ministrijas puses.13
______________
Turpat,