Patērētāju kultūras ietekme uz identitātes veidošanos

Katram cilvēkam ir tieksme sevi identificēt, tas ir ļoti būtiski, no psiholoģiskā viedokļa, ka indivīds saprot, kas viņš ir, kā viņš iederas sabiedrībā. Ja cilvēks spēj noteikt savu identitāti, tas nozīmē, ka viņš ir atradis kādu sociālu grupu, kam viņš jūtas piederīgs, pat ja tā būtu vientuļnieku vai anarhistu grupiņa. Indivīds vienlaicīgi var piederēt vairākām grupām, jeb, kā reiz vienā intervijā dzirdēju, cilvēks var savā dzīvē uzņemties vairākas lomas.

Bet šajās grupā ir kaut kas īpašs, kas tās atšķir citu no citas.

Laika posmiem mainoties, mainījušies ir arī noteicošie faktori – kultūras iezīmes, kas noteikuši, vai ietekmējuši šīs lomas. Mūsdienās aizvien vairāk visas šīs cilvēka lomas tiek pakļautas patērētāju kultūrai. Kā tas notiek, kāda mēra tas maina mūs un mūsu izturēšanos? To centīšos aprakstīt savā darbā

Līdz industriālā kapitālisma attīstībai un pat vēl tā agrīnajos posmos indivīds sevi saistīja un arī identificēja ar amatu, ko darīja (zvejnieks, mežstrādnieks, ogļracis, veikalnieks). Cilvēka vērtību noteica darbs, ko viņš darīja un cik labi to darīja, taču reti, kurš no strādājošajiem sevi redzēja ārpus konkrētās profesijas, saistītu ar pārējiem strādniekiem vienotā sociālā grupā.

Strādnieki centās līdzināties “ dīkdieņiem”, kurus veidoja jaunā buržuāzija un veco laiku aristokrātija. Dīkdieņu galvenā iezīme ir dīkstāvē, būdami pietiekami nodrošināti ar eksistencei nepieciešamo viņi varēja neko nedarīt un līdz ar to arī pārējiem parādīt, ka ir tik bagāti, lai neko nedarītu. Tā vietā viņi nodarbojās ar neproduktīvām nodarbībām – dzejošana, gleznošana, reliģijas pētniecību vēlāk arī sportu un ezotēriku, tādejādi, parādot apkārtējiem savu pārākumu.

Identificēšanās sāka mainīties, kad kapitālisms, marksisma draudu rezultātā bija spiests nedaudz piekāpties strādnieku priekšā, samazinot darba dienu un palielinot atalgojumu kā arī vēlāk nosakot citas sociālās garantijas. Strādnieku brīvības palielināšanu atbalstīja arī utilitāristi, kas uzskatīja, ka cilvēks nevar būt brīvs, ja ir spiests visu dienu strādāt kā zirgs.

Daudziem radās papildus brīvais laiks, kurā netika ražotas materiālās vērtības, bet kuram bija jāatrod pielietojums. Un tā 20.gadsimta beigās daudzas sociālās grupas sevi asociēja nevis ar darbu, bet ar savām darbībām ārpus darba vietas – mājās, sportā, izklaidē. Cilvēki sāka strādāt, nevis lai nopelnītu iztiku un uzturētu sevi pie dzīvības, bet lai varētu nopirkt preces, kuras lielākoties objektīvi spriežot nemaz nav vajadzīgas. Piederību kādai sociālai grupai nosaka dzīvesveida, ēšanas, dzeršanas, ģērbšanās, izklaižu ieradumi kā arī mantiskais statuss. Savukārt pats iepirkšanās un patērēšanas process apziņā ieguva simbolisku nozīmi tādejādi daudzi bija spiesti darīt darbus, kas nemaz nepatīk, lai iegūtu vairāk līdzekļus dažādu preču iegādei.

Ļoti bieži socioloģiskās aptaujās cilvēki kā galveno motivāciju strādāšanai min atalgojuma lielumu un tad seko citi faktori – vai darbs patīk, cik tuvu mājām atrodas darba vieta, kādi ir kolēģi. To visu papildina bažas par iespējamo darba zaudējumu un iespējamo nonākšanu bezdarbnieku rindās, kas samazinātu vai pat nepieļautu iespējas iegūt patērēšanas preces.

Patērnieciskums” ir aktīva ideoloģija, kas caurstrāvo kapitālismu un uzskata, ka dzīves galvenais mērķis ir pirkt preces uz jau iepriekš sagatavotas pieredzes (sports, tūrismu firmu piedāvātie ceļojumi). Tas ir kļuvis par galveno kapitālisma atbalstošo ideoloģiju gan ekonomiskā uzplaukuma, gan recesijas laikā. Piemēram, pirms pāris gadiem statistika rādīja, ka ASV ekonomikas attīstība ir apstājusies un pat sākās neliela recesija. Drīz pēc tam sekoja 11. septembra notikumi, pēc kuriem likās, ka Amerikas ekonomikā iestāsies īsta recesija. Tomēr notikumi risinājās gluži pretēji. ASV prezidents vienā no uzrunām teica, ka teroristi neatturēs amerikāņus no iepirkšanās un aicināja savus līdzcilvēkus biežāk iepirkties, lai tādejādi samazinātu ekonomikai nodarītos zaudējumus. Un amerikāņi to arī darīja, ASV ekonomika bija drošībā (cieta vienīgi gaisa satiksmes bizness).

Līdz ar to kapitālisms joprojām ir dominējošā ražošanas un patērēšanas formas. Tomēr nevar noliegt, ka pēdējos 50 gados, tas ir piedzīvojis būtiskas pārmaiņas, kas arī ir ļāvis tam palikt. Latvijā šīs izmaiņas gan mazāk varēja novērot, jo Latvijai nav šo gadu patērētāju kultūras pieredze, Padomju Savienībā šī kultūra nebija noteicošā.

Lai raksturotu notikušās pārmaiņas tiek lietots termins – postmodernisms, ar to šajā gadījumā saprotot šķiru lomas cilvēka identitātes veidošanā samazināšanos un citu faktoru, sevišķi patēriņa nozīmes palielināšanos. Postmodernismā identitātes patstāvīgi mainās, piemēram, es varu klausīties repu no rīta, braucot uz skolu klasisko mūziku, bet vakarā iet uz popkoncertu. Modernismā uzskatīja, ka šādas kategorijas ir nošķirtas, tādēļ arī radio stacijas šauri specializējās, orientējoties uz konkrēto mērķauditoriju. Postmodernismā patērētājs neizvēlas konkrētu stilu, bet patstāvīgi to maina. Cilvēki modernismā zināja savu vietu sociālajā hierarhijā, par to var aizmirst postmodernismā.

Ļoti bieži tavu sociālo stāvokli vairs nenosaka, pēc tavas izglītības, darba vietas, bet ļoti vienkārši novērtējot tevi pēc tā, kā tu esi apģērbies un kāds mobilais telefons tev pieder. G.Zimmels 19-20.gs mijā kultūras socioloģijas ietvaros analizēja ekonomikas strukturālo izmaiņu ietekmi uz Vācijas lielpilsētu iedzīvotājiem. Parādoties universālveikaliem, satiksmes tīkliem utml., provinces iedzīvotājiem radās iespēja nokļūt pilsētas centrā. Veidojās bulvāri — ļaudis pastaigājās, lai demonstrētu apģērbu, apskatītu preces skatlogos. Ekonomikas straujā attīstība un strukturālās izmaiņas veicināja neīstas individualitātes attīstību. Cilvēki seko modei, kas vienlaikus apliecina cilvēku piederību noteiktai statusa grupai. Līdz ar to rodas iespēja apliecināt reāli neesošu statusu. No vienas puses mode ierobežo, no otras — izceļ vēlamo individualitāti.

Apskatot identitātes veidošanos, ir jāsāk ar sākotnējo posmu, kad bērns (patērētājs) ir tikko piedzimis. Protams, var iebilst, ka tas būtu jāsāk darīt pat krietni ātrāk, novērojot mātes uzturā lietotos produktus un dzīves veidu, kas neapšaubāmi arī ietekmē nākamā patērētāja turpmāko uzvedību. Tomēr tur rastos problēmas ar metodoloģiju, tādēļ autors to neapskatīs.

Sākotnējie bērns iemācās reaģēt uz vienkāršākajiem saņemtajiem signāliem (impulsiem), bet pēc tam apgūst arī sarežģītākas simbolu formas, kuras atšķiras atkarībā no ģeogrāfiskās atrašanās vietas, piederības sociālajai grupai.

Cilvēku rīcības motīvus lielā mērā nosaka zemapziņa un pētnieks Lakans (Lacan) apgalvo, ka zemapziņa ir, kas tāds, kas rodas un tiek ģenerēts tieši mazuļos. Zemapziņa nav kaut kas konstanti noteikts, tās veidošanās katrā reizē ir atkarīga, taču, protams, kopējas iezīmes cilvēku temperamentos, uzvedībā ir novērojamas aplūkojot dažādus ģeogrāfiskos reģionus. Daži autori uzskata, ka cilvēkus drīzāk var analizēt kā tenoloģijas, robotus. Terminu “vēlmju mašīnas” radīja divi franču autori, Gilles Deleuza (Gilles Deleuza) un Fēliks Guatarri (Felix Gutari) modernā kapitālisma psihiskās struktūras analīzē “Anti Uedipus” (1977) apgalvoja, ka “orgānu mašīna ir pieslēgta pie barošanas aparāta: viens rada plūsmu, otrs to atslēdz. Krūtis ir piena ražošanas mašīna, bet mute mašīna, kas piemērota tā sūkšanai”. Autori ar to centās parādīt, ka cilvēkiem bija jākļūst par lietu, vēlmju mašīnām, lai iekļautos kapitālisma radītajā lietu kārtībā, kad industrija ražo un pieprasa, lai indivīds pērk. Lai gan var nepiekrist viņu pieejai, apskatot cilvēkus kā mašīnas, tomēr nevar noliegt, ka bērnus un jauniešus var socializēt, padarot par “vēlmju (iekares) mašīnām”. ASV bērniem un pusaudži saņem kabatas naudu, kas gadā sasniedz vairākus miljardus dolāru un ražotāji cīnās par šo naudu. Jaunākajiem tiek piedāvātas dažādas lelles, kurām klāt jāpiepērk vēl desmit kleitas, mājiņa un mašīna. Pusaudža vecuma jauniešiem pārdod cd atskaņotājus, mūziķu albūmus un daudz dažāda citas lietas. Vēl bez tam lielveikalos bērniem tīkamākos produktus novieto plauktu apakšējos plauktos, lai bērns iedams garām to varētu iemest savu vecāku groziņā.

Tomēr abu franču autoru viedoklim ir būtiska nepilnība, cilvēka smadzenes un zemapziņa ir daudz sarežģītākas un nedarbojas pēc principa impulss – atbildes reakcija un katrā atsevišķā gadījumā rezultāts ir savādāks, atšķirībā no tehnikas, kurai var ieprogrammēt konkrētu rīcības algoritmu.

Vēl viens sociālais domātājs, uz kuru, kā klasiķi bieži atsaucas arī politologi, ir P.Burdjē. Viņš rakstīja par to, ka gaume ir saistīta ar šķiru. Savos darbos Burdjē pierādīja, ka gaume nav individuāla izvēle, bet ir sociāli atražots modelis. Cilvēks iemieso šķirisko piederību ar lingvistiku, gaitu, žestiem, sociālo distanci. Tāpat gaume palīdz izvēlēties simbolus ar kuriem identificēties un pēc kuriem atpazīt citus. Piemēram zemāko šķiru raksturo rutīnas darbs, tai piederīgo uzvedība un manieres ir rutinizētas. Savukārt garīgā darba veicēji domā abstrakcijās, to ekonomiskās un statusa vajadzības ir lielā mērā nodrošinātas, līdz ar to šai grupai piederīgie var distancēties no daudzām lietām. Izglītība socializē, konstatē Burdjē, tā nosaka abstrakcijas līmeni un vērtības.

Psihoanalīzes teorija ir atklājusi, ka apmēram 6 līdz 18 mēnešu vecumā bērns sāk saprast, kad mātes seja izrāda prieku un tādejādi bērnam rodas stimuls apgūt ātrāk valodu, lai iegūtu vairāk šos pozitīvos signālus, kurus ražotāji vēlāk izmantos, lai iegūtu papildus peļņu.

Patērētāju kultūrā, izejot uz ielas, piemēram, Krišjāņa Barona ielas pāris minūtēs gar acīm būs paslīdējušas simtiem reklāmas. Bet tikai dažas no tām piesaistīts uzmanību un tās paliks atmiņā. Ar acīm cilvēks uztver 90 % no saņemtās informācijas, tādēļ attēls piesaista vairāk nekā teksts vai skaņa, ne velti saka, labāk vienreiz redzēt nekā desmit reizes dzirdēt. Reklāmas speciālisti strādā kopā ar psihologiem, lai izmantojot cilvēka uztveres īpatnības efektīvāk piesaistītu patērētāju konkrētam produktam. Reklāmās rāda tēlu, kas ir patērētājam tuvs vai iekārojams un veicina vēlmi pirkt, piemēram, atpūta okeāna krastā bez rūpēm, braukšana ar jaunākā modeļa auto, kur pie stūres sēž vīrietis, bet viņam blakus divas jaunas sievietes, no kurām vismaz viena parasti ir blondīne.
Runājot par identifikāciju nevar aizmirst pieminēt dzimumu, tā nozīmi un veidošanos patērētāju kultūrā. Katrs mēs piedzimstam noteiktā dzimtē- ieviešu vai vīriešu. Tomēr dzimuma īpatnības veidojas noteiktas kultūras ietekmē.
Lielākajā daļā pasaules sabiedrību valda tā saucamā patriarhālā ģimenes iekārta. Vēstures gaitā ir izveidojies situācija, kad sievietes kā fiziski vājākās ir pakļāvušās vīrietim un rūpējusies par mājsaimniecību un varēja doties tikai netālos pārgājienos uz baznīcu vai tirgu, ja tāds bija. Taču patērētāju kultūrā sievietēm ir īpaša loma, kopš 19.gadsimta beigām iepirkšanās lielākajai daļai Rietumeiropas un ASV sieviešu ir kļuvusi par vienu no galvenajām aktivitātēm ārpus dzīves vietas. Vīrieši naudu lielākoties pelnīja un veikdami aktīvs darbības iemantoja cieņu, bet sievietes iepirkdamās šo cieņu ieguva mazākā mērā, jo iepirkšanās tika uzskatīta par pasīvu darbību. Tomēr savā ziņā sievietes palielināja arī cieņu pret sevi, jo lai arī iepirkšanās ir pasīvas darbības, viņas iegūst un bieži vien arī mājās atnes produktus, kuriem patērētāju apziņā ir arī simboliska nozīme.
Precēm patērētāju identitātes un dzimuma veidošanā ir īpaša nozīme, starp zinātniekiem nepastāv vienprātība vai cilvēki jau sākotnēji ir vardarbīgi tendēti vai arī tas notiek socializācijas rezultātā. Pastāv uzskats, ka dažās kultūrās vīrieši ir pacifisti, bet sievietes, piemēram, amazones kareivīgas. Cilvēka dzimte ir mainīgais, kas ir atkarīgs no vēsturiskās pieredzes, tradīcijām un audzināšanas. Vīrieši nav no dabas kareivīgāki nekā sievietes, bet par tādiem kļūst mācīšanās rezultātā, savukārt sievietes apgūst savas lomas no savām mātēm, apkārt esošajām sievietēm un plašsaziņas līdzekļiem.
Pavērojot reklāmas, skaidri var redzēt, kāda šobrīd ir sabiedrības galvenā izpratne par to, kas katram dzimumam “piedien”. Neskatoties ne uz ko, vel joprojām sieviete ir galvenā, kas rūpējas par mājsaimniecību, vīrietis tajās galvenokārt parādās, ka pusdienu apēdējs, vai drēbju sasmērētājs. Protams, izņemot reklāmas, kurām jāpārdod preces skaistumam vai prestižam, tajās visi vīrieši ir eleganti “veiksminieki”, ar labu miesas uzbūvi.
20. gadsimta otrajā pusē lielākajās Rietumeiropas kapitālistiskajās pilsētās arī vīrieši ir kļuvuši par patērētājiem. Pēdējos piecdesmit gadus Eiropā nav bijis liels karš, kas iesaistītu visus kaujas spējīgos vīriešus, kā tas notika gadsimta pirmajā pusē. Līdz ar to vīrišķība nav pārdefinēta kā saistīta ar karu vai kara darbību un pat ne ar dalību valsts karaspēkos. Latvijā veiktajās socioloģiskajās aptaujās daudzi no aptaujātajiem jauniešiem ir norādījuši, ka nevēlas dienēt armijā, jo negrib pa tukšo iztērēt veselu savas dzīves gadu. Iešanu armijā viņi nesaista ar savas vīrišķības pierādīšanu. Pēdējos gados gan palielinās to jauniešu skaits, kuri vēlētos doties armijā, taču veselības stāvokļa dēļ viņus nepieņem. Līdz ar vēlmi Latvijā izveidot profesionālo armiju daudzi, kuri pirms tam nevēlējās tur doties tagad ļoti grib, taču prasības ir paaugstinātas un nav vairs daudzi tādi, kuri tiek uzņemti.
Sašķobījusies ir arī tradicionālā ģimenes iekārta. Bieži vīriešiem nav vairs jāuzņemas ģimenes vienīgā apgādnieka, ģimenes galvas loma. Arī tas mazina iespējas izpaust sevi kā vīriešu dzimtes pārstāvi.
Tāpēc vīrieši savu vīrišķību izsaka pērkot preces un cenšoties kļūt par tādiem, kā to vēlas tirgotāji, kuri apmaksā filmu, pārraižu rādīšanu televīzijā kā arī laikrakstos žurnālos. Kara vietā vīrieši izvēlas sportu, bet, kas ir vēl interesantāk, to skatīties no malas, nevis pašiem piedalīties, bet ne jau visi. Sporta pārraižu skatīšanās ir saistīta ar atbilstoša satura apģērba un pārējā aksesuāru iegādi, kā arī video magnetefonu vai DVD rakstītāju iegādi, lai neredzētās pārraides varētu vērot brīvā brīdī un nepalaistu garām neko no kārtējām sacensībām vai basketbola mača.
Skatoties pārraides ir iespējams gūt surogātsajūtas, ko varētu iegūt pašam piedaloties, taču tas daudziem šķiet apgrūtinoši un tāpēc arī nevilinoši. Tajā pat laikā žurnālos attēlo lielākoties muskuļotus un sakoptus vīriešus, līdz ar to aicinot viņus tiekties pēc šāda izskata un izlietot papildus līdzekļus šo produktu iegādei. Vīrieši ir kļuvuši par tikpat lieliem, ja ne lielākiem patērētājiem nekā sievietes. Rietumeiropā tas tā noticis galvenokārt kara trūkumu dēļ un vīrieši ir spiesti pārdefinēt savu lomu, jo nav taču ar ko karot.
Patērētāju kultūra ir pārkāpusi vairākus tabu, piemēram, aizliegumu parādīt kailu vīrieša ķermeni. Tas tā ir noticis galvenokārt feministu protestu dēļ, kuras uzskata, ka sievietes medijos parāda kā seksa objektu, vai nevarīgām būtnēm turpretī vīrieši parasti ir veiksminieki, “vēsie džeki”. Bet atšķirības joprojām saglabājas, ja veiktu reklāmu kontentanalīzi, tad kailu vai vismaz puskailu ķermeni reklāmās varētu redzēt vismaz divas reizes biežāk nekā vīriešu ķermeņus. Ja rāda vīrieti, tad visbiežāk koncentrējas uz viņa seju vai rokām, bet nerāda kailu vai puskailu ķermeni. Piemēram, “Fa” reklāmā, ko pirms pāris mēnešiem rādīja televīzijas – sieviete iet pa ielu, tad atsprāgst ielas malā esošais ugunsdzēsēju šļūtenes uzpildes stabiņš un kailai sievietei pāri līst ūdens. Nav gadījies redzēt, ka rādītu kailu vīrieti pilnā augumā, atsevišķās reklāmas speciālistu intervijās lasīju viedokli, kas pamatots arī ar pētījumiem, ka sievietes ķermenis ir estētiskāks. Tam var piekrist var nepiekrist, tomēr šādi atainojumi veido nākamo patērētāju pašidentifikāciju un lomas izpratni.
Jāsecina, ka mazinoties tradicionālajiem pašapliecināšanās veidiem, kuri skaidri definētu, kuras dzimtes pārstāvis tu esi, tirgotāji to veikti izmanto, piedāvājot preces, kas cilvēkam parāda, ka, iegūstot šo preci savā īpašumā, es sevi pievienošu tiem, pie kuriem es sevi gribu redzēt. Šīs sajūtas tiek dotas ne jau tikai no tirgotājiem (tas, ka viens pārdevējs uz ielas to pateiks, ne vienmēr nostrādās). Visa lielā industrija ir uz to balstīta. Holivuda ražo filmas, kurās “īstie vīrieši” brauc vai nu ar sporta auto, vai smalku BMW. Uzvalkiem vienmēr jābūt labiem, jo sievietes tikai tad tevi respektēs un ievēros. Ja neskatīsies šo filmu tu par to vienalga uzzināsi, jo par to rakstīs žurnālos un avīzēs. Galu galā tavi draugi par to runās, un neviens negrib tikt izstumts no sarunas. Savdabīgu, bet interesantu cilvēku rīcības skaidrojumu, kur varētu saskatīt paralēles ar vēlētāju izvēles problēmātiku piedāvā ASV 1960-70.gados populārā Frankfurtes skola.

Skolas klasiķi — Adorno, Horkhaimers, Fromms, Markūze, saka —šodien zinātne un tehnoloģiskais progress uzstājas kā neirobežotu iespēju simbols, kas apsola laika gaitā atrisināt visas problēmas. Tehnoloģiskā attīstība kļuvusi par vispārēja labuma avotu, instrumentālu mehānismu ceļā uz labklājību. Globalizējoties tirgum, kultūra aizvien vairāk tam pakārtojas, jeb kā saka Frankfurtes skolas domātāji, — kļūst par ražošanas attiecību turpinājumu. Tā organiski saplūst ar modernajiem masu ražošanas līdzekļiem (piem., masu mediji, reklāma, www.), veidojot visās dzīves jomās integrētu apziņas industrijas sistēmu. Apziņas industriju vada tehnoloģisks saprāts un tā uzspiestais racionalitātes princips. Pārmērīgā racionalitāte veicina garīgās kultūras saplūšanu ar cilvēka priekšmetisko apkārtni, tā izvirzījusi savu — patērēšanas ideoloģiju.

Lai iekļautos ražošanas un patērēšanas modeļos, indivīdam jāveic nepārtraukts iniciācijas rituāls, jāiegūst arvien jauni statusa atribūti, piemēram, auto, jāpatērē attiecīgi materiālie un ideoloģiskie produkti. Iegūstot savā rīcībā kāda statusa atribūtus, paveras iespējas turpināt iniciācijas rituālu un iegūt jaunus statusa atribūtus. Sociālā kontrole (sabiedrībā pieņemtās vērtības un normas) parūpējas par šī procesa nepārtrauktību. Patērēšanas būtība ir tās simboliskajā raksturā, piemēram, auto īpašnieks patērē ātruma simbolu, striptīza vērotājs — erotikas simbolu, militārās parādes aprīkotājs — varenības simbolu. Sadzīviskā realitāte ideoloģijas iespaidā pārtop idealizētos, pseidoreālistiskos priekšstatos. Cilvēki nedzīvo savu dzīvi, pat ideāls cilvēks, ideālās valstīs.

Ražošanas un patērēšanas sacensības izvirzītā ideoloģija ieslēdz kultūras garīgo un priekšmetisko vidi vienā dimensijā. Apziņas industrijas uzdevums ir pierādīt, ka no šīs viendimensionālās pasaules uztveres nav izejas. Tās piepildījums ir garīgo vērtību, vēlmju un ideju standartizācija.

Nepārtrauktajā sacensībā iesaistītajam cilvēkam vairs nepiemīt savas ( un zemāk) domas vai viņi par tām aizmirsuši. Kultūras mērķis ir esošās iekārtas saglabāšana / sistēmas atražošana. Attīstītās Rietumu civilizācijas vergi ir piesaistīti civilizācijai ne tā kā 19.gs beigās un 20.gs sākumā. Agrāk kapitālisms mēģināja piesaistīt darbaļaudis ražošanai negatīvā veidā — piedraudot ar eksistences līdzekļu atņemšanu. Tomēr laika gaitā izrādījās, ka šis veids ir bīstams, jo mākslīgā dzīves līmeņa aizkavēšana neizbēgami noveda pie tirgus sašaurināšanās un izraisīja ražošanas krīzes. Radās vajadzība pēc jauna — pozitīva ekspluatējamo integrācijas veida sabiedrībā. Šis veids, ko padarīja iespējamu tehnoloģiskā progresa noteiktas pakāpes sasniegšana, paredz darbaļaužu dzīves līmeņa būtisku uzlabošanos un patērēšanas vajadzību aktīvu veicināšanu. Vidusmēra cilvēks, kuram pieder TV, dzīvoklis, auto, ledusskapis kļuvis par nozīmīgāku sociālo figūru kā viņa 19.gs. kolēģis. Viņš ir aktīvs un daudzpusīgs patērētājs un kā tāds ieinteresēts pastāvošās saimnieciskās sistēmas un visas patērētāju sabiedrības saglabāšanā.

Tādējādi izdodas atrisināt divas problēmas; palielināt tirgu un integrēt masas ražošanas — patērēšanas sistēmā.

Nesnauž arī apziņas industrija — tā rūpējas par jaunu vajadzību radīšanu, lai stimulētu patērēšanas sacensību.

Mūsdienīgos piesaistīšanas mehānismus indivīds bieži uztver kā iespējas — kredīti, līzings un citi pēcapmaksas veidi piedāvā iespēju dzīvot uz parāda, kura atdošanu garantē viņa pašreizējie vai nākošie ienākumi. Līdz ar to cilvēks spiests daudz un nepārtraukti strādāt, lai atmaksātu parādu par uz kredīta patērētajām precēm. Kas liek cilvēkiem pirkt šīs daudzkārt nevajadzīgās preces? Markūze atbild — kapitālisms rada jauno cilvēka dabu.

Patērētājam šī sacensība pēc statusa atribūtiem sabiedrība kļuvusi par dzīves piepildījumu, vienīgo eksistences veidu. Cilvēki zaudē spēju nostāties radikālā opozīcijā ražošanas – patērēšanas sistēmai kopumā. Labākajā gadījumā viņi iestājas par darba algas paaugstināšanu, lai sasniegtu labākus rezultātus patērēšanas sacensībā.

Īsāk sakot, mūdienu cilvēks zaudējis savu otru — sociāli kritisko dimensiju. Viņš kļūst par viendimensionālu cilvēku. Viendimensionālā sabiedrība ne tikai pieradinājusi cilvēku pie noteikta tipa ekonomiskās un politiskās uzvedības, bet izdarījusi vēl ko briesmīgāku — radījusi virkni fizioloģisku un morālu patērēšanas vajadzību. Un ja pēkšņi šo vajadzību objekti vairs nav pieejami, viendimensionālais cilvēks sajūt to kā pāridarījumu savai personībai, draudus eksistencei.

Mīta jēdziens

Mīta jēdziens
Mīts kā apziņas forma parādījās vēl pirms reliģijas un zinātniski teorētiskās izziņas ar mērķi rast esībai un praktiskajai dzīvei stingrus pamatus un vienot pirmatnējo kolektīvu. Taču tas neizzuda arī pēc ideoloģijas, reliģijas un citu apziņas veidu paradīšanās un turpināja kalpot kā universāls pasaules izzināšanas un skaidrošanas veids.1
Tas ir stāstījums, vēstījums par pasaules un visa uz tās esošā izcelšanos. M. Stebļins –Kamenskis mītu raksturo kā „vēstījumu, kurš tajā vietā, kur tas radās un pastāvēja tika uzskatīts par patiesu, lai cik nepatiess tas arī nebūtu.”2 Citiem vārdiem sakot, mitoloģija ir tāda pasaules apguves pakāpe, kurā cilvēkiem vēl nerodas un nevarēja rasties jautājums par mīta adekvātumu un atbilstību īstenībai.
Apskatot literatūru autors secināja, ka katrs no pētniekiem izvirza savu mīta definīciju, skaidrojot to kā stāstījumu, apziņas veidu par realitāti ar kuru sociālā grupa uztver un pārveido realitāti.
Paša arhaiskā cilvēka skatījumā viņa apziņas radītie tēli nav iztēles produkts, bet gan būtnes, kas mīt viņam līdzās. Tieši tādēļ mīts nav tikai apziņas realitāte, bet gan eksistences realitāte – pasaule, kurā cilvēks mīt.
Mitoloģisko izziņu raksturo apziņas nediferencēšana “Domāšana nav nošķirta no emocijām, un, tā kā pakāpeniski secīgais prātošanas process ātruma ziņā tālu atpaliek no emocijām, tad neizbēgams ir emocionālā izteikts pārsvars pār loģisko, iespaids par aplūkojamo priekšmetu tiek pieņemts par tā būtību un faktisko dabu”.3
Tāpat mitoloģiskā apziņa ir nekritiska, tā nediferencē atšķirības starp parādības dabu un izcelsmi. Pētnieks R. Bārts atzīmē, ka mītā parādības būtība nereti tiek reducēta uz tā formu, cēloņsakarība aizstāta ar stāstu par parādības izcelšanos. Sākotnējā jēga kļūst par fonu vai formu, aizstājot valodu ar mīta metavalodu, kas ir atrauta no valodas. Un tā kā lielai daļai cilvēku ir problēmas nošķirt zīmi un tās nozīmi, jēgu un formu, tad jaunas un vecas zīmes sākotnējā un jaunradītā nozīme mainās vietām un mītiskā nozīme tiek pieņemta par faktu.4
Politikā tas izpaužas kā pretinieka pielietoto metožu, rīcības formu, dažādu pārvaldes institūciju noliegums neatkarīgi no to lietderības, tādēļ vien, ka tās izgudrojis pretinieks.
Bet pati parādības būtība tiek aizstāta ar stāstiem par tās izcelšanos, kas tiek veidots atbilstoši izzinātāja emocionālajai attieksmei pret to.
Turklāt atšķirībā no zinātniskās izziņas, kas prasa zināšanas, piepūli un informācijas apstrādi „mitoloģisko izziņu par ļoti ietekmīgu padara tai piemītošā tēlainība, domāšana ar modeļu palīdzību, kas pavedina un ļauj bez īpašas prātošanas un refleksijām atdarināt dzīves problēmu risinājumu un pēc kādas bijušas vai iedomātas shēmas, dzīvot pēc līdzībām, neuzņemoties atbildību par pastāvīgo izvēli.”5
Mītā cilvēks vēl sevi neizdala no apkārtējās vides, tai tiek piedēvētas cilvēciskas īpašības, jūtas. Kosmoss tiek attēlots kā liels milzis, pasaule balstās uz mītisku dzīvnieku muguras, tā ir dzīva, dievi un gari savā starpā tiek saistīti pēc līdzības ar cilvēka ģimeni.
„Savukārt sociālajai videi tiek piedēvētas apzinīgo subjektu īpašības. „Jūra aicina”, „dzimtene nepiedos”, „tauta vēlas”, partija zina”, asinsbalss liek” un tamlīdzīgas formulas tiek saprastas kā reāli jēdzieni, nevis dzejiski tēli.”6
Laiks mītiskajā izpratnē atšķirībā no Kristietībā dominējošas laika izpratnes nav lineārs. Mitoloģisko notikumu no tagadnes parasti atdala kāds liels laika sprīdis. Mītiskais laikmets ir laiks, kad viss bija ne tā kā šobrīd, tajā notiek pirmās darbības, tiek radīti, atklāti pirmie priekšmeti un viss tajā notiekošais ieņem paradigmas (piemēra, tēla) nozīmi un tiek skatīts kā precedents. Turklāt viss notikušais pirmatnējā sabiedrībā tiek uztverts kā absolūtā patiesība, realitāte, jo balstās kolektīvajā, pārbaudītajā pieredzē tātad ir drošs eksistences turpināšanas veids (tā rīkojās dievi, varoņi tātad tā ir jārīkojas arī mums) atšķirībā no individuālās pieredzes, kas nebija droša un negarantēja izdzīvošanu.
Tagadnei mītā vērtība ir tikai tiktāl cik tā atdarina „aizgājušos zelta laikus”, savukārt nākotne pastāv kā pareģošana, sapnis, prognoze. Mītiskajā laikā viss sākas no pirmā notikuma un sevi nemitīgi cenšas sevi atkārtot un tam līdzināties.
Mīts savieno tagadni ar pagātni, piešķir vēsturei jēgu savieno cilvēkus ar viņu senčiem un pēcnācējiem. Šī mīta pasaules izpratnes totālims ievieš kārtību pasaulē, sniedz indivīdam identitāti un parāda, ka viņš pasaulē nav nokļuvis nejauši un, ka tam ir jēga.7
Mīta vēl viena raksturiezīme ir statiskums, tas uzsver, ka viss, kas ir bijis ievērības vērts jau ir izgudrots un bijis zināms no laika gala. Protams, mīta saturs dažādu notikumu un pārceļošanu pie citām sociālajām grupām iespaidā var mainīties, taču šāda tendence saglabājas.
Turklāt mīts cilvēkam dod striktu orientāciju, proti, bināro opozīciju sistēmu: labais – kreisais, augša –apakša, savējais – svešais, tuvs – tāls, kas atbilst noteiktai vērtību orientācijai (savējais ir labs, tuvs; svešais ir ļauns, tāls). Orientācija tā ir kārtība, dezorientācija – haoss, sajukums8 Tādejādi indivīds tiek motivēts uz noteiktu, mīta determinētu pasaules uztveri un rīcību.
Jāatzīmē arī, ka mītu vienmēr rada kāds konkrēts cilvēks vai sociālā grupa, turklāt notikums tiek mitoloģizēts un mītā leģitimizēts ar atpakaļejošu datumu. Rumāņu filozofs M. Eliade norāda, ka „parasti atmiņas par vēsturiskām personībām un autentiskām personībām pēc diviem vai trijiem gadsimtiem pārveidojas, lai varētu pielāgoties arhaiskās domāšanas matricei, kura nepieņem individuālo, bet saglabā tikai paraugu. (varonis, brāļi ienaidnieki, mēs – viņi)”9 Taču citreiz šis process norit arī ātrāk, dažreiz pat uzreiz pēc reālā notikuma.
Gan pirmatnējā sabiedrībā, gan mūsdienās mīts pilda vairākas funkcijas: apstiprina noteiktu pasaules redzējumu, izraisa kolektīvās vienotības sajūtas, pārdzīvojumu, nostiprina noteiktus uzvedības modeļus un darbības stereotipus. 10
Taču, lai gan mīti var konsolidēt sabiedrību dotās hierarhijas attiecībās, kā arī politisko iekārtu, taču tāpat viņi var kļūt par sabiedrības polemikas, konflikta un pat sagrāves instrumentiem, apvienojot vienu sociālo grupu, balstoties uz tās pretstatīšanu otrai. Protams, pretstatīšanas lielums mainās konkrētās sabiedrības ietvaros un tādejādi mainās arī mītu nozīme.11
Mīta jēdziena specifika
Jēdziens mīts bieži tiek lietots reizēs, kad tā vietā būtu jābūt leģendai, pasakai, utopijai, stereotipam vai kādam citam terminam. Tādēļ autors uzskata par būtisku pienākumu norādīt uz atšķirībām, kas pastāv starp šiem jēdzieniem, lai tādejādi veicinātu izpratni un disciplīnas attīstību.
Pēc Sorela domām sociālo mītu no utopijas atšķir tas, ka pēdējo var apgāzt, izskaidrot tās nepamatotību, ko nevar izdarīt ar mītu, jo tas savā būtībā pārstāv kādas sociālās grupas vēlmes, centienus un cerības, tādēļ nevar teikt, ka tās nevar sasniegt un apmierināt. Sociālais mīts ir jāskata, kā masu kustību ideoloģiskais karogs. Utopiju turpretī var apspriest kā sabiedrības attīstības modeli un pamatot, ka tās realizācija nav iespējama pie esošajām ražošanas iespējām un sistēmas.12
Turpretī stereotipi mītiem ir sava veida birkas, kas tiek attiecināti uz cilvēkiem vai parādībām. Piemēram, „Ulmanis – Latvijas glābējs, vadonis” ir stereotips, no kā var iegūt tikai sava veida formulu, novērtējumu, kas atklājas tikai mītā par Ulmani – Latvijas tautas vadoni.13 Tie sniedz tonalitāti, kontekstu, taču tajā nav stāsts, kas ir mītam. Turklāt jāuzsver, ka atšķirībā no mīta stereotipam bieži ir patiess fons. Sociālajos stereotipos akumulējas audzināšana, iepriekšēja pieredze un no tām izrietošas nostādnes.
Bet atšķirībā no pasakas mītā vienmēr ir skaidrojošais elements, saikne ar īstenību. Savukārt leģendas pamatā ir reāls notikums vai cilvēks, turpretī mīts pārnestā nozīmē ir melīgs, nekritisks, no īstenības atrauts apziņas stāvoklis, koncepcija, iztēlojums. 14
Jautājums par reliģijas un mīta attiecībām ir diezgan sarežģīts, daļa autoru uzskata, ka mīts izriet no reliģijas, savukārt citi pauž pilnīgi pretējus apgalvojumus. Taču lielākā daļa ir vienisprātis par to ciešo saistību un dažādajiem rašanās iemesliem. Reliģija radās no cilvēku bezspēcības dabas stihiju un sociālo krīžu priekšā, bet mitoloģija savukārt radās no indivīda vajadzības pēc pasaules izzināšanas un tās skaidrojuma Pašas par sevi mitoloģiskās darbības neietver sevī neko reliģisku par ko liecina Austrālijas aborigēnu, atsevišķu Āfrikas un Amerikas pamatiedzīvotāju cilšu mīti par dzīvniekiem, dabu. Tie sniedz atbildes uz tādiem jautājumiem, piemēram, kādēļ vārna ir melna? Kādēļ sikspārnis slikti redz dienasgaismā, kādēļ jūra ir tik liela, kādēļ saule katru dienu mēro vienu un to pašu ceļu u.t.t.15
Sorelam ideoloģija ir racionāla struktūra, kura radusies no mīta, taču tajā pat laikā jaunveidojamais mīts tiek radīts kādas ideoloģijas ietvaros, savukārt pati ideoloģija var vēlāk attīstīties par ticību. Taču tas var notikt tikai tad, kad tā dotais pasaules un sistēmas iekārtojums no kādas sociālās grupas puses tiek institucionalizēts kā visu cilvēku vai baznīcas ikdienas skaidrojums.16
1 Гуревич, П. С. Социальная мифология. Mосква: Мысль, 1983. стр. 6
2 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 4.
3 Ašmanis, M. Politikas izziņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001. 13.lpp
4 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр.27.
5 Ašmanis, M. Politikas izziņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001. 14.lpp
6 Turpat, 13.
7 Eickelpasch, R. Mythos und Socialstruktur. Düsseldorf: Bertelsmann Universitätsverlag, 1973. s. 43.
8 Rubenis, A. Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Jumava, 1994. 14.lpp
9 Eliade, M. Mīts par mūžīgo atgriešanos. Rīga: Mirēna, 1995. 50.lpp
10 Rubenis, A. Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Jumava, 1994. 16.lpp
11 Флад, Кристофер. Политический миф. Прогресс – Традиция, 2004. стр. 36.
12 Гуревич, П. С. Социальная мифология, Mосква: Мысль 1983.. 82.
13 Цуладзе, А. Политическая мифология Mосква: Эксмо 2003. стр. 48.
14 Кравченко, А. И. Cловарь – Культура и Культурология. Mосква: Академический проект. 2003. стр. 577.
15 С. А. Токарея, Е. М. Милетинский, Мифология в: Мифи народов мира. С. А .Токарея , Mосква: Советская Энциклопедия, 1987. стр. 377.
16 Halpern, Ben. Myth and ideoloy in modern usage. (Sk.29.06.05)

Opozīcijas attīstība Vācijā

19. gs. – 1945. gads

Pēc Napoleona kara daudzas Vācijas pavalstis izveidoja vai ieguva konstitūcijas un tādejādi arī tika palielināts sabiedrības ietekme uz lēmumu pieņemšanu. Tomēr šīs sistēmas joprojām pieturējās pie monarhijas principiem un kritiķus apklusināja ar valsts represīvā aparāta palīdzību. Līdz ar Vācijas valstisko un nacionālo apvienošanos 1871. gadā notika panākumi attiecībā uz opozīcijas veidošanos. Reiha konstitūcijas ietvēra vispārējās cilvēktiesības, parlamentāro imunitāti, tiesības pulcēties un dibināt organizācijas, kā arī reihstāga līdzdalību likumdošanas procesā. Tomēr tāpat kā iepriekš opozīcija netika pilnībā atzīta no valdības puses. Tieši pirms vēlēšanām tika realizētas kampaņas, kurās opozīcijas spēki tika pasludināti par tautas ienaidniekiem „Reichsfeinde”. Bismarka vadītā valdība izmantoja arī juridiskus līdzekļus, piemēram, likumu pret sabiedrībai bīstamo sociāldemokrātisko kustību (1878. – 1890.), lai ierobežotu opozīcijas darbības brīvību un to padarītu kriminālu.

Līdz ar Veimāras republikas sākumu 1919. gadā Vācijā tika izveidota sistēma, kurā partijām radās iespēja nokļūt pie varas. Tās galvenā iezīme tomēr bija tās fundamentālais raksturs, to pārvaldīja komunisti, Vācijas tautas partija, vēlāk arī nacisti un arī opozīcija bija anti-sistēmiska. Kad pie varas nonāca Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija tā pārveidoja savu draugs-ienaidnieks tipa domāšanu no politikas par valsts ideoloģija un atņēma opozīcijai jebkādas leģitīmas pastāvēšanas iespējas.12

Als die NSDAP schließlich an die Macht gelang, ernannte sie ihr Freund-Feind-Verständnis von Politik (siehe Punkt 4) zur Staatsideologie und entzog bis 1945 jeder Form von Opposition die Legitimität.16 & 17 & 18
1945. – 1990. gads

Pēc II Pasaules kara opozīcija nebija pieprasīts koncepts, jo partiju vidū valdīja vienotība par antifašistisku kursu, tādejādi izveidojās vis-partiju koalīcija, kurā bija pārstāvēti visi ne-nacionālsociālistiskie spēki. Rietumvācijā vairums partiju pirmajos pēckara gados kopīgi vienojās arī pret komunistisko partiju, kā rezultātā tā 1947./1948 gadā no valdības arī izstājās, Austrumvācijā savukārt pakāpeniski izveidojās sociālistiskā partija, kas zem PSRS virsvadības kļuva par dominējošo valsts partiju.

Vis-partiju modelis valsts līmenī tika pielietots vēl līdz piecdesmitajiem gadiem, pašvaldību līmenī tas tika praktizēts pat līdz septiņdesmitajiem gadiem. Valsts līmenī jau salīdzinoši ātri parādījās nošķīrums starp CDU/CSU no vienas puses un SPD no otras puses, kura pamatā bija atšķirīgie ideoloģiskie uzskati. Abu šo bloku savstarpējie konflikti/diskusijas ļāva sabiedrībai pierast pie nošķīruma starp valdību un opozīciju. Savukārt parlamentārai sistēmai tas deva iespēju nostabilizēties, ņemot vērā, ka diskusijas notika abu pušu piekritēju starpā, ļaujot izvirzīties dažādiem argumentiem un patiesībām. SPD vismaz vārdiski vēl bija tuva sociālisma idejām, de facto tomēr bija kļuvusi centriskāka, šķiroties no vairākiem saviem ideoloģiskiem pamatuzstādījumiem (vēstures norises cikliskums; revolūcija, nevis cikliskums u.t.t.). Jānorāda gan, ka pretrunīgā SPD pozīcija, savienojumā ar valsts ekonomikas straujo attīstību K. Adenauera vadītās valdības laikā ievērojami mazināja SPD izredzes ieņemt valdības galvgali.

Piecdesmito gadu beigās SPD uzsāka virkni reformu un politiskā kursa pārmaiņas (partijas struktūras izmaiņas, tā dēvēto Godesbergera programmu), kas lika pamatu iespējai izveidot lielo koalīciju 1966. gadā. Šo koalīciju daļa iedzīvotāju uztvēra kā nedemokrātisku, jo tā bija pretrunā ar jaunās republikas tradīcijām, kuru pamatā bija publiskas parlamentāras „izrēķināšanās”. Lielās koalīcijas laikā diskusijas daudz vairāk norisinājās politikas aizkulisēs, kas noveda pie vēlētāju daļas atbiruma, kurus daļēji uztvēra FDP. Daudz svarīgāk šajā gadījumā bija tas, ka tas nodeva pie politiskā spektra radikālo galu pastiprināšanos. NPD ieguva pārstāvniecību sešās pavalstīs un 1969. gadā tai tikai nedaudz pietrūka, lai pārvarētu 5% barjeru. Kreisajā flangā tā rezultātā radās, galvenokārt, no intelektuāļiem un studentiem sastāvošas, ārpus parlamenta esošas opozīcijas (APO) izveidošanās

Izveidojot sociālistiski-liberālu koalīciju 1969. gadā CDU/CSU pirmo reizi nokļuva opozīcijā, kā rezultātā notika asi konflikti (parlamenta ietvaros) ar valdošo vairākumu, sevišķi tādās jomās kā austrumu- un Vācijas politika. Šīs pretrunas veicināja Vācijas sabiedrības integrāciju un partijas biedru palielināšanos. Turklāt kopumā par trīs parlamentā pārstāvētajām frakcijām 1972. un 1976. gada vēlēšanās tika atdotas 99,1% no kopējā balsu skaita. Tomēr tas nenozīmēja kreisā spārna aktivitāšu apsīkumu ārpus parlamenta ēkas. Kreisais spārns pastiprināti pievērsa uzmanību tādām jomām kā kodolenerģija, vides aizsardzība, bruņošanās u.c., kas, galvenokārt, manifestējās demonstrācijās un protesta akcijās. Daļu no kreisajiem aktīvistiem sevī integrēja Zaļā partija un tās iekļūšana pavalstu un valsts līmeņa pārvaldes institūcijās 20. gs. astoņdesmitajos gados (apskatītajā laika periodā tikai opozīcijā)

Konstitūcijā noteiktās opozīcijas tiesības

Opozīcija kā daļa no politiskā procesa nav pieminēta ne Vācijas konstitūcijā4, ne tās pavalstu konstitūcijās (izņēmums Šlesviga-Holšteina, Reinzeme-Pfalca). Tā iegūst tiesības piedalīties politikas lēmumpieņemšanā ar dažādu netiešu pamatlikumu norāžu palīdzību un Bundestāga, bundesrāta kārtības rulli.5 Savukārt ārpus parlamenta opozīcijas darbības formas tiek leģitimizētas arī konstitūcijā, piemēram, apziņas brīvība (4.paragrāfs), viedokļa un preses brīvība (5. paragrāfs), pulcēšanās brīvība (8. paragrāfs) un tiesības protestēt (Petitionsrecht) (17. paragrāfs).

 Bundestāgs

Bundestāgā opozīcijas tiesības līdzdarboties var iedalīt divās daļās – pirmkārt, opozīcija var parādīt sevi, paust viedokli, kā arī prasīt atbildību no valdības par tās realizētajām politikām. Piemēram, konstitūcijas 44. paragrāfs nosaka, ka 25% parlamenta locekļu ir tiesības pieprasīt sasaukt izmeklēšanas komisiju. Bundestāga kārtības ruļļa 100. paragrāfs nosaka, ka var tikt sasaukta „lielā iztaujāšana” pēc 5% parlamenta locekļu pieprasījuma.6 To papildina arī konstitūcijas 106. paragrāfs, kurš nosaka, ka pēc 5% parlamenta locekļu pieprasījuma ar tikt sasaukta arī „aktuālā stunda”(atsevišķu valdības pārstāvju iztaujāšana, tiek pārraidīta arī televīzijā).

Otra iespēja ietekmēt konkrētu politisko lēmumu pieņemšanu ir līdzdarbojoties Bundestāga komitejās (Bundestāga iekšējā kārtības ruļļa 54. paragrāfs) un atsevišķu likumu vai likuma normu tapšanas novilcināšanā (nepieņemšanā) vai paātrināšanā (pamatlikuma 76.-78. paragrāfs). Speciāli likumi, kuros ir nepieciešamas 2/3 parlamenta locekļu, ņemot vērā Vācijas vēlētāju balsošanas ieradumus nevar tikt pieņemti bez opozīcijas atbalsta (79. paragrāfs).

 Bundesrāts

Bez Bundestāga arī Bundesrātam ir ievērojama ietekme valdības politiku kontrolēšanā un koriģēšanā (konst. 50. paragrāfs). Vācijas politiskajā sistēmā nav nekas neparasts, ja bundestāga opozīcijai ir vairākums Bundesrātā, piemēram, 1972. – 1982., 1990. vasara – 1990. oktobris). Opozīcijai tas ļauj bloķēt atsevišķus valdības plānotos likumdošanas aktus, kuru pieņemšanai ir nepieciešams arī Bundesrāta akcepts (78.,79. paragrāfs). Tāpat likumdošanas procesā Bundesrāts var ierosināt izveidot kopīgu komisiju, kurā būtu pārstāvēti Bundesrāta un Bundestāga pārstāvji, kas strādātu pie likuma izstrādes. (77. paragrāfs).

Parlamenta kontroles instrumentu lietojums

 
 

Vēlēšanu periods

Lielā iztaujāšana

Opozīcijas ierosināta

Mazā iztaujāšana

Opozīcijas ierosināta

Atsevišķu valdības locekļu iztaujāšana

Aktuālā stunda

1949-53

160

38,1%

355

58,9%

392

1953-57

97

Nav datu

377

Nav datu

1069

1957-61

49

85,7%

410

64,0%

1536

1961-65

34

68,6%

308

43,8%

4786

2

1965-69

45

Nav datu

487

Nav datu

10733

17

1969-72

31

80,6%

569

82,8%

11073

8

1972-76

24

75,0%

480

88,8%

18497

20

1976-80

47

70,2%

434

84,3%

23467

9

1980-83

32

75,0%

297

85,4%

14384

12

1983-87

175

84,6%

1006

95,9%

22864

117

1987-90

145

85,9%

1419

98,6%

20251

126

 

Aplūkojot tabulu ir redzams, ka opozīcija ir ierosinājusi valdības iztaujāšanu vairumā gadījumu, lielākoties pat vairāk kā 60-70 % gadījumu. Tas ļauj secināt, ka Vācijas politiskajā sistēmā kritika un kontrole pār valdības darbu lielākoties ir nevis parlamenta, bet opozīcijas kompetencē. Opozīcijas aktivitātes pieaugums pēdējos divos apskatītajos periodos ir skaidrojams ar jaunu politisko spēku (Zaļā partija) iesaistīšanos parlamenta darbībā. Piemēram, no 1987. – 1990. gadam Zaļās partijas iniciatīvas dēļ tika ierosinātas 47,2 % lielo iztaujāšanu un 84,7% mazo iztaujāšanu.

1 Andersen, Uwe, Woyke, Wichard (Hrsg.): Handwörterbuch des politischen Systems der Bundesrepublik Deutschland, Opladen, 1992, S. 390 f.
2 Bundeszentrale für politische Bildung (Hrsg.): Geschichte der DDR, Informationen zur politischen Bildung, Heft 231, Bonn, 1991, S. 27
3 vgl.: Andersen, Uwe, Woyke, Wichard (Hrsg.), a.a.O., S. 391 ff.
<4 20 vgl.: Andersen, Uwe, Woyke, Wichard (Hrsg.), a.a.O., S. 392
5 Daten entnommen aus: Rudzio, Wolfgang, a.a.O., S. 250
6 Turpat, 250. lpp

Mītu pētīšanas tradīcija

Šis ir pirmais raksts, rakstu sērijā par politiskajiem mītiem Latvijā.
Mītu pētīšana aizsākas jau antīkajos laikos, kad grieķu filozofi tos sākotnēji uzskatīja tikai par izdomājumiem ar kuru palīdzību to radītājs ir centies tēlaini izteikties. Tādejādi netika saprasta mīta būtība – ka tajā vietā, kur tas radās un pastāvēja tas tika uzskatīts par patiesību, lai cik nepatiess tas arī nebūtu”.1 Platons to dēvēja par filozofu izdomājumu un māksliniecisku ilūziju, Aristotelis par melīgiem, loģikai un ontoloģijai neatbilstošiem veidojumiem.2
Tāpat mītus arī traktēja kā alegoriskas pamācības, kurās ar dievu piemēru tiek parādīts kā nevajag darīt. Piemēram, attēlojot kādā stāstā laulības pārkāpumu dievu starpā tika saprasts, ka tā nevajag darīt.
Savukārt Hērodots mītos attēlotos varoņus uzskatīja par vēsturiskām personībām, kas laika gaitā ir dievišķotas. Un pat vēl 18. gadsimta beigās kāds dāņu vēsturnieks Sums Skandināvu dievus traktēja kā karavadoņus, kas Dānijā ieradušies no citurienes un tur vēlāk padarīti par dieviem.3
Turpmākā mītu pētīšana Eiropā atsākās tikai, līdz ar romantismu, kad tos sāka uztvert kā tautas radītu patiesību, ar to saprotot, ka „tajā vietā, kur mīts radās un pastāvēja tas tika uzskatīts par patiesību, lai cik nepatiess tas arī nebūtu”.<4
F.V.J. Šellings darbā „Filozofijas mitoloģija” uzsvēra, ka mitoloģija ir jāskata kā pastāvīga pasaule, kas jāsaprot pēc tās likumiem. Turklāt viņš arī uzskatīja, ka visa veida mitoloģija ir radusies no monoteisma un tādejādi kļuva par pirmo autoru, kurš noraidīja izpratni par mītu kā poētisku vai filozofisku tēlu. Pēc Šellinga domām mīti ir jāskaidro, nevis skatoties vēsturisko kontekstu, bet tieši vēsture ir jāskaidro pēc tās mitoloģiskā ietvara.5
Šellinga idejas tālāk turpināja F.Nīče, kurš secināja, ka mīts jau savā būtībā ir iracionāls un pretējs saprātam.6
18. gadsimtā mīta socioloģisko interpretāciju sniedza itāļu filozofs D. Viko, kurš mīta evolūcijā saskatīja pašas sabiedrības attīstību. Viko uzskatīja, ka „pirmie cilvēki bija kā bērni un viņiem bija neattīstītas un specifiskas domāšanas formas – jūtu bagātība un saprāta trūkums. Apkārtējā pasaule tika saprasta tikai identificējot ar paša ķermeni, jēga aizvietota ar stāstījuma epizodēm”.7
Kā vienu no neparastākajām mītu pētīšanas tradīcijām jāatzīmē 19. gadsimtā radušos natūrmitologu pētīšanas tradīcija, kuras spilgtākais pārstāvis bija Oksfordas profesors M. Mullers [Müller], kurš seno tautu arhaiskajos mītos saskatīja dabas vai morāles parādību aprakstus, ko arī centās pierādīt ar lingvistiskās analīzes palīdzību.8
20. gadsimta sākumā franču etnopsihologs L. Levijs Brils mītus interpretēja kā cilvēka psihes īpatnības. Brils uzsvēra, ka pirmatnējā cilvēka domāšana bija ļoti atšķirīga no mūsdienu cilvēka loģiskās domāšanas un pastāvēja pirms tās. Pirmatnējās domāšanas formas raksturo nespēja atdalīt dabīgo no pārpasaulīgā. Savukārt kolektīvie priekšstati bijuši iracionāli un nenošķīra subjektu no objekta, cēloni no sekām.
Turklāt pirmatnējā domāšanā kolektīvie priekšstati aizstāj indivīda vispārīgo izpratni, bet atmiņa loģisko domāšanu. Brils arī atzīst, ka mūsdienu kolektīvie priekšstati to daļēji atkārto. Tādejādi etnopsihologs nonāca pie secinājuma, ka mīts gan pagātnē, gan tagadnē pilda ne tik daudz pasaules skaidrošanas funkciju, kā veic sociālās grupas konsolidāciju.9
Līdz ar sabiedrības masifikāciju pieauga arī interese par kolektīvo zemapziņu, ko lielākoties traktēja kā melīgas zināšanas. Taču, ja K. Marks apgalvo, ka mīts ir melīgs apziņas stāvoklis, kas zudīs, līdzko cilvēks apgūs dabas spēkus, tad franču izcelsmes pētnieks G. Le Bons, pievērsa uzmanību parādībai, kas savā būtībā bija ļoti līdzīga politiskajiem mītiem, kurus izmanto politiskie līderi. „Galvenā mūsu laikmeta iezīme ir indivīdu apzināto darbību aizvietošana ar neapzināto pūļa darbību”, rakstīja Lebons. Turklāt viņš arī norādīja, ka masas var vadīt cilvēks, kas spēj ietekmēt masas emocijas ar dažādiem mehānismiem (bailēm, emocionālu aizraušanos). Viņa laikabiedrs G. Tards pievērsās plašsaziņas līdzekļu ietekmes pētīšanai un secināja, ka masu laikmetu ir nomainījusi publikas laikmets un tās viedokļa formulēšana ar masu mediju palīdzību.10
Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta mītu pētniekiem Ž. Sorels sociālos mītus definēja kā “simbolisku racionalitātes skaidrojumu masu valodā, kas sankcionē un aktivizē totālo mobilizāciju.”11 Turklāt Sorels arī uzskatīja, ka katra šķira rada savus sociālos mītus. “Mīti… nav kādas partijas programmas paragrāfi un tādēļ nevajag nopietni domāt par to ieviešanu dzīvē. Galvenais ir ar kādas funkcijas palīdzību apvienot cilvēku domas un sajūtas un tādejādi aktivizēt tos”.12
Vācu psihologs E. Kasīrers savos pētījumos gāja tālāk un pavēstīja, ka mūsdienu politiskais mīts ir organisks kultūras mīta turpinājums. Tomēr viņš nepiekrita Brila tēzei, ka pirmatnējo cilvēku domāšana būtu bijusi pirms loģiska un atšķīrusies no mūsdienu cilvēka domāšanas, jo viņaprāt tas nav pierādāms.13
Psihoanalīzes aizsācējs Z. Freids mītu rašanos attiecināja uz psiholoģiskiem centieniem izstumt amorālas kolektīvās tieksmes, līdzīgi kā analoģiska indivīda seksuālo instinktu evolūcija, bet bezapziņas izpausmes viņš attiecināja uz psiholoģisku aizsarg reakciju apspiest bērnības traumas.14
Savukārt analītiskās psiholoģijas pamatlicēja K. G. Jungs darbos pirmo reizi parādījās ideja par kolektīvo zemapziņu, kas mitoloģiskajā apziņā var aizvietot personīgās pieredzes izvērtēšanu, kā arī arhetipi – apziņas konstrukcijas, kas radušies no simboliskiem pirmtēliem, kas fiksē cilvēces kultūras pieredzi. Neapzinātais tādejādi tiek iesaistīts kultūras un politikas procesos un tādejādi mīts aizpilda plaisu starp apzināto un neapzināto. Jungs norāda, ka senajiem cilvēkiem mīti bija reālā dzīve un pārdzīvojumi, kas mūsdienu cilvēkiem transformējas regresīvā, arhetipos balstītā uzvedībā un var būt par pamatu jaunu mītu radīšanai. Jungs ir pirmais, kurš apskata politisko mītu pozitīvo nozīmi, jo uzskatīja, ka ar tā palīdzību ir iespējams izzināt savas neapzinātās puses, par kuru pastāvēšanu, kamēr viss norit labi neviens neaizdomājas. Bet tas vai šie spēki un ar to saistītie tēli un idejas tiks izmantotas radīšanai vai iznīcībai pilnībā ir atkarīgs no prāta sagatavotības.15
Ieskats mītu pētnieku lokā būtu pavisam nepilnīgs, ja neiekļautu franču etnologu K. Levī- Strosu, kurš izstrādāja strukturālo teoriju un tādejādi, līdz galam racionalizēja mītu skaidrojumu.
Stross arī parādīja, ka daudzveidīgos mītiskos vēstījumus, kurus papildina daudzveidīgi personāži un sarežģīti apstākļi analīzes gaitā var reducēt uz dažām elementārām epizodēm, pamattēmām, kas veido mīta “kristālisko režģi”. Mītiskajā vēstījumā ar nolūku pamattēmas tiek dubultotas. bet pats mīts attīstās noteiktā virzienā: antagoniskie priekšstati, kas veido sākotnējo mītisko tēmu vēstījuma gaitā tuvinās, antagonisms mazinās un galu galā tiek atcelts.
Šo procesu Stross sauca par “progresējošo mediāciju” Tādejādi jāsecina, ka Strosa strukturālajā teorijā mitoloģisko vēstījumu ir iespējams lasīt gan vispārpieņemtā veidā, gan vertikāli (sinhroni, analītiski). Mīta uzdevums šai aspektā – izmantojot neapzinātus paņēmienus, radīt ilūziju par pretrunu atrisināšanu, kaut īstenībā tās nav atrisināmas.16
Savukārt 20. gadsimta pēdējos ceturkšņos mītu pētniecībā dominē franču sociologs Seržs Moskoviči, kurš attīstīja ideju par sociālajiem priekšstatiem ar to saprotot vienoto apziņu, ko lielā mērā veido iracionāli afekti un daļēji arī ideoloģiskie uzskati un nedaudz arī zinātniski pamatotas zināšanas. Attīstīdams Le Bona idejas, Moskvoviči izvirza savas idejas par mīta nozīmi mūsdienu vēstures skaidrošanā. Viņš norāda, ka masa nav cilvēku sakopojums, bet kopums, kuram piemīt arī kopīga psihe, kas darbojas neapzinātā līmenī. Masas paļaujas uz vadoni, vienkārši pakļaujoties autoritātei, nevis spriežot racionāli.17
Apkopojot autoru viedokļus var secināt, ka mīts ir ļoti sarežģīts fenomens un mainoties laikiem ir manījusies arī izpratne par to. Antīkie domātāji to uztvēra kā alegoriju, izskaistinātu stāstījumu, natūrmitologi kā dabas procesu attēlojumu, Hērodots mītiskos varoņus uzskatīja par vēsturiskām personībām, kas laika gaitā mītiskotas. Laika gaitā pētnieki pievērsās mīta darbības mehānismiem un veidam kā tas iedarbojas uz indivīda un masas īpatnībām, kas liek tam pakļauties un rīkoties atbilstoši mīta veidotāja interesēm.
1 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 6.
2 Гричанов, А.А. Социология – энциклопедия. Минск: Книжний дом, 2003. стр. 577.
3 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 7.
4 Turpat, 6. lpp
5 Turpat, 9. lpp
6 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 19.
7 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 18.
8 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 10.
9 С. А. Токарея, Е. М. Милетинский, Мифология в: Мифи народов мира. С. А .Токарея , Mосква: Советская Энциклопедия, 1987. стр. 18.
10 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 24.
11 Koльeb, A.H. Политическая мифологи. Москва: Логос, 2003. стр. 23.
12 Гуревич, П. С. Социальная мифология. Mосква: Мысль, 1983. стр. 81.
13 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 25.
14 Turpat, 30. lpp
15 Turpat, 32. lpp
16 Rubenis, A. Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Jumava, 1994. 15. lpp
17 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 38.

Socializācijas ABC

Socializācija ir process, kurā cilvēks apgūst sabiedrībā pieņemtās vērtības un normas, sociālo pieredzi un zināšanas, pateicoties tam viņš kļūst par pilntiesīgu un aktīvu sabiedrības locekli1. Tomēr tas var notikt tikai saskarsmē un mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem.2
Socializēšanās teorijas ir daudz, tomēr tās viena otru neizslēdz, bet turpina un padziļina apskatāmo tēmu. Savstarpēji teorijas atšķir tikai tas, kādus faktorus tās akcentē. Socializāciju var apskatīt pēc vairākiem kritērijiem:

  • pēc cilvēka dzīves attīstības posmiem;
  • pēc viņa socializētājiem;
  • pēc socializācijas paņēmieniem,

Starp pētniekiem nevalda vienota izpratne par socializēšanās posmiem. Marksisti uzsver, ka galvenais cilvēka socializētājs ir darbs, no kā izriet, ka socializāciju var iedalīt trīs periodos: pirms darbaspējas, darbaspējas ( strādāšanas ) un pēc darbaspējas vecuma posmā, jeb pensijā. Tomēr šī periodizācija neņem vērā socializācijas pirmā posma īpatnības, kā arī neņem vērā jau pieauguša cilvēka socializēšanās iespējas.3
Līdzīgu dalījumu piedāvā arī socioloģe G, M, Andrejeva, tomēr pirmo posmu apskatot sīkāk un to iedalot: 1) agrīnajā socializācijas posmā, kas aptver laiku no cilvēka dzimšanas līdz skolai, 2) mācību stadija, ietver visu jaunības stadiju.4
Tomēr lielākoties pētnieki socializāciju iedala divos posmos: pirmatnējā socializācija (no dzimšanas līdz nobriešanai par pilnvērtīgu sabiedrības locekli) un otrreizējā socializācija (kad veidojas nobriedušas personas pārveidošanās).5 Jāatzīmē tas, ka indivīda socializāciju ietekmē vide un socializācijas aģenti, kuru ietekme dažādos laikos, kultūrās un tradīcijās var būt ļoti atšķirīga. Mūsdienās moderno valstu īpatnība – nobriešanas posms var izstiepties un pat ilgt visu mūžu. To ietekmē sociāli kulturālās procesu izmaiņas: demogrāfiskās izmaiņas, standarti mācību ilgumam, attieksme pret ģimenes institūciju, u.c. Tādu specifisku kultūras iezīmju ietekmē veidojas tā saucamā “priekšlaicīgā” un “novēlotā” socializācija 6.
Apskatot katru no posmiem sīkāk, jāsāk ar cilvēka piedzimšanu. Pirmatnējā socializēšanā svarīgākais ir bērnā attīstīt apziņu, domāšanas veidu, uztveri un valodu. Par šī posma nozīmīgumu uz cilvēka socializēšanos raksta vairāki autori, viens no pirmajiem ir Z.Freids, kurš raksta par vecāku ietekmi uz bērna turpmāko dzīvi. Sājā etapā svarīga ir vecāku iepazīšana.
Nākošais svarīgais etaps ir valodas apguve, kas palīdzēs formulēt domus un sapratnes. No šī brīža cilvēks pats iesaistās socializācijā, jo tam kļūst skaidra apkārtējo lietu jēga un nozīme. Valoda ļauj iekļauties cilvēku kultūras pasaulē, ļauj saprast iepriekšējo paaudžu pieredzi un zināšanas.
Lielu ieguldījumu pirmatnējās socializācijas pētniecības attīstībā devuši ASV zinātnieki Čārlzs Hortons Kūlijs un Džordžs Herbarts Mīds. Č.H. Kūlijs radīja “atspoguļotā Es” teoriju, kur cilvēka izpratne par sevi (viņa pašapziņa) veidojas, “iztulkojot” pašam savus novērojumus par citu domām attiecībā uz viņu.7 Savukārt Dž.H.Mīds savā teorijā apgalvo, ka īpaša nozīme normatīvo kultūras elementu apguvē ir lomas uzvedības apguvei un atbilstošo prasību izpildei. Bērni attēlojot “nozīmīgos citus” iemācās atbilstošās lomas uzvedību.8
Nonākot līdz otrreizējam socializācijas posmam, jāatgādina, kad šajā posmā indivīds jau ir “sociāli- nobriedis”- patstāvīgi, autonomi spēj pieņemt lēmumus, noformulējis savu personību. Tomēr tas tiek pakļauts izmaiņām, kas ietekmē tā socializāciju, piemēram, nonākot tādās institūcijās, kur indivīda pieņemtās vērtības nomaina citas (armija). Ir autori, kas šo posmu nevēlas saistīt ar socializāciju un uzskata, ka tas drīzāk attiecas uz sociālo adaptāciju – kura apskata spēju pielāgoties9.
Pavisam neviennozīmīgs ir jautājums par iepriekš pieminēto “pēc darbaspējas vecuma” posmu, kur biežāk runā nevis par tālāku socializāciju, bet drīzāk par indivīdu desocializāciju (dēļ sociālās neaktivitātes) un marginalizaciju ( veco ļaužu grupu nošķiršanās no sabiedrības), resocializāciju (kad jāatkopjas pēc slimībām, traumām), kad rodas nepieciešamība apgūt jaunu valodu. Šo pēdējo posmu amerikāņu zinātnieks K.Klakhons piedāvā saukt par “kulturalizāciju”, vai kā M. Herskovic iesaka par ”inkulturāciju”, nevis par socializāciju.10
Kā jau sākumā tika minēts socializāciju var apskatīt arī pēc to socializētājiem. Tie var būt visa veida sociālie institūti jeb aģenti, par kuriem vairāk tiks runāts nodaļā “Socializācijas aģenti”. Tomēr jāatceras, ka socializācijas procesā pats indivīds var būt gan socializācijas objekts, gan subjekts.
Avoti:

  • Katarov.M.S. Sociologija, Maskva: ZAO “Aspektpress” 2003., 460 str.
  • Enciklopēdija- Abušenko, V.L.,, Socializācija, grām: Sociaļnaja enciklopeģija, (ed.Gricanov M,A), Minsk: Kņižnij Dom, 2003. 1310. Str.
  • Andrejeva- Andeeba G, M, Sociaļnaja psiholoģija. Maskva

Atsauces:
1 Katarov M, C, 100. c.
2 Zobena, A., Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. Rīga: LU Socioloģijas katedra, 1996. 25.lpp.
3 Katarov M, C, 101. c.
4 Andrejeva 282.
5 Katarov M, C, 100. c.
6 Encklopēdija 940.
7 Zobena, A., Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. Rīga: LU Socioloģijas katedra, 1996. 26.lpp.
8 Kamapob.102.
9 Turpat.
10 Turpat.

Mālpils pagasta analīze 2004. gadā

Mālpils pagasts ir viens no 453 pagastu pašvaldībām Latvijā un pieder pie pirmā līmeņa pašvaldībām. No visiem pagastiem pēc ranga Mālpils pagasts ir 32.vietā.i
Mālpils pagasts pieder pie Rīgas rajona. un robežojas ar Rīgas rajonā ietilpstošajiem Allažu un Ropažu pagastiem kā arī ar Siguldas novadu. Vēl Mālpils robežojas ar Ogres rajonā ietilpstošajiem Suntažu un Ķeipenes kā arī ar Cēsu rajonā ietilpstošo Zaubes pagastu.ii
Mālpils pagastā ir 4299 reģistrēti iedzīvotāji no kuriem 642 ir pensionāri un 107 bezdarbnieki. Autors uzskata, ka iedzīvotāju skaits ir lielāks, taču daudzi ir pierakstīti blakus esošajos pagastos, taču dzīvo un strādā Mālpilī.
Mālpils pagasts teritorija aizņem 22`030,8 hektārus. Tā teritorijā atrodas pieci ciemi: Sidgunda, Upmalas, Bukas, Vite un Mālpils, kas ir pagasta administratīvais centrs.
Pagastā iedzīvotāju vidējais blīvums ir 19,51 cilvēks uz vienu kvadrātkilometru.
Mālpils pagasta lēmējinstitūcija ir Mālpils pagasta padome, kas izskata jautājumus un pieņem normatīvos aktus un lēmumus.
Pagasta padomē ir ievēlēti deviņi deputāti. Deputātu skaitu padomē (domē) nosaka atbilstoši iedzīvotāju skaitam. Ja tas ir starp 2001 un 5000, tad padomē ir jābūt deviņiem deputātiem. Ja Mālpilij pievienos vēl kādas teritorijas un izveidos Mālpils novadu, tad iedzīvotāju skaits visticamāk pārsniegs 5000 un deputātu skaits padomē palielināsies, līdz 11 un tāds saglabāsies ļoti ilgi, jo ir maz ticams, ka Mālpils un tuvākās apkārtnes ciemos iedzīvotāju kopējais skaits pārskatāmā nākotnē varētu pārsniegt 50 tūkstošus. Pēc autora domām, tas varētu notikt pēc 25 – 30 gadiem, kad Siguldā un Rīgā zeme būs kļuvusi pārāk dārga.
2001.gada pašvaldības vēlēšanās Mālpils pagasta padomes vēlēšanās kandidēja divas vēlētāju apvienības “Saskaņa” un “Mēs – savam pagastam”, atšķirībā no 1997.gada pagasta padomes vēlēšanām, kad kandidēja tikai viens saraksts – “Saskaņa”.
Par “Saskaņu” 2001.gada pašvaldību vēlēšanās nobalsoja 820 iedzīvotāji, un tā ieguva piecus deputātu mandātus, bet “ Mēs – savam pagastam” atbalstīja 815 mālpilieši , tādejādi iegūstot četras vietas.
No padomē iekļuvušajiem deputātiem visiem, izņemot vienu, ir augstākā izglītība un četras ir sievietes, attiecīgi trīs no “Mēs savam pagastam” un viena no “Saskaņas”.
Apskatot deputātus pēc vecuma redzams, ka trīs deputāti ietilpst vecumgrupā starp 30 un 40 gadiem, pieci deputāti ir starp 40 un 50 gadiem, bet vienai deputātei ir 63 gadi, jāuzsver, ka tieši viņa kļuva par patreizējo Mālpils pagasta priekšsēdētāju.
Pašvaldības nolikums ir viegli pieejams drukātā veidā, autors to ieguva ar pirmo mēģinājumu, griežoties ar šādu lūgumu pie pagasta sekretāres.
Apskatot nolikumu, redzams, ka Mālpils pagastā ir izveidotas trīs komitejas, no kurām divas ir likumā “Par pašvaldībām” kā obligātas noteiktās: “Finanšu komiteja” un “ Sociālo, izglītības un kultūras jautājumu komiteja”. Trešā ir “Attīstības komiteja”, kas sniedz priekšlikumus par pagasta administratīvās teritorijas plānošanu, par uzņēmējdarbības perspektīvo attīstību kā arī priekšlikumus par pagasta iestāžu, uzņēmumu attīstību un darbību.iii
Mālpils pagasta padomē ir viens priekšsēdētāja vietnieks, kas savus pienākumus pilda priekšsēdētāja prombūtnes laikā vai viņa uzdevumā par ko saņem atalgojumu saskaņā ar LR likumdošanu un pagasta darbinieku koplīgumu par kura saturu gan autoram neizdevās daudz uzzināt. Zināms ir vienīgi tas, ka šāds līgums nav nelikumīgs, tā izveidošanu paredz LR likumdošana. Koplīguma rezultātā pagasta darbiniekiem ir iespēja reizi ceturksnī vai pusgadā saņemt prēmijas, pabalstus slimības vai bērna piedzimšanas gadījumā un citus papildus labumus, ko bez šī līguma darbinieki nesaņemtu. Līguma noteikumi tiek pārskatīti katru gadu un iegūstamie labumi ir atkarīgi no budžeta iespējām.
“Likums par pašvaldībām “ 67.pants. nosaka, ka “pašvaldībās, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks par pieciem tūkstošiem, domes (padomes) priekšsēdētājs var veikt arī izpilddirektora pienākumus”iv. Mālpils pagasta padomes priekšsēdētājs šīs tiesības neizmanto. Mālpili iizpilddirektoru pēc pašvaldības priekšsēdētāja priekšlikuma ieceļ pašvaldība un amats ir algots, kura lielumu nosaka LR likumdošana un noslēgtais koplīgums.
Saskaņā ar Mālpils pagasta padomes nolikumu “pašvaldībai nodoto funkciju pildīšanu un padomes darbu nodrošina šāda padomes izveidota pārvaldes struktūra”: pagasttiesa, dzimtsarakstu nodaļa, sociālās palīdzības dienests, būvvalde, kā arī
13 komisijas – vēlēšanu komisija septiņu locekļu sastāvā, administratīvo lietu komisija (8), objektu privatizācija komisija (5), dzīvojamo māju privatizācijas komisija (5), sertificēšanas komisija (3), licencēšanas komisija (4), ēku pieņemšanas ekspluatācijā komisija (4), ēku un būvju apsekošanas – pieņemšanas komisija (5), kustamās mantas vērtēšanas komisija (5), pašvaldības iepirkuma komisija (6), mantas izsoļu komisija (6), pamatlīdzekļu pārraudzības komisija (4), kā arī ārkārtējo situāciju operatīvā komisija sešu locekļu sastāvā. Kā arī amatpersonas un darbinieki, kas šajās struktūrvienībās strādā. Atbilstoši Mālpils pagasta padomes nolikuma 13.punkts nosaka, ka pārvaldes struktūras, kurā ietilpst visas iepriekšminētās struktūrvienības koordināciju veic izpilddirektors.
Iedzīvotāju iesaistīšana pašvaldības darbā
Mālpils pagasts izdod savu bezmaksas avīzīti “Mālpils vēstis”, kura ir pieejama pastā, padomes sekretariātā un veikalos. Tajā ir informācija iepriekšējā sēdē padomē pieņemtajiem lēmumiem, sludinājumi un paziņojumi, apsveikumi dzimšanas dienās pagasta vecākajiem iedzīvotājiem, nekrologi, atskats uz pēdējā mēneša kultūras vai sporta aktivitātēm, iedzīvotāju raksti vai dzejoļi, kriminālā informācija. Avīzi novērtēju kā vāji izstrādātu, lai arī to var saprast, tajā lasāmos rakstus sastāda viens cilvēks – Mālpils pagasta bibliotēkas bibliotekāre. “Mālpils vēstis” pārāk maz iesaista vietējos iedzīvotājus, trūkst kritikas par padomes (ne)paveikto, nav vēstuļu sleja, kurā pagasta darbinieki varētu atbildēt uz jautājumiem. Pozitīvi ir vērtējams, ka avīze vispār tiek izdota. Autora vērtējumam gan nepiekrīt konkursa žūrija, kas nesen “Mālpils vēstis” atzina par labāko šāda formāta avīzi Latvijā.
Vēl bez tam iedzīvotājus reizi nedēļā informē “Mālpils televīzijas”, kurā ziņas un pagasta pieņemtos lēmumus nolasa aktieris Harijs Spanovskis, taču tā lielākoties ir vienīgā informācija, ko Mālpils televīzija sniedz. Iepriekšējos gados televīzijas pārraide bija krietni garāka, tajā bija izklaidējošā daļa, atbildes uz iedzīvotāju jautājumiem, pagasta padomes lēmumi, to skaidrojums un nākotnes ieceres. Televīzija savu darbību samazināja līdzekļu trūkuma dēļ.
Iedzīvotājiem ir iespēja rakstīt vēstules padomes locekļiem un darbiniekiem, un ir tiesības saņemt atbildi pēc būtības likumā noteiktajos termiņos.
Mājas lapā atrodamā informācija ir vispārīga, tā neatspoguļo aktualitātes, atjaunošana notiek neregulāri un haotiski, vietām informācija ir neprecīza, piemēram, kontakttelefoni daži ir sajaukti. Taču jāpiebilst, ka mājas lapas izstrādei piešķirtie līdzekļi nav tik lieli, lai cilvēks, kas par to atbild to darītu ar pilnu atdevi. Kā pozitīvu iezīmi varu minēt tajā ievietotās kartes un bildes.
Pašvaldības budžeta analīze. Ieņēmumi un izdevumi – absolūtie lielumi, uz vienu iedzīvotāju, īpatsvars
Ieņēmumi
Kopā, Ls
Īpatsvars kopējos ieņēmumos (procentos)
Uz 1 iedzīvotāju, Ls
I
Kopā ieņēmumi
712`573
100
165,75
III
Nodokļu ieņēmumi
419`447
58,86
97,50
Iedzīvotāju ienākumu nodoklis
358`922
50,36
83,4
Nekustamo īpašumu nodoklis
58`896
8,26
13,69
V
saņemtie maksājumi
232`314
32,60
54
Savstarpējie norēķini
22`334
3,13
5,19
Dotācijas
Mērķdotācijas
208`227
29,22
48,43
Maksājumi no PFIF
Izdevumi
Kopā, latos
Īpatsvars kopējos izdevumos (procentos)
Uz 1 iedzīvotāju, Ls
VI
Kopā izdevumi
685`314
100
159,41
01 vispārējie valdības dienesti
70`732
16,45
16,45
04 izglītība
411`290
60,01
95,67
05 veselības aprūpe
132
0,01
0,03
06 sociālā aprūpe
31`536
4,6
7,33
07 komunālā saimniecība
63`536
9,27
14,7
08 brīvais laiks, sports, kultūra
82`314
12,01
19,14
12 Transports, sakari
Maksājumi PFIF
(2002. gada Valsts Kases dati)
Komentāri par budžetu, balstoties uz caurmēra situāciju valstī
Mālpils pieder pie pelēkajām pašvaldībām, jo nemaksā naudu pašvaldību izlīdzināšanas fondā un no tā arī neko nesaņem. Nodokļu ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju Mālpilī 2002.gadā bija tikai 167,5 lati uz vienu iedzīvotāju, kas darba autoru pat pārsteidza. Taču budžeta ieņēmumos tie veidoja gandrīz 60 procentus, salīdzinoši valstī 49 procenti. Tā tas ir vairumā mazās pašvaldības, ja neskaita tās, kuras atrodas pie jūras un gūst lielus ieņēmumus no nekustamā īpašuma nodokļa, kas Mālpilī procentuāli ir tādi paši kā Latvijā.
Vairāk naudu Mālpils tērē sportam un kultūrai nekā vidēji valstī, to var skaidrot ar Mālpils deju kolektīvu un kultūras nama aktivitātēm. Pārsteidzoši ir tas, ka izglītībā tiek tērēts mazāk nekā vidēji valstī, Mālpils pagastā ir viena vidusskola, vairākas pamatskolas, mākslas un mūzikas skola. Tāpat atrodas arī Izglītības un Zinātnes ministrijas pakļautībā esošās internātskola un Tehnikums, bet par tiem maksā pati ministrija.
Pārvaldes izmaksām Mālpils tērē vairāk kā 16 procentus no sava budžeta, tas ir tikai vēl viens arguments, lai Mālpils izveidotu novadu tādejādi samazinot šo izmaksu īpatsvaru.
Teritorijas attīstības programma un plānojums
Mālpils pagasta pašvaldībai ir izstrādāts teritorijas plānojums un teritorijas attīstības programma.
Mālpils pagasts ir sadalīts piecos ciemos: Mālpils, Sidgunda, Upmalas, Bukas un Vite ar administratīvo centru Mālpils ciemā.
Interesanti: rakstot par novadu veidošanu autors piezvanīja Brocēnu novada priekšsēdētājam Arvīdam Mezenim, lai uzzinātu par novada veidošanas pieredzi. Mezenis pastāstīja, ka galvenais, lai izveidotu novadu ir sākumā sanākt kopā pagastvečiem, tad deputātiem un tad pārējiem. Viņš uzsvēra, ka novada veidošanai nav recepte, katrā vietā ir savi reāli apstākļi un cilvēki.
Kā lielāko ieguvu Mezinis nosauca to, ka iedzīvotājiem ir beidzies stresa stāvoklis dēļ neziņas kā arī to, ka novads, būdams lielāks nekā iepriekšējās mazās pašvaldības ar dažādu projektu palīdzību var piesaistīt lielākus finansiālos līdzekļus bez valsts palīdzības. Pozitīvs piemērs projektam, ko novads īstenojis izmantojot piesaistītos līdzekļus pēc Mezena domām ir skolas remonts.
Atbildot autoram par mīnusiem no novada izveidošanas priekšsēdētājs teica, ka saimnieciskā darbība, palielinoties teritorijai, priekš viņa ir palikusi nepārskatāmāka. Tagadviņam ir jāuzticas saviem vietniekiem, kas ir bijušie mazo pagastu priekšsēdētāji, tomēr vienlaikus arī atzina, ka komandas darbs ļauj paveikt darbus ātrāk nekā viņš viens to varētu izdarīt.
Arī iedzīvotāji nav neko zaudējuši, jo priekšsēdētāja vietniekiem ir paraksta tiesības un vajadzīgās izziņas iedzīvotājs var dabūt uz vietas savā bijušajā pagasta centrā, piemēram, Rentē vai Blīdenē.
Ieteikumi: Mālpils pagastam ir maz iespējas attīstīt sevi kā apkārtnes centru un pilsētu, jo Sigulda ir tikai 19 kilometru attālumā. Mālpilij ir jācenšas attīstīt tūrisma iespējas, lai nekļūtu tikai par guļamrajonu Rīgā strādājošajiem. Pašlaik ir uzsākta darbība pie divu viesnīcu celšanas, kad darbus ir plānots pabeigt nav zināms, taču tā kopumā ir laba zīme Mālpils un nākamā Mālpils novada attīstībai.
i Skat. Dažādā Latvija: pagasti, novadi, pilsētas, rajoni,reģioni. Vērtējumi, perspektīvas, vīzijas. Rīga: Latvijas statistikas institūts, Valsts reģionālās attīstības aģentūra. 2004.
ii Ibid. attēls 3.1
iii Mālpils pagasta padomes nolikums. 6.lpp
iv “Likums par pašvaldībām” 67.pants, pēdējie grozījumi izsludināti 2003.gada 26.jūnijā.

Eiropas identitāte un demokrātija Žana Blondēla skatījumā

Eiropas jēdziens nav viennozīmīgi izprotams, katrā laikā un vietā tam ir bijusi sava vēsturiski, politiski un kulturāli determinēta nozīme. Tās vienotības ideja katrā laikā ir izprasta savādāk – Kārļa Lielā impērijas laikā, Žans Monē pēckara Eiropā un arī Žans Blondēls savā lekcijā Rīgā, Latvijas Universitātē 2005. gadā.
Ģeogrāfiski Eiropa ir viena kontinenta sastāvdaļām, taču pašas Eiropas robežas nekad nav bijušas skaidri noteiktas. Lai gan Lielbritānija ir 35 kilometrus no Francijas robežas tā jūtas tuvāka ASV nekā kontinenta kaimiņiem.
Savukārt Eiropas identitāte ir savdabīgums, kas to atšķir no pārējās pasaules un tas pie kādām sociālajām grupām iedzīvotājs apzinās sevi piederam. 1998.gadā Latvijā veiktajā Eiropas vērtību pētījumā tikai 2,2% Latvijas iedzīvotāju sevi apzinājās kā Eiropas pilsoņus un šis dalījums īpaši neatšķīrās arī pēc etniskajām pazīmēm. Rietumeiropas valstīs šī situācija ir nedaudz savādāka. Kādā intervijā skotu izcelsmes Eiropas parlamenta deputāts teica, ka viņš sevi sajūt, kā skotu kā Lielbritānijas pilsoni un kā eiropieti. Jāsaka gan, ka autoram liela ticība viņa vārdiem neradās, jo viņa mīmika par to neliecināja.
Tomēr šīs esejas mērķis ir apskatīt Eiropas identitāti, kādu to redz politikas zinātnes profesors, Eiropas atzītākā politologa titula īpašnieks Žans Blondēls.
Jau pašā sākumā jāpasaka, ka Žans Blondēls (Ž.B.) savā lekcijā Eiropas identitāti saprot kā Eiropas savinības (ES) identitāti atzīst, ka eiropiešiem bieži nav daudz sajūtu par kopējo Eiropas identitāti, taču eksistē savienības simboli, kas cilvēkiem liek domāt, ka savienība darbojas, sākot ar karogiem, kas plīvo Briselē un dalībvalstīs un beidzot ar vienoto valūtu valūtu – eiro, ar kuru katru dienu ir jāiepērkas vietējā veikalā. ES identitātes veidošanās ir lēns un grūts process, taču lēna ir arī pati ES attīstība. Tas pēc Blondēla domām ir tādēļ, ka pastāv neziņa par savienības attīstību nākotnē gan iedzīvotāju, gan arī pašu politiķu vidū. Vēl joprojām cilvēkiem ir maz zināms, ko dara savienība, ir zināms, ka tā pieņem kaut kādus lēmumus, kas pēc tam ir saistoši gan dalībvalstīm, gan to pilsoņiem. Taču daudziem nav zināma lēmumpieņemšanas procesa gaita, kā to ietekmēt un vispār kam tā ir vajadzīga. Viens no demokrātijas stūrakmeņiem ir līdzdalība (elitisti gan ir citās domās), taču pēdējās Eiropas parlamenta vēlēšanas piedalījās antirekorda cienīgs vēlētāju skaits, un tas notika laikā, kad savienība lēma par Eiropas jauno konstitūciju, kas būtiski palielina Eiropas institūciju pilnvaras un arī valstīs, kuras lepojas ar ilgstošām demokrātijas tradīcijām. Tas iezīmē jaunu problēmu Eiropas politikā, nacionālā līmeņa elites, lai paplašinātu savu varu un spētu īstenot savas intereses arī plašākā mērogā kā arī atvieglot interešu īstenošanu vietējā mērogā var tīši nesniegt iedzīvotājiem informāciju par ES procesiem vai arī darīt to ar negatīvu ievirzi. Blondēls uzskata, ka politiķi bieži vien nesniedz informāciju, jo viņiem pašiem trūkst informācija par ES nākotni un tās nākotnes politiku. Vai būs kopēja aizsardzības, izglītības politika un vai tas vispār ir vajadzīgs. Tas neveicina arī starppersonu uzticību, kas pēc Blondēla (Ž.B.) un Ingelharta domām ir ļoti svarīgs faktors demokrātijas stabilitātei.
Ž.B. uzskata, ka ES ir tehnokrātiski vadīta, taču par to tiek demokrātiski izlemts. Eiropas parlamentu ievēl eiropieši, bet EK izvēl nacionālo valstu Eiropas parlamenta pārstāvji. Tāpat Blonēls noraida runas par demokrātijas deficītu ES, jo neviens jau neliedz parlamenta deputātiem izveidot, piemēram, Eiropas sociālistu partiju, taču tad izvirzītos Eiropas līmeņa līderi un daudzi nacionālie līderi savukārt zaudētu savu varu, bet kurš nacionālais politiķis gan to vēlēsies, jautā Ž.B.
Nākotnē Blondēls redz partiju specifiskā elektorāta izzušanu, tā tas ir noticis ASV, daudzās rietumeiropas valstīs un ar laiku notiks arī pārējās ES dalībvalstīs. Pēc viņa domām tas ir likumsakarīgs process, kas norisinās līdz ar labklājības un izglītības līmeņa pieaugumu, kad vairākums (70 – 80%) ir labi situēti un ar augstu izglītības līmeni un neattīstītais mazākums vairs netiek ņemts vērā.
Taču vislielāko iedīgli veiksmīgai kopējas identitātes radīšanai Ž.B. saredz cilvēku izglītošanā un svarīga šeit ir iedzīvotāju un sevišķi studentu mobilitāte. Šobrīd ir situācija, kad daudzi studenti no Austrum un Centrāleiropas valstīm dodas mācīties uz Rietumeiropas valstīm un Rietumi izpērk savus grēkus, piešķirot vairāk naudas, stipendijas šim mērķim. Tas, protams, ir pozitīvi, taču tikpat svarīga ir arī Rietumu skolnieku, studentu plūsma uz Austrumiem, lai apgūtu zinības, bet, kas ir tikpat svarīgi, iegūtu neformālo izglītību un iepazītu vietējās kultūras tradīcijas. Un pēc došanās mājās jaunieši savu pieredzi nodos tālāk saviem draugiem, kolēģiem, tuviniekiem, tādejādi veicinot Eiropas integrāciju daudz lielākā mērā nekā politiķu runas.
Runājot par Eiropas identitāti Blondēls uzsver, ka nevēlas Turcijas iekļaušanu ES sastāvā, jo uzskata, ka lielā mērā problēmas, kas ir radušās Balkānos lielā mērā ir Turcijas nopelns. Līdz ar to var secināt, ka Ž.B. tuvāks ir 19. – 20.gs Eiropas ģeogrāfiskais skatījums, nevis Kārļa lielā Eiropas robežas, kurās Baltijas valstīm nebija, bet Turcijai bija sava piederīga vieta.