Eiropas identitāte un demokrātija Žana Blondēla skatījumā

Eiropas jēdziens nav viennozīmīgi izprotams, katrā laikā un vietā tam ir bijusi sava vēsturiski, politiski un kulturāli determinēta nozīme. Tās vienotības ideja katrā laikā ir izprasta savādāk – Kārļa Lielā impērijas laikā, Žans Monē pēckara Eiropā un arī Žans Blondēls savā lekcijā Rīgā, Latvijas Universitātē 2005. gadā.
Ģeogrāfiski Eiropa ir viena kontinenta sastāvdaļām, taču pašas Eiropas robežas nekad nav bijušas skaidri noteiktas. Lai gan Lielbritānija ir 35 kilometrus no Francijas robežas tā jūtas tuvāka ASV nekā kontinenta kaimiņiem.
Savukārt Eiropas identitāte ir savdabīgums, kas to atšķir no pārējās pasaules un tas pie kādām sociālajām grupām iedzīvotājs apzinās sevi piederam. 1998.gadā Latvijā veiktajā Eiropas vērtību pētījumā tikai 2,2% Latvijas iedzīvotāju sevi apzinājās kā Eiropas pilsoņus un šis dalījums īpaši neatšķīrās arī pēc etniskajām pazīmēm. Rietumeiropas valstīs šī situācija ir nedaudz savādāka. Kādā intervijā skotu izcelsmes Eiropas parlamenta deputāts teica, ka viņš sevi sajūt, kā skotu kā Lielbritānijas pilsoni un kā eiropieti. Jāsaka gan, ka autoram liela ticība viņa vārdiem neradās, jo viņa mīmika par to neliecināja.
Tomēr šīs esejas mērķis ir apskatīt Eiropas identitāti, kādu to redz politikas zinātnes profesors, Eiropas atzītākā politologa titula īpašnieks Žans Blondēls.
Jau pašā sākumā jāpasaka, ka Žans Blondēls (Ž.B.) savā lekcijā Eiropas identitāti saprot kā Eiropas savinības (ES) identitāti atzīst, ka eiropiešiem bieži nav daudz sajūtu par kopējo Eiropas identitāti, taču eksistē savienības simboli, kas cilvēkiem liek domāt, ka savienība darbojas, sākot ar karogiem, kas plīvo Briselē un dalībvalstīs un beidzot ar vienoto valūtu valūtu – eiro, ar kuru katru dienu ir jāiepērkas vietējā veikalā. ES identitātes veidošanās ir lēns un grūts process, taču lēna ir arī pati ES attīstība. Tas pēc Blondēla domām ir tādēļ, ka pastāv neziņa par savienības attīstību nākotnē gan iedzīvotāju, gan arī pašu politiķu vidū. Vēl joprojām cilvēkiem ir maz zināms, ko dara savienība, ir zināms, ka tā pieņem kaut kādus lēmumus, kas pēc tam ir saistoši gan dalībvalstīm, gan to pilsoņiem. Taču daudziem nav zināma lēmumpieņemšanas procesa gaita, kā to ietekmēt un vispār kam tā ir vajadzīga. Viens no demokrātijas stūrakmeņiem ir līdzdalība (elitisti gan ir citās domās), taču pēdējās Eiropas parlamenta vēlēšanas piedalījās antirekorda cienīgs vēlētāju skaits, un tas notika laikā, kad savienība lēma par Eiropas jauno konstitūciju, kas būtiski palielina Eiropas institūciju pilnvaras un arī valstīs, kuras lepojas ar ilgstošām demokrātijas tradīcijām. Tas iezīmē jaunu problēmu Eiropas politikā, nacionālā līmeņa elites, lai paplašinātu savu varu un spētu īstenot savas intereses arī plašākā mērogā kā arī atvieglot interešu īstenošanu vietējā mērogā var tīši nesniegt iedzīvotājiem informāciju par ES procesiem vai arī darīt to ar negatīvu ievirzi. Blondēls uzskata, ka politiķi bieži vien nesniedz informāciju, jo viņiem pašiem trūkst informācija par ES nākotni un tās nākotnes politiku. Vai būs kopēja aizsardzības, izglītības politika un vai tas vispār ir vajadzīgs. Tas neveicina arī starppersonu uzticību, kas pēc Blondēla (Ž.B.) un Ingelharta domām ir ļoti svarīgs faktors demokrātijas stabilitātei.
Ž.B. uzskata, ka ES ir tehnokrātiski vadīta, taču par to tiek demokrātiski izlemts. Eiropas parlamentu ievēl eiropieši, bet EK izvēl nacionālo valstu Eiropas parlamenta pārstāvji. Tāpat Blonēls noraida runas par demokrātijas deficītu ES, jo neviens jau neliedz parlamenta deputātiem izveidot, piemēram, Eiropas sociālistu partiju, taču tad izvirzītos Eiropas līmeņa līderi un daudzi nacionālie līderi savukārt zaudētu savu varu, bet kurš nacionālais politiķis gan to vēlēsies, jautā Ž.B.
Nākotnē Blondēls redz partiju specifiskā elektorāta izzušanu, tā tas ir noticis ASV, daudzās rietumeiropas valstīs un ar laiku notiks arī pārējās ES dalībvalstīs. Pēc viņa domām tas ir likumsakarīgs process, kas norisinās līdz ar labklājības un izglītības līmeņa pieaugumu, kad vairākums (70 – 80%) ir labi situēti un ar augstu izglītības līmeni un neattīstītais mazākums vairs netiek ņemts vērā.
Taču vislielāko iedīgli veiksmīgai kopējas identitātes radīšanai Ž.B. saredz cilvēku izglītošanā un svarīga šeit ir iedzīvotāju un sevišķi studentu mobilitāte. Šobrīd ir situācija, kad daudzi studenti no Austrum un Centrāleiropas valstīm dodas mācīties uz Rietumeiropas valstīm un Rietumi izpērk savus grēkus, piešķirot vairāk naudas, stipendijas šim mērķim. Tas, protams, ir pozitīvi, taču tikpat svarīga ir arī Rietumu skolnieku, studentu plūsma uz Austrumiem, lai apgūtu zinības, bet, kas ir tikpat svarīgi, iegūtu neformālo izglītību un iepazītu vietējās kultūras tradīcijas. Un pēc došanās mājās jaunieši savu pieredzi nodos tālāk saviem draugiem, kolēģiem, tuviniekiem, tādejādi veicinot Eiropas integrāciju daudz lielākā mērā nekā politiķu runas.
Runājot par Eiropas identitāti Blondēls uzsver, ka nevēlas Turcijas iekļaušanu ES sastāvā, jo uzskata, ka lielā mērā problēmas, kas ir radušās Balkānos lielā mērā ir Turcijas nopelns. Līdz ar to var secināt, ka Ž.B. tuvāks ir 19. – 20.gs Eiropas ģeogrāfiskais skatījums, nevis Kārļa lielā Eiropas robežas, kurās Baltijas valstīm nebija, bet Turcijai bija sava piederīga vieta.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *