Eiropas Sociālās politikas attīstības konteksts un prioritātes 2005. gadā

Eiropas sociālās politikas attīstība jāskata kontekstā ar II Pasaules kara beigām un tā radītajām sociālajām problēmām un ES veidošanos un tās pirmsākumiem.

Eiropas kopienas dibināšanas (1957.) līgumā vienā no pantiem bija minēts, ka ir nepieciešams panākt augstu nodarbinātības un sociālās aizsardzības līmeni, sieviešu un vīriešu vienlīdzību, paaugstināt dzīves līmeni un dzīves kvalitāti, kā arī panākt ekonomisku un sociālu solidaritāti starp valstīm. Taču jāuzsver, ka sākotnēji sociālās politikas attīstība nebūt nebija ES prioritāte un tika atstāta dalībvalstu izlemšanai un kompetencei.

Pieaugot izpratnei par sociālās politikas nozīmību 1961. gada 18. oktobrī tiek pieņemts ārkārtīgi nozīmīgs dokuments – Eiropas Sociālā harta ar mērķi nodrošināt sociālo tiesību viendabību un vienādus standartus, uzlabojot iedzīvotāju dzīves standartus, labklājību. Harta sevī ietvēra tādus punktus kā tiesības uz darbu, veselīgi un droši apstākļi darbā, sociālo drošību, kā arī noteica, ka strādājošajiem ir tiesības streikot. Tā bija pirmā reize, kad šādas tiesības tiek noteiktas starptautiskā dokumentā.

70-tajos gados naftas krīze radīja arī ekonomisko krīzi, kas apgrūtināja arī sekmīgu sociālās politikas ieviešanu, jo pieauga bezdarba līmenis un palielinājās arī izmaksājamo pabalstu apjoms, bet samazinājās iekasēto nodokļu lielums.

1986. gadā tika parakstīts Vienotais Eiropas akts, kurš attiecās uz visām dalībvalstīm un noteica brīvu kustību, veidoja vienotu ekonomisko telpu dalībvalstīs, no kā radās vajadzība pēc vienotas tiesiskās telpas, ko vēlāk radīja „Māstrihtas līgums” (1992). Taču Vienotais Eiropas akts arī noteica, ka harmonizējot tiesību aktus dalībvalstis tos var neīstenot vai īstenošanu atlikt, ja paredzētie pasākumi nacionālos standartus varētu pazemināt, kas tādejādi neļauj pazemināt noteiktos standartus.

Pieņemot Māstrihtas līgumu visas dalībvalstis, izņemot Lielbritāniju ierosināja ieļaut tajā atsevišķu Sociālo sadaļu, taču Lielbritānijas pretenziju dēļ tas netika izdarīts un ieguva veidolu tikai kā Protokols pie Līguma par Eiropas Savienību, kuram briti nepievienojās.

Turpmāku dalībvalstu integrāciju sociālajā jomā veicināja 1993. un 1994. gadā pieņemtās ES sociālās politikas pamatnostādnes, kas iedibināja Eiropas sociālo modeli, kurš balstās uz demokrātiju un indivīda tiesībām, brīvu koplīgumu slēgšanu, vienādu iespēju nodrošināšanu visiem, sociālo labklājību un solidaritāti. Savukārt 1994. gadā Eiropas komisija publicēja Eiropas Sociālās politikas koncepciju, kā galvenos nākotnes mērķus iekļaujot nodarbinātības un likumdošanas sociālās politikas jomā attīstību.

Savukārt, Līdz ar Amsterdamas līguma (1997.gadā) pieņemšanu, Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā tika iekļauta atsevišķa sadaļa „Sociālā politika, izglītība, arodmācības un jaunieši”, kā arī jauna sadaļa „Nodarbinātības politika”. Sociālās politikas uzdevumus papildināja ar jauniem, proti, cīņu pret diskrimināciju un no sabiedrības atstumto personu integrēšanu. Tādejādi tika pievērsta pastiprināta uzmanība nodarbinātības veicināšanai.

Jānorāda arī, ka ES valstu un vadītāju tikšanās laikā Lisabonā 2000. gadā sociālo un nodarbinātības jautājumu risināšanu atzina par ES kopējo mērķi.
Šobrīd ES sociālajā politikā par galvenajiem mērķiem ir kļuvuši: nodarbinātības veicināšana, veicināt darba produktivitāti un kvalitāti, padarīt pieejamāku darba tirgu, tai pat laikā arī kompetenci, pievērst uzmanību izglītībai un apmācībai mūža garumā, palielināt nodarbināto skaitu pakalpojumu sektorā, nodrošināt efektīvu Eiropas konkurētspējai atbilstošu sociālo politiku (dilemma starp imigrācijas nepieciešamību, no tās izrietošo konkurences palielināšanos vietējiem, kas nevēlās strādāt par zemu samaksu), sekmēt vienlīdzīgas iespējas visos aspektos, cīnīties ar ksenofobiju, rasismu, diskrimināciju pret sievietēm un invalīdiem.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *