Korupcijas plusi un mīnusi

Kas ir korupcija? Kāpēc tieši pēdējos gados šis jautājums kļuvis tik aktuāls? Korupcijas problemātika arvien biežāk tiek iekļauta politiskajos diskursos. Kas ir mainījies, vai kādreiz korupcija nepastāvēja, vai arī kādreiz tā nebija problēma un to sabiedrība pieņēma kā saprotamu parādību. Bet varbūt korupcija politiskajos diskursos ir tikai modes lieta? Varbūt to var skaidrot ar informācijas telpas paplašināšanos. Jo pieaug ne tikai plašsaziņas līdzekļi, bet arī veidojas jauni kanāli, kas atvieglo informācijas ieguvi: kaut vai Latvijā pieņemtais „Informācijas atklātības likums”, kā „mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā, vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt. Šis likums nosaka vienotu kārtību, kādā privātpersonas ir tiesīgas iegūt informāciju iestādē un to izmantot. ”1 Iespējams šo situāciju spētu skaidrot izvirzītais problēmjautājums, kāda ietekme korupcijai ir uz mūsdienu politiskajiem procesiem.

Darbā izvirzītā tēze tiks skatītas, izejot no Rasmas Kārkliņas piedāvātās definīcijas, kur korupciju skata, kā „publiskas varas ļaunprātīgu izmantošanu privāta labuma gūšanai.”2 Atšķirībā no Līgas Stafeckas piedāvātajām definīcijām, tā ir ļoti skaidra un ierobežo korupcijas veidus, par atslēgvārdu minot publiskas varas izmantošanu, pretstatā privātajai3. Turklāt, šī definīcija no kultūras viedokļa ir neitrāla4, kas ir svarīgi, kad diskutē par reģionu specificētām korupcijas atšķirībām.

Grūtības dažādu tekstu analīzē un kopēju problēmjautājumu identificēšanā rada fakts, ka tie balstītu uz atšķirīgiem pētījuma līmeņiem. Tas tiks ņemts vērā un tekstā atrunāts, par kuru līmeni ir runa. Tomēr piedāvātie teksti piedāvā lielisku iespēju diskutēt, par sakarībām, kuras ir universālas un piemērojamas visām Eiropas Savienības valstīm, salīdzinot korupcijas jautājumus, un kuras sakarības ir specifiskas postkomunisma valstīm. Kas ir svarīgi, lai noteiktu kopējās un specifiskās tendences.

Korupcija apdraud demokrātiskas valsts iekārtu

Argumenti „par”

Tēze ir mazliet provokatīva un sasaucas ar 17. septembra B. Brauna (B.Brown) izteiktām bažām, par demokrātijas krīzi, kad uzticēšanās sarūk visiem valsts pārvaldes līmeņiem (politiķiem, politiskajām partijām un politiskajām institūcijām).5 Toreiz diskusija beidzās ar atziņu, ka uzticēšanās sarūk, bet tas vien nevar būt kā katalizators krīzes pazīmei, ir jābūt reāliem draudiem, kādam no demokrātijas elementiem, to vērtībām vai pamatprincipiem. Līgas Stafeckas darbs ir kā loģisks turpinājums šai diskusijai, jo pēta ciešāk vienu no demokrātijas elementiem- vēlēšanu sistēmu. Viņas arguments, ka politiskās partijas vairs nav kā starpnieks starp pilsoņiem un valsti, tie vairs nav sabiedrības pārstāvji, bet gan „abpusēja bagātināšanās starp .. dažiem turīgiem indivīdiem sabiedrībā un politisko partiju.” 6 Un būtībā vairs nenes sevī to uzdevumu, kāds ir politiskām partijām demokrātiskās iekārtās – pārstāvēt visus savus vēlētājus.

L.Stafecka nerunā vairs tikai par galaproduktu- lielu neuzticību politiskajām partijām, viņa skaidro, loģisku darbības ķēdi, kas izraisa neuzticību. Viņa pamato, ka liela nevienlīdzība, jeb liela plaisa starp bagāto un nabadzīgo slāni, rada korupcijas pieaugumu politisko partiju finansēšanas sistēmā. Bet korupcijas esamība noved pie neuzticēšanās. Un tas ir pamatots arguments, ka tiek apdraudēti demokrātijas principi. Ja iepriekš7, tika argumentēts, ka uzticēšanās zudums var rasties, piemēram, informācijas kanālu paplašināšanās rezultātā, objektīvi pašai sistēmas kvalitātes nemainoties, un to var uzskatīt pat par sistēmas evolūciju, tad L.Stafeckas argumenti norāda uz sakarībām, kad neuzticēšanās ir nevis tikai mēdiju konstruētas, bet objektīvi pamatotas sistēmas nekvalitatīvā darbībā. Korelācija pastāv starp augstu korupcijas līmeni un augstu neuzticēšanos.

Nevienlīdzības radītā (ne)spēja ietekmēt poliskos procesus, vai vismaz pārliecība, ka nav iespējams politiskos procesus ietekmēt, rada frustrāciju un cinismu. Veidojas sava veida apburtais loks, kad plaisai palielinoties pieaug neuzticība, pieaugot neuzticība pieaug korupcijas risks un tas noved pie valsts leģitimitātes krīzes, un tad jau rodas jautājums par sistēmas maiņu.

Cilvēki, kuri viens otram uzticēsies, daudz vairāk atbalstīs kolektīvismu, mazāk individuālismu, pat neskatoties uz to, ka tiešā jautājumā atbalsta individuālismu liberālajā izpratnē8. Atgriežoties par uzticību un efektivitāti. Cilvēki uzticēsies tur vairāk, kur jutīsies līdzvērtīgi, nevis, kur neticēs savām spējām kaut ko ietekmēt. Un kur nav saprotams, kā var tik dažādi pelnīt. Parādoties Stafeckas pieminētajam ciniskumam, situācija ir kritiska, ja vēl cilvēki analizējot politiskos procesus ir skeptiski, tas rāda, ka netic visam, kas tiek pasniegts un informāciju izvērtē kritiski9. Kāds modulārs gadījums, šo skepsi pārvērtīs darbībā. Cinisms cilvēku padara pasīvu, viss, kas tiek darīts tiek apšaubīts, apšauba spēju ietekmēt, jo „tāpat nekas nemainīsies”.

Liela korupcija samazina valsts leģitimitāti, tās sistēma tiek „apieta” un sabiedrības līgums neievērots. Lieliem politisko partiju ziedotājiem ir konkrētas darbības, ko viņi no ievēlētajiem sagaida. Tas ir kā maiņas process, kur tiek pieprasīts rezultāts. Risks parādās, kad pārējai sabiedrības daļai pieejami ļoti vāji „atskaitīšanās mehānismi.”10 Kuri nespēj veidot pretspēku nelikumībām. Un šis apburtais aplis pieaug ģeometriskā progresijā. Veidojoties bezkonkurences spēkiem, tie veido sistēmu, kas tās pārsvaru nodrošinās: ar attiecīgu likumdošanu.. Piemēram, 4% barjeru vēlēšanu sistēmā, jeb partiju finansēšanas likumus, kas izslēdz mazo partiju ietekmi. Tajā pat laikā apspiežot pilsoniskās sabiedrības attīstību. Sabiedrībai atduroties pret nespēju ietekmēt, mazinās ticība saviem spēkiem, uzticēšanās zudums pieaug, samazinās līdzdalība un mazinās pretspēks. Aplis ir apiets un turpina progresēt.

Korupcija šajā situācijā ir sava veida, pret sistēmu izmantots, sociālais kapitāls. Kurš nevis veicina pilsoniskās sabiedrības veidošanos, bet kavē. Arī korupcija ir savstarpēja mijiedarbība, kā sociālā kapitālā, tajā arī notiek savstarpēji izdevīga apmaiņa.

Cits demokrātiskas sistēmas pamatprincipi ir vienādas tiesības visiem, arī to korupcija smagi pārkāpj. Korupcija padara sistēmu divkosīgu. No vienas puses tā pauž demokrātijas principu – visiem līdzvērtīgu, vienādu attieksmi, bet korumpētība noved pie tā, ka citi ir līdzvērtīgāki. Tas grauj demokrātijas būtību un apšauba tās leģitimitāti. Iespējams šeit varam atrast skaidrojumu aptauju rezultātiem, kuri parāda tādu neviennozīmīgu attieksmi pret valsti, kur lielākā daļa iedzīvotāju atbalsta demokrātisku valsts iekārtu, bet neuzticas atsevišķām tās institūcijām. Kas pirmajā brīdī rada aizdomas, ka patiesībā cilvēki neuzticas demokrātijai, jo neatbalsta tās elementus, piemēram, politiskās partijas11. Bet varbūt ir otrādi, sabiedrība tic demokrātijai, bet institūcijas šos principus neievēro, tās nenodrošina sistēmas demokrātisku darbību. Varbūt tai paralēli darbojas nedemokrātiska sistēma, kā to pierāda veselības aprūpes sektors. Ir radīta sistēma, kurai vajadzētu visus iekļaut ar vienādu attieksmi. Bet tas nefunkcionē – oficiālā sistēma nedarbojas un cilvēki zaudē tai ticību, sistēma zaudē leģitimitāti. Ir nepieciešama sistēma, ko atbalstīt un kas darbojas, ja ir sistēma, bet tā nedarbojas, tad sarūk atbalsts.12

Protams, izvirzot šos argumentus ir jāpaskaidro par kāda līmeņa un veida korupciju ir runa. Korupcijas veidiem ir dažāda ietekme uz sabiedrības attīstību. Ja periodiska atsevišķu gadījumu korupcija nevar ietekmēt valsts iekārtas stabilitāti. Tad, ja korupcija veidojas par sistēmu, tas spēj apdraudēt esošo iekārtu. Tāpat ir jānošķir līmeņi, kurā darbojas korupcija, Rasma Kārkliņa izšķir trīs: pilsoņu un amatpersonu ikdienas saskarsme, saskarsme publiskajās institūcijās, politisku institūciju ietekmēšana.13 L.Stafecka vairāk apskata tikai vienu no šiem līmeņiem, kad koruptīvas darbības notiek politisko partiju finansēšanā, kas pats par sevi nav nekas pretlikumīgs (ja likums paredz politisko partiju finansēšanu no privātā sektora, nevis tikai valsts budžeta), tomēr sekas tam ir spiediens uz lēmuma pieņemšanu, kurš nesaskan ar sabiedrisko līgumu, kas netieši tiek noslēgts starp partijām un to vēlētājiem. Apskatīto jautājumu var skatīt 3. līmeņa kontekstā.

Ja runājam par korupciju otrā līmenī, jeb publisko institūciju saskarsmē. Tās ietekme uz demokrātiju, protams, atkarīga no situācijas, bet var būt graujoša. Ja atgriežamies pie definīcijas, korupcija ir publiskās varas izmantošana privātu labumu gūšanai, tad valdības pārstāvjiem panākot sev pilnvaras ietekmēt tiesu sistēmu, ar mērķi palielināt ietekmi, ir pret sabiedrības vajadzībām un grauj varas dalīšanas principu.

Argumenti „Pret”

Ir autori, kuri uzskata, ka korupcijai ir tieši pozitīva ietekme, un tā darbojas gandrīz kā iekārtas stabilizētāja. Tiek minēti piemēri, kur birokrātija ir pārāk stagnējoša un kavē ekonomisko izaugsmi, kur sistēmas ir pārāk represīvas, korupcija to atvieglo,14 vai veido pagaidu sistēmu, lai novērstu kādas sistēmas sagruvi. Piemēram, veselības sistēmu izglāba kukuļi, bez tiem nebūtu ārsti palikuši.

Vēl skaļāki argumenti ir par to, ka tieši korupcija sagrāvusi Padomju Savienību, tātad devusi milzīgu ieguldījumu demokrātijas ieviešanā. Šiem argumentiem var piekrist, tādā līmenī, kā „katram mākonim sava saules apspīdēta maliņa”. Bet nevaram nopietni korupciju attaisnot. Ja arī tā sagrāva nedemokrātisku sistēmu, tas neliecina, ka veicinās demokrātisku. Jo korupcija ir antisistēmiska pēc būtības, nešķirojot tās labajās un ļaunajās.

Bet attiecībā uz pirmo argumentu, varbūt korupcija atvieglo sadarbību starp pilsoņiem un valsti, bet to nevar uzskatīt par demokrātisku metodi. Jo nemaina pašu stagnējošo sistēmu, bet ļauj tikai ilgāk tādai palikt, nevis ieviest pozitīvas reformas. Un savā veidā atbalstot to, jo ļauj no šīs stagnācijas kādam gūt labumu (ar ieinteresēto pusi domājot publiskā sektorā strādājošos) un kas nodrošina sistēmas saglabāšanos.

1 Ulmanis G.Informācijas atklātības likums. Saeimā pieņemts 1998. 29.10. Sk.Intern.:
http://www.likumi.lv/doc.php?id=50601
2 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 10.lpp.
3 Stafecka L. Politisko korupciju ietekmējošie strukturālie aspekti. Partiju finansēšanas piemērs. Grām.: Alternatīva. Rīga: Latvijas Universitāte, 2007. 122.lpp.
4 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 10.lpp
5 Brown, B. Comparative Politics – Notes and Readings, 2006, Pp 175-201.
6 Stafecka L. Politisko korupciju ietekmējošie strukturālie aspekti. Partiju finansēšanas piemērs. Grām.: Alternatīva. Rīga: Latvijas Universitāte, 2007. 132.lpp.
7 Demokrātijas attīstība un apdraudējumi. Pieraksti lekciju kursā “Salīdzināmā politika: koncepcijas un tēmas”. 17.09.2007
8 Stafecka L. Politisko korupciju ietekmējošie strukturālie aspekti. Partiju finansēšanas piemērs. Grām.: Alternatīva. Rīga: Latvijas Universitāte, 2007. 133.lpp.
9 Demokrātijas attīstība un apdraudējumi. Pieraksti lekciju kursā “Salīdzināmā politika: koncepcijas un tēmas”. 17.09.2007
10 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 138.lpp
11 Demokrātijas attīstība un apdraudējumi. Pieraksti lekciju kursā “Salīdzināmā politika: koncepcijas un tēmas”. 17.09.2007
12 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 201.lpp.
13 Kārkliņa R. Korupcija postkomunisma valstīs. Rīga: Valters un Rapa, 20006. 144.lpp.
14 Turpat, 11.-12.lpp.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *