Mājokļu politika Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas

Šis ir pirmais raksts, rakstu sērijā par mājokļu politiku Latvijā kopš 1991. gadā. Lasiet un uzziniet, kādēļ viss ir tā, kā ir.

Latvijas neatkarības atjaunošana un tai sekojošās pārmaiņas ekonomiskajā un politiskajā sistēmā bija fundamentālas. Līdz šim pastāvošā valsts pārvaldes un saimniekošanas forma tika atzīta par neveiksmīgu, to aizstāja ar virzību uz demokrātiju un brīvā tirgus ekonomiku. Būtiskas izmaiņas piedzīvoja arī līdzšinējā mājokļu politika. Valsts īpašumu privatizācija, to atdošana likumīgajiem mantiniekiem un atšķirīgās iedzīvotāju iespējas šos īpašumus iegūt, kā arī atšķirīgais ienākumu līmenis radīja pastiprinātu vajadzību pēc valsts iejaukšanās.

Tiesības uz mājokli netiek atrunātas Satversmē, taču parakstītās starptautiskās vienošanās, piemēram, Vispārējā Cilvēktiesību konvencija, kuru ir ratificējusi arī Latvija nosaka, ka „katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli…, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai”.1 Valsts, sadarbojoties ar pašvaldībām tradicionāli izmanto dažādus instrumentus, lai nodrošinātu mājokļu pieejamību, no kuriem vairāki tiks apskatīti arī šī darba ietvaros.

Lai sasniegtu darba mērķi, t.i. izpētītu Latvijas mājokļu politikas attīstību darbs ir sadalīts sešās daļās – namu denacionalizācija, privatizācija, mājokļu politikas institūcijas un normatīvā bāze, mājokļa sektora vispārējs raksturojums, pašvaldību atbalsts īrniekiem un hipotekārā kreditēšana, kuras papildina ievads un nobeigums, kurā tiek izdarīti secinājumi.

Pastiprināta uzmanība pētījumā tiek pievērsta Latvijas galvaspilsētai Rīgai, kura būdama lielākā Latvijas pilsēta (dzīvo trešdaļa no 2,3 miljoniem iedzīvotāju), koncentrē sevī visas ar mājokļu politiku saistītās problēmas.

Analīzes pamatā ir Latvijas likumdošana un normatīvie akti, statistika, laikraksti, pārskats par mājokļu politiku ES valstīs, intervija ar par mājokļu politiku atbildīgo amatpersonu, kā arī interneta resursi. Pētījumu apgrūtina ierobežotais apjoms, kā arī zinātniskās literatūras un pētījumu trūkums, kas liek autoram virzīties pa pagaidām maz izpētītu lauku.

1 Vispārējā Cilvēktiesību konvencija 25. pants

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *