Masu apziņa

Masu apziņa ir mītu darbības un arī rašanās lauks tādēļ pēc autora domām ir ļoti būtiski norādīt uz tās būtību un īpašībām.

Masa” sociālajās zinātnēs ir visai pretrunīgi vērtēts jēdziens. Pirmo reizi tas parādās 17. – 19. gs aristokrātu darbos un izteikumos, kas vērsti pret sociālajām pārmaiņām. E. Bērks un Ž. de Mestrs nosauca tā laika aristokrātus biedējošos spēkus par pūli vai „masu”.1

 20. gadsimta otrajā pusē bija nostabilizējušās jau vairākas izpratnes par „masu” un to traktēja kā:

  • pūli (G. Lebona tradīcijas turpinātāji),

  • publiku (G. Tarda sekotāji),

  • kā heterogēnu auditoriju, kas ir pretēja šķirām un salīdzinoši viendabīgām grupām (Hanna Ārente),

  • cilvēku kopumu, kurā neizdalās atsevišķas grupas vai indivīdi (V.Kornhausers),

  • nekompetento spriešanu, kuru radījusi elites varas samazināšanās (H. Ortega i Gasets),

  • mehanizētās tehnikas un tehnoloģiju rezultātu (L.Mamfords),

  • augstāko organizāciju, birokrātisku sabiedrību, kurā valda unificēšana un atsvešināšana (K. Manhaims).2

Katram indivīdam ir sava īpatnēja apziņa, taču tā daudzos gadījumos līdzinās vai sakrīt ar viņa sociālās grupas apziņu un tādejādi arī ļauj konkrētam mītam izplatīties šīs grupas ietvaros. Par globālu masu apziņu savas sabiedrības ietvaros var runāt tikai apskatot kādu konkrētu parādību, kas skar visu sabiedrību un tās raksturojums ir iespējams tikai korelējot dažādus tās parametrus.

Profesors M. Ašmanis ar masu apziņu saprot „sabiedrības (vai attiecīgas sabiedrības daļas — sociālā slāņa, grupas, kādas pilsētas vai teritorijas iedzīvotāju, par kuras masu apziņu iet runa) locekļu vairākuma uzskatu, priekšstatu un vērtējumu kopumu, kas izriet no viņu apgūtās sociālās pieredzes”.3

E. Kanetti savā mūža darbā ‘’Masa un vara” izdala četras masas raksturiezīmes: masas vēlas nemitīgi augt, masā valda vienlīdzība, masa mīl blīvumu, masai ir nepieciešama virzība. Tā pastāv kustībā, tai ir nepieciešams virziens, kurā iet. Mērķis, kas kopīgs visiem, bet ne katram atsevišķi izspiež privātos, dažādos mērķus, kuri būtu masas nāve. Lai masa pastāvētu ir nepieciešama virzība. Tā pastāv, kamēr tai ir nesasniedzams mērķis.4 Tātad jāsecina, ka pašas masas īpašības determinē to kā labvēlīgu augsni dažādu mītu radīšanai un iedarbībai.

Masu apziņa nav konstanta, tā mainās līdz ar pieredzes un informācijas iegūšanu un apgūšanu. Tās apziņā dominē emocionālā pārsvars pār racionālo un visspilgtāk tas izpaužas krīzes situācijās – nemieri, kari, kā arī pavisam ikdienišķās situācijās. Un par masu apziņas dominēšanu sabiedrības apziņā vislabāk var spriest aplūkojot masas kā pūļa rīcību sabiedriskā vietā, un tā atbilde uz dažādām provokācijām.

Masām būtiska ir darbība un spēcīgas emocijas, tieši tādēļ valsts svētkos tiek rīkoti armijas parādes, gājieni, plīvojot karogiem, emocionālas uzrunas un citas līdzīgas darbības, kas piesaista skatītāju uzmanību. Tādejādi tiek atjaunota vienotība, kas brīžiem var šķist visai neskaidra. Laiks, cik ilgi šāda vienotība saglabājas ir atkarīgs no iespaida kādi zemapziņas līmeņi ir aizskarti. Ja būs izdevies iedarboties uz aktualizēt nacionālos arhetipus, tad pilnīgi iespējams, ka iespaids paliks arī pēc pasākuma beigām un dos savu rezultātu arī vēlētāju uzvedību.

Svarīgi apzināties, ka mūsdienās masu apziņu un arī noteiktu sociālo grupu apziņu spēj kontrolēt tikai tas politikas aktieris, kura rīcībā ir pietiekami resursi – pieejami plašsaziņas līdzekļi un iespēja ar to palīdzību paust savas intereses un tādejādi gūt politisku ietekmi.

1 Ольшанский, Д. В. Психология масс. Санкт-Петербург: Питер 2001. стр. 14

2 Turpat, 15. lpp
3 Ašmanis, M. Lekciju kurss – Politiskā informācija. Rīga, 2004. 58. lpp.
4 Kanetti, E. Masa un vara. Rīga: Jumava, 1999. 22.lpp

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *