Mīta jēdziens

Mīta jēdziens
Mīts kā apziņas forma parādījās vēl pirms reliģijas un zinātniski teorētiskās izziņas ar mērķi rast esībai un praktiskajai dzīvei stingrus pamatus un vienot pirmatnējo kolektīvu. Taču tas neizzuda arī pēc ideoloģijas, reliģijas un citu apziņas veidu paradīšanās un turpināja kalpot kā universāls pasaules izzināšanas un skaidrošanas veids.1
Tas ir stāstījums, vēstījums par pasaules un visa uz tās esošā izcelšanos. M. Stebļins –Kamenskis mītu raksturo kā „vēstījumu, kurš tajā vietā, kur tas radās un pastāvēja tika uzskatīts par patiesu, lai cik nepatiess tas arī nebūtu.”2 Citiem vārdiem sakot, mitoloģija ir tāda pasaules apguves pakāpe, kurā cilvēkiem vēl nerodas un nevarēja rasties jautājums par mīta adekvātumu un atbilstību īstenībai.
Apskatot literatūru autors secināja, ka katrs no pētniekiem izvirza savu mīta definīciju, skaidrojot to kā stāstījumu, apziņas veidu par realitāti ar kuru sociālā grupa uztver un pārveido realitāti.
Paša arhaiskā cilvēka skatījumā viņa apziņas radītie tēli nav iztēles produkts, bet gan būtnes, kas mīt viņam līdzās. Tieši tādēļ mīts nav tikai apziņas realitāte, bet gan eksistences realitāte – pasaule, kurā cilvēks mīt.
Mitoloģisko izziņu raksturo apziņas nediferencēšana “Domāšana nav nošķirta no emocijām, un, tā kā pakāpeniski secīgais prātošanas process ātruma ziņā tālu atpaliek no emocijām, tad neizbēgams ir emocionālā izteikts pārsvars pār loģisko, iespaids par aplūkojamo priekšmetu tiek pieņemts par tā būtību un faktisko dabu”.3
Tāpat mitoloģiskā apziņa ir nekritiska, tā nediferencē atšķirības starp parādības dabu un izcelsmi. Pētnieks R. Bārts atzīmē, ka mītā parādības būtība nereti tiek reducēta uz tā formu, cēloņsakarība aizstāta ar stāstu par parādības izcelšanos. Sākotnējā jēga kļūst par fonu vai formu, aizstājot valodu ar mīta metavalodu, kas ir atrauta no valodas. Un tā kā lielai daļai cilvēku ir problēmas nošķirt zīmi un tās nozīmi, jēgu un formu, tad jaunas un vecas zīmes sākotnējā un jaunradītā nozīme mainās vietām un mītiskā nozīme tiek pieņemta par faktu.4
Politikā tas izpaužas kā pretinieka pielietoto metožu, rīcības formu, dažādu pārvaldes institūciju noliegums neatkarīgi no to lietderības, tādēļ vien, ka tās izgudrojis pretinieks.
Bet pati parādības būtība tiek aizstāta ar stāstiem par tās izcelšanos, kas tiek veidots atbilstoši izzinātāja emocionālajai attieksmei pret to.
Turklāt atšķirībā no zinātniskās izziņas, kas prasa zināšanas, piepūli un informācijas apstrādi „mitoloģisko izziņu par ļoti ietekmīgu padara tai piemītošā tēlainība, domāšana ar modeļu palīdzību, kas pavedina un ļauj bez īpašas prātošanas un refleksijām atdarināt dzīves problēmu risinājumu un pēc kādas bijušas vai iedomātas shēmas, dzīvot pēc līdzībām, neuzņemoties atbildību par pastāvīgo izvēli.”5
Mītā cilvēks vēl sevi neizdala no apkārtējās vides, tai tiek piedēvētas cilvēciskas īpašības, jūtas. Kosmoss tiek attēlots kā liels milzis, pasaule balstās uz mītisku dzīvnieku muguras, tā ir dzīva, dievi un gari savā starpā tiek saistīti pēc līdzības ar cilvēka ģimeni.
„Savukārt sociālajai videi tiek piedēvētas apzinīgo subjektu īpašības. „Jūra aicina”, „dzimtene nepiedos”, „tauta vēlas”, partija zina”, asinsbalss liek” un tamlīdzīgas formulas tiek saprastas kā reāli jēdzieni, nevis dzejiski tēli.”6
Laiks mītiskajā izpratnē atšķirībā no Kristietībā dominējošas laika izpratnes nav lineārs. Mitoloģisko notikumu no tagadnes parasti atdala kāds liels laika sprīdis. Mītiskais laikmets ir laiks, kad viss bija ne tā kā šobrīd, tajā notiek pirmās darbības, tiek radīti, atklāti pirmie priekšmeti un viss tajā notiekošais ieņem paradigmas (piemēra, tēla) nozīmi un tiek skatīts kā precedents. Turklāt viss notikušais pirmatnējā sabiedrībā tiek uztverts kā absolūtā patiesība, realitāte, jo balstās kolektīvajā, pārbaudītajā pieredzē tātad ir drošs eksistences turpināšanas veids (tā rīkojās dievi, varoņi tātad tā ir jārīkojas arī mums) atšķirībā no individuālās pieredzes, kas nebija droša un negarantēja izdzīvošanu.
Tagadnei mītā vērtība ir tikai tiktāl cik tā atdarina „aizgājušos zelta laikus”, savukārt nākotne pastāv kā pareģošana, sapnis, prognoze. Mītiskajā laikā viss sākas no pirmā notikuma un sevi nemitīgi cenšas sevi atkārtot un tam līdzināties.
Mīts savieno tagadni ar pagātni, piešķir vēsturei jēgu savieno cilvēkus ar viņu senčiem un pēcnācējiem. Šī mīta pasaules izpratnes totālims ievieš kārtību pasaulē, sniedz indivīdam identitāti un parāda, ka viņš pasaulē nav nokļuvis nejauši un, ka tam ir jēga.7
Mīta vēl viena raksturiezīme ir statiskums, tas uzsver, ka viss, kas ir bijis ievērības vērts jau ir izgudrots un bijis zināms no laika gala. Protams, mīta saturs dažādu notikumu un pārceļošanu pie citām sociālajām grupām iespaidā var mainīties, taču šāda tendence saglabājas.
Turklāt mīts cilvēkam dod striktu orientāciju, proti, bināro opozīciju sistēmu: labais – kreisais, augša –apakša, savējais – svešais, tuvs – tāls, kas atbilst noteiktai vērtību orientācijai (savējais ir labs, tuvs; svešais ir ļauns, tāls). Orientācija tā ir kārtība, dezorientācija – haoss, sajukums8 Tādejādi indivīds tiek motivēts uz noteiktu, mīta determinētu pasaules uztveri un rīcību.
Jāatzīmē arī, ka mītu vienmēr rada kāds konkrēts cilvēks vai sociālā grupa, turklāt notikums tiek mitoloģizēts un mītā leģitimizēts ar atpakaļejošu datumu. Rumāņu filozofs M. Eliade norāda, ka „parasti atmiņas par vēsturiskām personībām un autentiskām personībām pēc diviem vai trijiem gadsimtiem pārveidojas, lai varētu pielāgoties arhaiskās domāšanas matricei, kura nepieņem individuālo, bet saglabā tikai paraugu. (varonis, brāļi ienaidnieki, mēs – viņi)”9 Taču citreiz šis process norit arī ātrāk, dažreiz pat uzreiz pēc reālā notikuma.
Gan pirmatnējā sabiedrībā, gan mūsdienās mīts pilda vairākas funkcijas: apstiprina noteiktu pasaules redzējumu, izraisa kolektīvās vienotības sajūtas, pārdzīvojumu, nostiprina noteiktus uzvedības modeļus un darbības stereotipus. 10
Taču, lai gan mīti var konsolidēt sabiedrību dotās hierarhijas attiecībās, kā arī politisko iekārtu, taču tāpat viņi var kļūt par sabiedrības polemikas, konflikta un pat sagrāves instrumentiem, apvienojot vienu sociālo grupu, balstoties uz tās pretstatīšanu otrai. Protams, pretstatīšanas lielums mainās konkrētās sabiedrības ietvaros un tādejādi mainās arī mītu nozīme.11
Mīta jēdziena specifika
Jēdziens mīts bieži tiek lietots reizēs, kad tā vietā būtu jābūt leģendai, pasakai, utopijai, stereotipam vai kādam citam terminam. Tādēļ autors uzskata par būtisku pienākumu norādīt uz atšķirībām, kas pastāv starp šiem jēdzieniem, lai tādejādi veicinātu izpratni un disciplīnas attīstību.
Pēc Sorela domām sociālo mītu no utopijas atšķir tas, ka pēdējo var apgāzt, izskaidrot tās nepamatotību, ko nevar izdarīt ar mītu, jo tas savā būtībā pārstāv kādas sociālās grupas vēlmes, centienus un cerības, tādēļ nevar teikt, ka tās nevar sasniegt un apmierināt. Sociālais mīts ir jāskata, kā masu kustību ideoloģiskais karogs. Utopiju turpretī var apspriest kā sabiedrības attīstības modeli un pamatot, ka tās realizācija nav iespējama pie esošajām ražošanas iespējām un sistēmas.12
Turpretī stereotipi mītiem ir sava veida birkas, kas tiek attiecināti uz cilvēkiem vai parādībām. Piemēram, „Ulmanis – Latvijas glābējs, vadonis” ir stereotips, no kā var iegūt tikai sava veida formulu, novērtējumu, kas atklājas tikai mītā par Ulmani – Latvijas tautas vadoni.13 Tie sniedz tonalitāti, kontekstu, taču tajā nav stāsts, kas ir mītam. Turklāt jāuzsver, ka atšķirībā no mīta stereotipam bieži ir patiess fons. Sociālajos stereotipos akumulējas audzināšana, iepriekšēja pieredze un no tām izrietošas nostādnes.
Bet atšķirībā no pasakas mītā vienmēr ir skaidrojošais elements, saikne ar īstenību. Savukārt leģendas pamatā ir reāls notikums vai cilvēks, turpretī mīts pārnestā nozīmē ir melīgs, nekritisks, no īstenības atrauts apziņas stāvoklis, koncepcija, iztēlojums. 14
Jautājums par reliģijas un mīta attiecībām ir diezgan sarežģīts, daļa autoru uzskata, ka mīts izriet no reliģijas, savukārt citi pauž pilnīgi pretējus apgalvojumus. Taču lielākā daļa ir vienisprātis par to ciešo saistību un dažādajiem rašanās iemesliem. Reliģija radās no cilvēku bezspēcības dabas stihiju un sociālo krīžu priekšā, bet mitoloģija savukārt radās no indivīda vajadzības pēc pasaules izzināšanas un tās skaidrojuma Pašas par sevi mitoloģiskās darbības neietver sevī neko reliģisku par ko liecina Austrālijas aborigēnu, atsevišķu Āfrikas un Amerikas pamatiedzīvotāju cilšu mīti par dzīvniekiem, dabu. Tie sniedz atbildes uz tādiem jautājumiem, piemēram, kādēļ vārna ir melna? Kādēļ sikspārnis slikti redz dienasgaismā, kādēļ jūra ir tik liela, kādēļ saule katru dienu mēro vienu un to pašu ceļu u.t.t.15
Sorelam ideoloģija ir racionāla struktūra, kura radusies no mīta, taču tajā pat laikā jaunveidojamais mīts tiek radīts kādas ideoloģijas ietvaros, savukārt pati ideoloģija var vēlāk attīstīties par ticību. Taču tas var notikt tikai tad, kad tā dotais pasaules un sistēmas iekārtojums no kādas sociālās grupas puses tiek institucionalizēts kā visu cilvēku vai baznīcas ikdienas skaidrojums.16
1 Гуревич, П. С. Социальная мифология. Mосква: Мысль, 1983. стр. 6
2 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 4.
3 Ašmanis, M. Politikas izziņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001. 13.lpp
4 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр.27.
5 Ašmanis, M. Politikas izziņa. Rīga: Zvaigzne ABC, 2001. 14.lpp
6 Turpat, 13.
7 Eickelpasch, R. Mythos und Socialstruktur. Düsseldorf: Bertelsmann Universitätsverlag, 1973. s. 43.
8 Rubenis, A. Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Jumava, 1994. 14.lpp
9 Eliade, M. Mīts par mūžīgo atgriešanos. Rīga: Mirēna, 1995. 50.lpp
10 Rubenis, A. Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Jumava, 1994. 16.lpp
11 Флад, Кристофер. Политический миф. Прогресс – Традиция, 2004. стр. 36.
12 Гуревич, П. С. Социальная мифология, Mосква: Мысль 1983.. 82.
13 Цуладзе, А. Политическая мифология Mосква: Эксмо 2003. стр. 48.
14 Кравченко, А. И. Cловарь – Культура и Культурология. Mосква: Академический проект. 2003. стр. 577.
15 С. А. Токарея, Е. М. Милетинский, Мифология в: Мифи народов мира. С. А .Токарея , Mосква: Советская Энциклопедия, 1987. стр. 377.
16 Halpern, Ben. Myth and ideoloy in modern usage. (Sk.29.06.05)

Leave a Reply to VEGASmece Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *