Mītu pētīšanas tradīcija

Šis ir pirmais raksts, rakstu sērijā par politiskajiem mītiem Latvijā.
Mītu pētīšana aizsākas jau antīkajos laikos, kad grieķu filozofi tos sākotnēji uzskatīja tikai par izdomājumiem ar kuru palīdzību to radītājs ir centies tēlaini izteikties. Tādejādi netika saprasta mīta būtība – ka tajā vietā, kur tas radās un pastāvēja tas tika uzskatīts par patiesību, lai cik nepatiess tas arī nebūtu”.1 Platons to dēvēja par filozofu izdomājumu un māksliniecisku ilūziju, Aristotelis par melīgiem, loģikai un ontoloģijai neatbilstošiem veidojumiem.2
Tāpat mītus arī traktēja kā alegoriskas pamācības, kurās ar dievu piemēru tiek parādīts kā nevajag darīt. Piemēram, attēlojot kādā stāstā laulības pārkāpumu dievu starpā tika saprasts, ka tā nevajag darīt.
Savukārt Hērodots mītos attēlotos varoņus uzskatīja par vēsturiskām personībām, kas laika gaitā ir dievišķotas. Un pat vēl 18. gadsimta beigās kāds dāņu vēsturnieks Sums Skandināvu dievus traktēja kā karavadoņus, kas Dānijā ieradušies no citurienes un tur vēlāk padarīti par dieviem.3
Turpmākā mītu pētīšana Eiropā atsākās tikai, līdz ar romantismu, kad tos sāka uztvert kā tautas radītu patiesību, ar to saprotot, ka „tajā vietā, kur mīts radās un pastāvēja tas tika uzskatīts par patiesību, lai cik nepatiess tas arī nebūtu”.<4
F.V.J. Šellings darbā „Filozofijas mitoloģija” uzsvēra, ka mitoloģija ir jāskata kā pastāvīga pasaule, kas jāsaprot pēc tās likumiem. Turklāt viņš arī uzskatīja, ka visa veida mitoloģija ir radusies no monoteisma un tādejādi kļuva par pirmo autoru, kurš noraidīja izpratni par mītu kā poētisku vai filozofisku tēlu. Pēc Šellinga domām mīti ir jāskaidro, nevis skatoties vēsturisko kontekstu, bet tieši vēsture ir jāskaidro pēc tās mitoloģiskā ietvara.5
Šellinga idejas tālāk turpināja F.Nīče, kurš secināja, ka mīts jau savā būtībā ir iracionāls un pretējs saprātam.6
18. gadsimtā mīta socioloģisko interpretāciju sniedza itāļu filozofs D. Viko, kurš mīta evolūcijā saskatīja pašas sabiedrības attīstību. Viko uzskatīja, ka „pirmie cilvēki bija kā bērni un viņiem bija neattīstītas un specifiskas domāšanas formas – jūtu bagātība un saprāta trūkums. Apkārtējā pasaule tika saprasta tikai identificējot ar paša ķermeni, jēga aizvietota ar stāstījuma epizodēm”.7
Kā vienu no neparastākajām mītu pētīšanas tradīcijām jāatzīmē 19. gadsimtā radušos natūrmitologu pētīšanas tradīcija, kuras spilgtākais pārstāvis bija Oksfordas profesors M. Mullers [Müller], kurš seno tautu arhaiskajos mītos saskatīja dabas vai morāles parādību aprakstus, ko arī centās pierādīt ar lingvistiskās analīzes palīdzību.8
20. gadsimta sākumā franču etnopsihologs L. Levijs Brils mītus interpretēja kā cilvēka psihes īpatnības. Brils uzsvēra, ka pirmatnējā cilvēka domāšana bija ļoti atšķirīga no mūsdienu cilvēka loģiskās domāšanas un pastāvēja pirms tās. Pirmatnējās domāšanas formas raksturo nespēja atdalīt dabīgo no pārpasaulīgā. Savukārt kolektīvie priekšstati bijuši iracionāli un nenošķīra subjektu no objekta, cēloni no sekām.
Turklāt pirmatnējā domāšanā kolektīvie priekšstati aizstāj indivīda vispārīgo izpratni, bet atmiņa loģisko domāšanu. Brils arī atzīst, ka mūsdienu kolektīvie priekšstati to daļēji atkārto. Tādejādi etnopsihologs nonāca pie secinājuma, ka mīts gan pagātnē, gan tagadnē pilda ne tik daudz pasaules skaidrošanas funkciju, kā veic sociālās grupas konsolidāciju.9
Līdz ar sabiedrības masifikāciju pieauga arī interese par kolektīvo zemapziņu, ko lielākoties traktēja kā melīgas zināšanas. Taču, ja K. Marks apgalvo, ka mīts ir melīgs apziņas stāvoklis, kas zudīs, līdzko cilvēks apgūs dabas spēkus, tad franču izcelsmes pētnieks G. Le Bons, pievērsa uzmanību parādībai, kas savā būtībā bija ļoti līdzīga politiskajiem mītiem, kurus izmanto politiskie līderi. „Galvenā mūsu laikmeta iezīme ir indivīdu apzināto darbību aizvietošana ar neapzināto pūļa darbību”, rakstīja Lebons. Turklāt viņš arī norādīja, ka masas var vadīt cilvēks, kas spēj ietekmēt masas emocijas ar dažādiem mehānismiem (bailēm, emocionālu aizraušanos). Viņa laikabiedrs G. Tards pievērsās plašsaziņas līdzekļu ietekmes pētīšanai un secināja, ka masu laikmetu ir nomainījusi publikas laikmets un tās viedokļa formulēšana ar masu mediju palīdzību.10
Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta mītu pētniekiem Ž. Sorels sociālos mītus definēja kā “simbolisku racionalitātes skaidrojumu masu valodā, kas sankcionē un aktivizē totālo mobilizāciju.”11 Turklāt Sorels arī uzskatīja, ka katra šķira rada savus sociālos mītus. “Mīti… nav kādas partijas programmas paragrāfi un tādēļ nevajag nopietni domāt par to ieviešanu dzīvē. Galvenais ir ar kādas funkcijas palīdzību apvienot cilvēku domas un sajūtas un tādejādi aktivizēt tos”.12
Vācu psihologs E. Kasīrers savos pētījumos gāja tālāk un pavēstīja, ka mūsdienu politiskais mīts ir organisks kultūras mīta turpinājums. Tomēr viņš nepiekrita Brila tēzei, ka pirmatnējo cilvēku domāšana būtu bijusi pirms loģiska un atšķīrusies no mūsdienu cilvēka domāšanas, jo viņaprāt tas nav pierādāms.13
Psihoanalīzes aizsācējs Z. Freids mītu rašanos attiecināja uz psiholoģiskiem centieniem izstumt amorālas kolektīvās tieksmes, līdzīgi kā analoģiska indivīda seksuālo instinktu evolūcija, bet bezapziņas izpausmes viņš attiecināja uz psiholoģisku aizsarg reakciju apspiest bērnības traumas.14
Savukārt analītiskās psiholoģijas pamatlicēja K. G. Jungs darbos pirmo reizi parādījās ideja par kolektīvo zemapziņu, kas mitoloģiskajā apziņā var aizvietot personīgās pieredzes izvērtēšanu, kā arī arhetipi – apziņas konstrukcijas, kas radušies no simboliskiem pirmtēliem, kas fiksē cilvēces kultūras pieredzi. Neapzinātais tādejādi tiek iesaistīts kultūras un politikas procesos un tādejādi mīts aizpilda plaisu starp apzināto un neapzināto. Jungs norāda, ka senajiem cilvēkiem mīti bija reālā dzīve un pārdzīvojumi, kas mūsdienu cilvēkiem transformējas regresīvā, arhetipos balstītā uzvedībā un var būt par pamatu jaunu mītu radīšanai. Jungs ir pirmais, kurš apskata politisko mītu pozitīvo nozīmi, jo uzskatīja, ka ar tā palīdzību ir iespējams izzināt savas neapzinātās puses, par kuru pastāvēšanu, kamēr viss norit labi neviens neaizdomājas. Bet tas vai šie spēki un ar to saistītie tēli un idejas tiks izmantotas radīšanai vai iznīcībai pilnībā ir atkarīgs no prāta sagatavotības.15
Ieskats mītu pētnieku lokā būtu pavisam nepilnīgs, ja neiekļautu franču etnologu K. Levī- Strosu, kurš izstrādāja strukturālo teoriju un tādejādi, līdz galam racionalizēja mītu skaidrojumu.
Stross arī parādīja, ka daudzveidīgos mītiskos vēstījumus, kurus papildina daudzveidīgi personāži un sarežģīti apstākļi analīzes gaitā var reducēt uz dažām elementārām epizodēm, pamattēmām, kas veido mīta “kristālisko režģi”. Mītiskajā vēstījumā ar nolūku pamattēmas tiek dubultotas. bet pats mīts attīstās noteiktā virzienā: antagoniskie priekšstati, kas veido sākotnējo mītisko tēmu vēstījuma gaitā tuvinās, antagonisms mazinās un galu galā tiek atcelts.
Šo procesu Stross sauca par “progresējošo mediāciju” Tādejādi jāsecina, ka Strosa strukturālajā teorijā mitoloģisko vēstījumu ir iespējams lasīt gan vispārpieņemtā veidā, gan vertikāli (sinhroni, analītiski). Mīta uzdevums šai aspektā – izmantojot neapzinātus paņēmienus, radīt ilūziju par pretrunu atrisināšanu, kaut īstenībā tās nav atrisināmas.16
Savukārt 20. gadsimta pēdējos ceturkšņos mītu pētniecībā dominē franču sociologs Seržs Moskoviči, kurš attīstīja ideju par sociālajiem priekšstatiem ar to saprotot vienoto apziņu, ko lielā mērā veido iracionāli afekti un daļēji arī ideoloģiskie uzskati un nedaudz arī zinātniski pamatotas zināšanas. Attīstīdams Le Bona idejas, Moskvoviči izvirza savas idejas par mīta nozīmi mūsdienu vēstures skaidrošanā. Viņš norāda, ka masa nav cilvēku sakopojums, bet kopums, kuram piemīt arī kopīga psihe, kas darbojas neapzinātā līmenī. Masas paļaujas uz vadoni, vienkārši pakļaujoties autoritātei, nevis spriežot racionāli.17
Apkopojot autoru viedokļus var secināt, ka mīts ir ļoti sarežģīts fenomens un mainoties laikiem ir manījusies arī izpratne par to. Antīkie domātāji to uztvēra kā alegoriju, izskaistinātu stāstījumu, natūrmitologi kā dabas procesu attēlojumu, Hērodots mītiskos varoņus uzskatīja par vēsturiskām personībām, kas laika gaitā mītiskotas. Laika gaitā pētnieki pievērsās mīta darbības mehānismiem un veidam kā tas iedarbojas uz indivīda un masas īpatnībām, kas liek tam pakļauties un rīkoties atbilstoši mīta veidotāja interesēm.
1 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 6.
2 Гричанов, А.А. Социология – энциклопедия. Минск: Книжний дом, 2003. стр. 577.
3 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 7.
4 Turpat, 6. lpp
5 Turpat, 9. lpp
6 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 19.
7 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 18.
8 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 10.
9 С. А. Токарея, Е. М. Милетинский, Мифология в: Мифи народов мира. С. А .Токарея , Mосква: Советская Энциклопедия, 1987. стр. 18.
10 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 24.
11 Koльeb, A.H. Политическая мифологи. Москва: Логос, 2003. стр. 23.
12 Гуревич, П. С. Социальная мифология. Mосква: Мысль, 1983. стр. 81.
13 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 25.
14 Turpat, 30. lpp
15 Turpat, 32. lpp
16 Rubenis, A. Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Jumava, 1994. 15. lpp
17 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 38.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *