Politiskās mitoloģijas struktūra

Lai labāk izprastu politiskās mitoloģijas būtību, ir jāapskata politiskās mitoloģijas struktūra, kas šajā gadi jumā ir balstīta uz A.A. Mažeiko sastādīto. Ar mitoloģiju saprotot kultūras programmas funkcionēšanas tipu, kurš paredz realitātes nekritisku uztveri, mīta satura sakralizēšanu un izpildīšanu. Turklāt mitoloģiju Mažeiko iedala divās kategorijās: klasiskā mitoloģija, kuras pamatā ir arhetipi un mūslaiku mitoloģija jeb sociālā mitoloģija, kas skaidro mīta iedzīvināšanu nemitoloģiskā pēc savas būtības vidē.

 Politiskās mitoloģijas struktūru nosacīti var iedalīt informatīvi saturiskajā un regulatīvajā daļā.

  1. Informatīvi saturiskā daļa, kas sevī ietver:

  • leģendāri vēsturisko komponentu, kas stāsta par attiecīgās sabiedriskās sistēmas izcelšanos no iepriekšējā haosa (piemēram, mīts pār āriešu izcelsmi, vai Dieva izredzēto tautu); 

  • varonīgo izcelsmi, kam klasiskajā mitoloģijā atbilst stāsti par dievu izcelšanos, bet sociālajā mitoloģijā mīti par sabiedrības varoņiem (vēsturiski revolucionārais eposs, mīti par senču pārceļošanu); 

  • prognozes, kas ietver sevī utopijas un „gaišās nākotnes” sasniegšanas modeļus. 

2. Regulatīvā daļa, kas parāda rīcības matricas, interpretācijas, noslēgtu ritmisku procedūru (darbību) ciklu, strukturēti organizētu kalendāru, kurā ietilpst regulāras masu manifestācijas, kā arī sakralizētas ideoloģiskās akcijas, piemēram, partiju kongresi.

Pie mīta nedalāmajām iezīmēm var pieskaitīt:

  • vispasaules mērogu – mīts modelē visu pasauli klasiskajā mitoloģijā un/vai visu sociālo dzīvi sociālajā mitoloģijā; 

  • mīta sinkrētismu, kur pat viena elementa aizvietošana var novest pie visa mīta iznīcināšanas; 

  • strukturāli semantisko neviendabību – sakrītot ar realitāti mīts aizpilda jēgas nepilnības ar dažādiem fantastiskiem skaidrojumiem; 

  • universālo mitoloģisko nelokāmību, t.i., mitoloģiskajai domāšanai raksturīgu vēlamā uzdošanu par esošo; 

  • paraugu piešķiršana visām uzvedības formām un darbībām, kas ir raksturīgas dotajai kultūrai;

  • tā skaidrojošo potenciālu. Mītam ir nepieciešama pastāvīga tā izskaidrošana, nepieļaujot nekādu kritiku, kā arī popularizēšana, nezaudējot sākotnējo jēgu. Šī vajadzība parasti tiek īstenota citējot dažādus klasiķu citātus, rakstot un izdodot dažādas rezolūcijas, popularizējot specifiskus darbus;

  • mīta pastāvēšanai nepieciešamo ticību bez kuras tā pastāvēšana nav iedomājama. Jebkura kritiska analīze un vēl jo vairāk skepse nav iespējama mitoloģijas iekšienē, taču, ja tas notiek pati mīta darbība kļūst neiespējama;

  • mitoloģiskai apziņai nepieciešamu vārdu sakralizāciju, (sākot ar indivīdu vārdu un beidzot ar šķiru vai etnosu). Mitoloģiskajā domāšanā ierasts pārdēvēt dažādus objektus, piemēram, ielu nosaukumus, laukumus; 

  • mīta iekšējo pragmatismu – tas kalpo kā līdzeklis reālu mērķu sasniegšanai, gan mītu veidotājam, gan lietotājam; 

  • saistību ar rituāliem, kuru funkcijās ietilpst indivīdu integrēšana un organizēšana. Mūsdienās rituāls spekulē ar indivīda tieksmi pēc kopības sajūtas, kas raksturīga arhaiskām sabiedrībām un ir mazinājusies līdz ar industrializāciju un apziņas individualizēšanos; 

  • konservatīvismu – mitoloģiskās sistēmas netiecas ieviest jauninājumus, taču ja arī ievieš katram no tiem ir jāpielāgojas mitoloģijai ar interpretācijas mehānismu palīdzību. Turklāt bieži jauninājumi nav vēlami, jo apdraud mīta nesatricinājuma ilūzijas.1 

Apkopojot struktūrā sniegto informāciju, autors secina, ka politiskais mīts tiecas modelēt visu sociālo dzīvi, kā arī uzdod vēlamo par esošo. Turklāt politiskā mitoloģija tiecas neieviest jauninājumus, jo jau pat viena mīta komponenta aizvietošana ar citu var novest pie mīta sabrukuma. Tādejādi tiek veidota nemainīga, sastingusi politiskā un sociālā realitāte, kur visu notikumi un procesi iekļaujas noteiktā tēlainā shēmā.

1 Гручанов, А. А. Новеиший философский словарь. Минск: Книжний дом, 2004. стр. 635.-636.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *