Reliģiskā brīvība Francijā pēc 1945. gada

Francijas konstitūcijas 2. paragrāfs nosaka, ka „Francija ir nedalāma, sekulāra, demokrātija un sociāla republika. Tā garantē visu pilsoņu vienlīdzību neatkarīgi no to izcelšanās, rases vai reliģijas. Tā respektē visas ticības..”1

Pati ietekmīgākā no baznīcām Francijā jau tradicionāli ir katoļu baznīca, kurai ir visvairāk dalībnieku un tādejādi arī visvairāk speciāli katoļiem paredzēto, privāto skolu. Tajās mācās aptuveni 15 % skolnieku un tajās strādājošie skolotāji saņem finansējumu no valsts budžeta.2

Jau gandrīz ierasts, ka pie varas nonākot konservatīvajām partijām, tās cenšas palielināt finansējumu katoļu skolām, taču plašu sabiedrības protestu rezultātā no tā atsakās. Līdzīga parādība novērojama arī, kad pie varas nonāk kreisās partijas – tās mēģina katoļu skolām piešķirto finansējumu samazināt, taču arī tad protestu rezultātā beigās piekāpjas.3

Kopš 1905. gada, kad tika pieņemts 1905. gada likums par valsts un baznīcas nošķirtību Francijas valstij pieder visas katedrāles, savukārt pašvaldībām mazās draudzes baznīcas un kapelas, kas tika ierīkotas pirms 1905. gada. Francijas valdība ir atbildīga par to uzturēšanu kārtībā. Ar šādu instrumentu palīdzību tiek panākts, ka baznīca, lai arī drīkst uzturēties valsts baznīcās, ir spiesta atskaitīties valstij/pašvaldībām par saviem tēriņiem. Tas ir veicinājis daudz lielāku baznīcas atkarību no valsts nekā Vācijā, kur baznīcas pašas uztur savas ēkas, saņem ticības nodokli un drīkst izlietot to pēc saviem ieskatiem, bez atskaitīšanās.

Izņēmums valsts-baznīcas dalījumam ir atsevišķas pašvaldības (Bas-Rhin, Haut-rhin, Moselle), kuras pirms atkārtotas pievienošanas Francijai 1918. gadā bija Vācijas pārvaldībā un tādēļ saglabāja iepriekšējo statusu, t.i., īpašas priekšrocības atsevišķām reliģiskajām grupām (katoļiem, luterāņiem, divām reformatoru baznīcām un jūdaismam)4, kuras nav iespējams iegūt pārējo reliģiju baznīcām.

Pakāpeniski Francijā notiek tuvināšanās baznīcai, tiek izteikta atzinība baznīcas ieguldījuma labklājībā, skolu sistēmā, sociālajā sfērā. Par Francijas tuvināšanos „ne tik sekulārai valstij” liecina arī 1996. gadā notikusī pāvesta vizīte Francijā kā katoļu baznīcas galvai, nevis Vatikāna vadītājam. Šī vizīte raisīja diskusijas par to vai tādejādi nav pārkāpta konstitūcija (nošķīrums starp valsti-baznīcu).5

Ņemot vērā pieaugošo reliģisko daudzveidību (islamticīgo skaitu) un ar reliģiju identificējamo apģērbu lietotāju palielināšanos, kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem Francijā norisinājās diskusijas par to vai atļaut reliģiskām grupām paust savus uzskatus publiskās skolās. Debates noslēdzās 2004. gada 14. martā, kad tika pieņemts likums, kas aizliedza skolās nēsāt aizdomīgas galvassegas un reliģiskos simbolus,6 līdz ar to arī krucifiksus, Dāvida zvaigzni un citu reliģiju atribūtus.

1Conseil Constitutionnel Constitution du 4 Octobre 1958, Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.conseil-constitutionnel.fr/textes/constit.htm (Francijas 1958. g. 4. oktobra konstitūcija)
2 Ed. Madeley J.T.S., Zsol E., Cast F. Church and State in Contemporary Europe: The Chimera of Neutrality, London: Frank Cass, 2003. p. 204.
3 Boyle K, Sheen S. eds., Freedom of Religion and Belief: A World Report London: Routledge, 1997. p. 293
4TTurpat, 295.l pp
5 Ed. Madeley J.T.S., Zsol E., Cast F. Church and State in Contemporary Europe: The Chimera of Neutrality, London: Frank Cass, 2003. p. 204.
6 Weill N. What`s in a Scarf? The Debate on Laicite France. In: French Politics, Culture and Society, vol. 24, 2006. p. 39

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *