Reliģiskā brīvība Vācijā pēc 1945. gada

Viena no interesantākajām Vācijas konstitūcijas iezīmēm ir tās pārņemtā sadaļa no Veimāras konstitūcijas, kas lielā mērā arī ir pamats attiecībām starp baznīcu un valsti, nosaka reliģiskās brīvība, attiecīgi (136. – 139., 141. paragrāfs.

Jau sākotnēji tiek norādīts, ka valstī nepastāv oficiālas valsts baznīcas (137. p.), konstitūcija aizsargā svētdienas un reliģiskās brīvdienas (139. p.), autonomiju un reliģisko kopienu autonomiju un sabiedriski juridisko statusu (137.p.), garantē reliģisko brīvību (4. un arī 136.p.). Savukārt konstitūcijas 7. paragrāfs nosaka, ka reliģiskā mācība ir regulārs mācību priekšmets skolu sistēmā.1 Ticības mācības ir brīvprātīgas un ja vecāki, to vēlās bērns tās var neapmeklēt, taču tādā gadījumā viņam ir jāapmeklē kāda cita stunda. Valsts apmaksā ticības mācības skolotāju darbību no valsts budžeta līdzekļiem.2 Turklāt baznīcas darbinieki tiek pielīdzināti civildienesta ierēdņiem un līdz ar to bauda arī īpašas sociālās garantijas, pensijas un dažādus citus atvieglojumus un piemaksas. 1974. gadā FDP mēģināja uzsākt diskusijas par šo speciālo privilēģiju atcelšanu, taču neguva sabiedrības atbalstu.3

Pamatojoties uz no Veimāras konstitūcijas pārņemtās sadaļas (137.p.) valsts iekasē ticības jeb baznīcas nodokli no visiem katoļu un protestantu konfesijām, piederīgajiem, kā arī ebreju draudzēm un arī izdala šīm baznīcām. Pēc līdzekļu saņemšanas baznīcas tos var izlietot pēc saviem ieskatiem, nesniedzot valstij nekādas atskaites. Turklāt, Vācijas likumdošana arī nosaka, ka šos līdzekļus var saņemt tikai tās baznīcas, kurām ir viena vadošā organizācija, pārstāvniecība. Ņemot vērā, ka musulmaņiem tādas nav, tie nav tiesīgi saņemt tiešu valsts atbalstu un ir spiesti iztikt ar daudz mazāku līdzekļu daudzumu. Tomēr atšķirībā no Itālijas, kur ticības nodoklis tiek iekasēti no visiem nodokļu maksātājiem, Vācijā no tā ir iespējams izvairīties, uzsākot pildīt darba pienākumus anketās norādot, ka nepieder ne pie vienas no iepriekš minētajām reliģiskajām organizācijām.4

Tāpat baznīcas interesēm ļoti stingrs atbalsts ir viena no divām lielajām Vācijas partijām, konservatīvā CDU/CSU (kristīgo partiju apvienība), kuras rindās ir virkne ar baznīcu tieši saistīti pārstāvji, kas tās visādā ziņā atbalsta un cenšas stiprināt kristīgās vērtības un baznīcas ietekmi. Tomēr nevar arī viennozīmīgi apgalvot, ka CDU būtu baznīcas aģents; precīzāk būtu teikt, ka CDU un baznīcas intereses sakrīt daudz biežāk nekā baznīcas un SPD (sociāldemokrāti) intereses un mērķi.

Simboliskus zaudējumus baznīca piedzīvoja 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, kad atsevišķās pavalstīs ticības mācība tikai aizvietota ar reliģijas un morāles mācību. Arī konstitucionālās tiesas lēmums 1995. gadā par to, ka krucifiksa atrašanās valsts finansētās skolās un mācību klasēs ir pretrunā ar nošķīrumu starp valsti un baznīcu un ir jānoņem gadījumā, ja kāds no skolēniem vai studentiem to pieprasa.5 Tomēr šo nelielo izmaiņu veikšana, lai arī simboliska ir minimāli ietekmējusi vadošo baznīcu priviliģēto vietu Vācijas politiskajā sistēmā.

Atbilstoši sākumā pielietotajiem pētnieku M. Chaves un D. E. Cann kritērijiem, Vācija joprojām saņem trīs punktus par baznīcas darbinieku atalgošanu, baznīcas nodokļa iekasēšanu, baznīcas darbības subsidēšanu un ir pieskaitāma pie valstīm, kurā attiecības starp baznīcu – valsti ir daļēji regulētas.

Detalizētāka analīze gan parādīja, ka valsts un baznīcas saistība, tai piešķirtās privilēģijas ir tik ievērojamas, ka nošķīrums starp valsti un baznīcu sāk kļūt grūti tverams. Turklāt izvēloties nedaudz atšķirīgus indikatorus, nekā pētnieki Chaves un Cann Vācija nosvērtos vēl vairāk uz pilnīgi regulēto valstu grupas pusi.

1 Der Deutsche Volk. Grundgesetz für die Bundesrepublik Deutschland. Sk. Internetā: 20.12.2007. http://www.bundestag.de/parlament/funktion/gesetze/grundgesetz/gg_11.html (Vācijas parlamenta apakšpalātas mājas lapa)
2 Wuerth I.B. Private Religious Choice in German and American Constitutional Law: Government Funding and Government Religious Speech. In: Vanderbitt Journal of Transnational Law, vol. 31. 1998.
3 Theen R.H.W., Wilson F.L. Comparative Politics: An Introduction to Seven Countries. Upper Saddle River, N.J: Prentice Hall. 2000. p. 182
4 Introvigne M., Stark R.. Religious Competition and Revival in Italy: Exploring European Exceptionalism. In: Interdisciplinary Journal of Research on Religion. Vol. 1, issue 1 2005. p. 5
5 Wuerth I.B. Private Religious Choice in German and American Constitutional Law: Government Funding and Government Religious Speech. In: Vanderbitt Journal of Transnational Law, vol. 31. 1998.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *