Socializācijas ABC

Socializācija ir process, kurā cilvēks apgūst sabiedrībā pieņemtās vērtības un normas, sociālo pieredzi un zināšanas, pateicoties tam viņš kļūst par pilntiesīgu un aktīvu sabiedrības locekli1. Tomēr tas var notikt tikai saskarsmē un mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem.2
Socializēšanās teorijas ir daudz, tomēr tās viena otru neizslēdz, bet turpina un padziļina apskatāmo tēmu. Savstarpēji teorijas atšķir tikai tas, kādus faktorus tās akcentē. Socializāciju var apskatīt pēc vairākiem kritērijiem:

  • pēc cilvēka dzīves attīstības posmiem;
  • pēc viņa socializētājiem;
  • pēc socializācijas paņēmieniem,

Starp pētniekiem nevalda vienota izpratne par socializēšanās posmiem. Marksisti uzsver, ka galvenais cilvēka socializētājs ir darbs, no kā izriet, ka socializāciju var iedalīt trīs periodos: pirms darbaspējas, darbaspējas ( strādāšanas ) un pēc darbaspējas vecuma posmā, jeb pensijā. Tomēr šī periodizācija neņem vērā socializācijas pirmā posma īpatnības, kā arī neņem vērā jau pieauguša cilvēka socializēšanās iespējas.3
Līdzīgu dalījumu piedāvā arī socioloģe G, M, Andrejeva, tomēr pirmo posmu apskatot sīkāk un to iedalot: 1) agrīnajā socializācijas posmā, kas aptver laiku no cilvēka dzimšanas līdz skolai, 2) mācību stadija, ietver visu jaunības stadiju.4
Tomēr lielākoties pētnieki socializāciju iedala divos posmos: pirmatnējā socializācija (no dzimšanas līdz nobriešanai par pilnvērtīgu sabiedrības locekli) un otrreizējā socializācija (kad veidojas nobriedušas personas pārveidošanās).5 Jāatzīmē tas, ka indivīda socializāciju ietekmē vide un socializācijas aģenti, kuru ietekme dažādos laikos, kultūrās un tradīcijās var būt ļoti atšķirīga. Mūsdienās moderno valstu īpatnība – nobriešanas posms var izstiepties un pat ilgt visu mūžu. To ietekmē sociāli kulturālās procesu izmaiņas: demogrāfiskās izmaiņas, standarti mācību ilgumam, attieksme pret ģimenes institūciju, u.c. Tādu specifisku kultūras iezīmju ietekmē veidojas tā saucamā “priekšlaicīgā” un “novēlotā” socializācija 6.
Apskatot katru no posmiem sīkāk, jāsāk ar cilvēka piedzimšanu. Pirmatnējā socializēšanā svarīgākais ir bērnā attīstīt apziņu, domāšanas veidu, uztveri un valodu. Par šī posma nozīmīgumu uz cilvēka socializēšanos raksta vairāki autori, viens no pirmajiem ir Z.Freids, kurš raksta par vecāku ietekmi uz bērna turpmāko dzīvi. Sājā etapā svarīga ir vecāku iepazīšana.
Nākošais svarīgais etaps ir valodas apguve, kas palīdzēs formulēt domus un sapratnes. No šī brīža cilvēks pats iesaistās socializācijā, jo tam kļūst skaidra apkārtējo lietu jēga un nozīme. Valoda ļauj iekļauties cilvēku kultūras pasaulē, ļauj saprast iepriekšējo paaudžu pieredzi un zināšanas.
Lielu ieguldījumu pirmatnējās socializācijas pētniecības attīstībā devuši ASV zinātnieki Čārlzs Hortons Kūlijs un Džordžs Herbarts Mīds. Č.H. Kūlijs radīja “atspoguļotā Es” teoriju, kur cilvēka izpratne par sevi (viņa pašapziņa) veidojas, “iztulkojot” pašam savus novērojumus par citu domām attiecībā uz viņu.7 Savukārt Dž.H.Mīds savā teorijā apgalvo, ka īpaša nozīme normatīvo kultūras elementu apguvē ir lomas uzvedības apguvei un atbilstošo prasību izpildei. Bērni attēlojot “nozīmīgos citus” iemācās atbilstošās lomas uzvedību.8
Nonākot līdz otrreizējam socializācijas posmam, jāatgādina, kad šajā posmā indivīds jau ir “sociāli- nobriedis”- patstāvīgi, autonomi spēj pieņemt lēmumus, noformulējis savu personību. Tomēr tas tiek pakļauts izmaiņām, kas ietekmē tā socializāciju, piemēram, nonākot tādās institūcijās, kur indivīda pieņemtās vērtības nomaina citas (armija). Ir autori, kas šo posmu nevēlas saistīt ar socializāciju un uzskata, ka tas drīzāk attiecas uz sociālo adaptāciju – kura apskata spēju pielāgoties9.
Pavisam neviennozīmīgs ir jautājums par iepriekš pieminēto “pēc darbaspējas vecuma” posmu, kur biežāk runā nevis par tālāku socializāciju, bet drīzāk par indivīdu desocializāciju (dēļ sociālās neaktivitātes) un marginalizaciju ( veco ļaužu grupu nošķiršanās no sabiedrības), resocializāciju (kad jāatkopjas pēc slimībām, traumām), kad rodas nepieciešamība apgūt jaunu valodu. Šo pēdējo posmu amerikāņu zinātnieks K.Klakhons piedāvā saukt par “kulturalizāciju”, vai kā M. Herskovic iesaka par ”inkulturāciju”, nevis par socializāciju.10
Kā jau sākumā tika minēts socializāciju var apskatīt arī pēc to socializētājiem. Tie var būt visa veida sociālie institūti jeb aģenti, par kuriem vairāk tiks runāts nodaļā “Socializācijas aģenti”. Tomēr jāatceras, ka socializācijas procesā pats indivīds var būt gan socializācijas objekts, gan subjekts.
Avoti:

  • Katarov.M.S. Sociologija, Maskva: ZAO “Aspektpress” 2003., 460 str.
  • Enciklopēdija- Abušenko, V.L.,, Socializācija, grām: Sociaļnaja enciklopeģija, (ed.Gricanov M,A), Minsk: Kņižnij Dom, 2003. 1310. Str.
  • Andrejeva- Andeeba G, M, Sociaļnaja psiholoģija. Maskva

Atsauces:
1 Katarov M, C, 100. c.
2 Zobena, A., Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. Rīga: LU Socioloģijas katedra, 1996. 25.lpp.
3 Katarov M, C, 101. c.
4 Andrejeva 282.
5 Katarov M, C, 100. c.
6 Encklopēdija 940.
7 Zobena, A., Cilvēks un dzīve socioloģijas skatījumā. Rīga: LU Socioloģijas katedra, 1996. 26.lpp.
8 Kamapob.102.
9 Turpat.
10 Turpat.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *