Sekularizācijas ietekme

Iepriekšējā reizē jau iesākam aplūkot jautājumu par valsts un baznīcas ietekmi uz abortu likumdošanu vācijā un Francijā. Šoreiz turpinam aplūkot šo jautājumu nedaudz dziļāk, paplašinot tā analītisko ietvaru.

Sekularizācija

Politiskā un juridiskā ideja par nepieciešamību nošķirt baznīcu un reliģiju no valsts nebūt nav pastāvējusi vienmēr. Dažādos laikos tā ir pastāvējusi dažādās interpretācijās, taču lielākoties ir pastāvējis uzskats, ka gan reliģiskajam līderim, gan garīgajam ir jābūt vienam un tam pašam. Modernajos laikos šī ideja ir atrodama Dž. Loka idejā par sociālo kontraktu, kurā tiek norādīts uz nepieciešamību pēc reliģiju tolerances, T. Džefersona vēstulēs.1 Spilgtākais piemērs Loka idejām, protams, ir ASV konstitūcijā, kurā viņa ideju ietekme ir guvusi ārkārtīgu ietekmi.

Uzsākoties industrializācijai un straujam zinātnes progresam, daļā teorētiķu izplatīja uzskatus, ka turpinoties zinātnes attīstībai nepieciešamība pēc reliģijas izzudīs. Šo pētnieku vidū bija K.Marks, Z. Freids; citi uzskatīja, ka tā tiks aizvietota ar kādu citu formu, kas vairs nebalstīsies uz super naturāliem un transcendentāliem pamatiem (E. Dirkheims, O. Komts).2 Tomēr kā ikvienā sociālo zinātņu diskusijā lielākās neskaidrības un pretrunas radās dēļ vienotu definīciju, izpratnes trūkuma. Katrs autors uzskatīja par vienu no saviem tiešajiem pienākumiem izvirzīt jaunu definīciju, tādā veidā vēl vairāk palielinot neskaidrības. Taču vairumam no tām kopīga ir vismaz viena iezīme – tās uzsvēr reliģijas un baznīcas lomas mazināšanos. Autors piekrīt šādai interpretācijai un pētījuma nolūkiem izvēlas pētnieka P. Vilsona (Wilson) piedāvāto definīciju – „sekularizācija ir attiecināma uz procesu, kura laikā reliģiskās institūcijas, darbības un apziņa zaudē savu nozīmību”.3 Kādā veidā šis process notiek un ar kādiem līdzekļiem šajā izpratnē nav tik būtiski, kā tā virzība un reliģisko institūciju nozīmes mazināšanos.

Valsts – baznīcas attiecību tipoloģija

Viens no labākajiem piemēriem konstitucionāli juridiskai analīzei ir pētnieka G. Robbersa (Robbers) klasifikācija, kurā viņš kategorizē Rietumeiropas valstis trīs daļās:

  • valsts baznīcas sistēma (Dānija, Anglija, Grieķija, Zviedrija, Somija),

  • strikti nodalīta sistēma (Francija, Nīderlande, Īrija),

  • kopējo mērķu sistēma (Austrija, Beļģija, Vācija, Itālija, Portugāle, Spānija).4

Šajā klasifikācijā Francija jau tradicionāli tiek pieskaitīta pie valstīm, kurās nošķīrums starp valsti un baznīcu izpaužas visstingrāk, savukārt Vācija ieņem vidējo līmeni, kur valsts, lai arī oficiāli ir šķirta no baznīcas, tomēr atbalsta tās lomu sabiedrībā. Robbers to raksturo kā pozitīvo neitralitāti, ar to saprotot, ka valsts pieņem baznīcas pozitīvo lomu sabiedrības norisēs un sabiedriskajā dzīvē un to atbalsta.5 Juridiskās pieejas lielākais trūkums ir tās normatīvums, kas neļauj pārliecināties vai likumos ierakstītais atbilst patiesībai. PSRS konstitūcija savā pastāvēšanas laikā saviem pilsoņiem piedāvāja vienas no lielākajām brīvībām pasaulē, kas realitātē gan netika piemērotas.

Lai šos trūkumus apietu ir nepieciešams datus pārbaudīt empīriski. Viens no nedaudzajiem pētījumiem, kas pielieto vairākus kritērijus, lai noteiktu valsts-baznīcas savstarpējās attiecības ir ASV pētnieku M. Chaves un D. E. Cann izvirzītie jautājumi, ar kuru palīdzību viņi pārbauda Rietumeiropas valstīs pastāvošās valsts-baznīcas attiecības. Pētnieki izvirza sešus jautājumus:

  • vai pastāv viena, no valsts puses oficiāli atzīta reliģija?

  • vai oficiāli atzīst dažas, bet noliedz citas konfesijas?

  • vai valsts nozīmē vai apstiprina baznīcu izvirzītos līderus?

  • vai valsts apmaksā baznīcas darbinieku darbu?

  • vai pastāv sistēma baznīcas nodokļa ievākšanai?

  • valsts tieši subsidē baznīcas darbību, uzturēšanu, kompensē izdevumus?6

Tādejādi pētnieki izveido klasifikāciju, kurā pie pirmās grupas pieder tās valstis (Francija, Īrija, Nīderlande), kas ir ieguvušas 0 vai 1 punktu, t.i., ir apstiprinoši atbildēts uz 0 vai 1 iepriekš uzdoto jautājumu tika apzīmētas kā deregulētas. 2 punktus pētījumā saņēma (Austrija Spānija Portugāle), 3 punktus (Beļģija, Vācija, Lielbritānija, Itālija, Šveice). Valstis, kuras ieguva 2 un 3 punktus tika pieskaitītas pie daļēji regulētām. Savukārt par pilnībā regulētām tika atzītas Dānija, Somija, Norvēģija un Zviedrija, kuras ieguva 5 vai 6 punktus.7 Turpmākajā tekstā autors izmantos M. Chaves un D.E. Cann tipoloģiju.

Šajā pētījumā aplūkotās valstis Francija un Vācija, katra iekļūst savā kategorijā, attiecīgi Vācija tiek pieskaitīta daļēji regulētām valstīm, bet Francija deregulētām. Jāpiebilst gan pētījums ir publicēts 1992. gadā un pastāv iespēja, ka starpposmā līdz mūsdienām ir notikušas pārmaiņas, kas izmaina arī valstu stāvokli šajā sarakstā, kas tiks aplūkots arī darba turpmākajā gaitā.

____________________

1 Jefferson T. Jefferson`s Letters to the Danbury Baptist. 1802. Jan. 1. Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.loc.gov/loc/lcib/9806/danpre.html (ASV kongresa bibliotēka).
2 Hamilton M. The Sociology of Religion: Theoretical and Comparative Perspectives. London: Routledge, 2001. p. 185
3 Turpat, 188. lpp
4 Robbers G. State and Church in the European Union Conjunction With the European Consorrtiom for State and Church Research. Baden-Baden: Nomos Verl.-Ges., 1996. p.324.
5 Turpat, 323. lpp

6 Chaves M., Cann E.D. Regulation, Pluralism, and Religious Market Structure, In: Rationality and Society,Vol. 4, No. 3, 1992. p. 284.

7 Turpat, 284. lpp

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *