Mājokļu politika Latvijā 1991. – 2007. gads

Neatkarīgās Latvijas mājokļu politika ir vēl salīdzinoši jauna, tās attīstībā ir aizvadīti tikai 15 gadi. Jau tās pašos pirmsākumos tai bija jāsaskaras ar lielākajiem izaicinājumiem – valsts īpašumu nodošanu privātīpašnieku rokās. Neizsvērtā politika un neatkarības atgūšanas eiforija pieļāva politiku, kurā iedzīvotāji tika sadalīti divās daļās, no kuriem vieniem bija iespēja savas patreizējās mītnes iegūt personīgā īpašumā, bet otriem (aptuveni 80 tūkstošiem mājsaimniecību) šāda iespēja netika dota, jo uz viņu mājokļiem savas tiesības pieteica mantinieki. Denacionalizēto namu īrnieku problēmu risināšanā valsts iesaiste bijusi minimāla, tās darbība, piešķirot 2,1 miljonu latu pārcelšanās pabalstu izmaksai sākusies tikai pēdējos gados. Līdz šim visas rūpes par šo īrnieku problēmu risināšanu valsts bija novirzījusi uz pašvaldību pleciem, kas līdzekļu un politiskās gribas trūkuma to risināšanā, līdzīgi kā valsts neieguldīja pienācīgos līdzekļus.

Privatizācijas procesam 2006. gadā noslēdzoties privatizēti bija gandrīz pilnīgi visi pieejamie dzīvokļi. Kā būtisks trūkums ir vērtējama, sākotnēji pieļautā iespēja sertifikātus pārdot brīvajā tirgū, kas veicināja nevienmērīgu labumu sadali un strauju sabiedrības noslāņošanos. Tomēr kopvērtējumā process ir vērtējams pozitīvi, jo ir izveidojis privātīpašnieku slāni un nekustamo īpašumu brīvo tirgu.

Politiski mājokļu politikai nav pievērsta pienācīgā uzmanība. Svarīgākais politikas dokuments, „Mājokļu politikas koncepcija” kas nosaka darbības virzienus, mērķus un prioritātes ir pieņemts 1996. gadā un neatbilst patreizējai brīvā tirgus situācijai. Tajā deklarētie mērķi, kas saistīti ar namu renovāciju un siltumnoturības palielināšanu ir palikuši nerealizēti. Tādejādi katru gadu vairāki desmiti miljoni latu tiek izkurināti gaisā. Nepietiekams ir bijis valdības atbalsts būvniecības aktivizēšanā, kā rezultātā Latvija dzīvojamā fonda apjoma ziņā joprojām nav pietuvinājusies veco ES valstu līmenim. Latvijā dominē pārsvarā 1 un 2 istabu dzīvokļi, kamēr ES to vidējais lielums ir 3 līdz 5 istabas. Lai šādu līmeni sasniegtu Latvijai būtu četrkārtīgi jāpalielina būvniecības apjomi un šādos tempos jābūvējas vēl vismaz 20 gadus.

Patlaban izskatīšanā Saeimā ir nodots jauns Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas izstrādāts politikas plānošanas dokuments, Mājokļu politikas pamatnostādnes 2006. – 2020. gadam. Paredzams, ka tas noteiks jaunos attīstības virzienus un kā vienu no prioritātēm noteiks arī sociālā dzīvojamā fonda palielināšanu, kas šobrīd ir nepietiekams.

No kopējā dzīvojamā fonda sociālo dzīvokļu skaits veido tikai 0,1 %, kamēr vecajās ES valstīs tas ir 11%. Privatizācijas laikā pašvaldības neizmantoja iespēju daļu dzīvokļu paturēt savā īpašumā, sociālo dzīvojamo māju fonda vajadzībām. Turklāt kā jau iepriekš minēts jaunu ēku būvniecība notiek pārlieku lēni, piemēram, Rīgā par valsts un pašvaldības līdzekļiem tiek uzbūvēti vidēji tūkstoš dzīvokļu, bet pieprasījums pēc tiem ir desmitkārt lielāks.

Dzīvojamā fonda trūkums savienojumā ar pēdējos trīs gados pieaugošo hipotekāro kreditēšanu, ko pārsvarā veic privātās bankas ir dzīvokļus daudzkārt sadārdzinājis. Mājokļu cenas Latvijā un sevišķi lielākajās pilsētās un Rīgā ir līdzvērtīgas rietumvalstu cenu līmenim. Savukārt atalgojuma līmenis, lai arī palēnām pieaug nespēj mēroties ar dzīvokļu cenu pieaugumu. Valsts atbalsts hipotekārajā kreditēšanā noris, galvenokārt ar tās pārziņā esošo Hipotēku un Zemes banku. Palīdzība Mājokļu kreditēšanas programmas ietvaros tiek sniegta dzīvojamo namu siltināšanai un individuālo dzīvojamo platību iegādei ar samērīgu procentu likmi. Priekšroka tiek dota mājsaimniecībām ar nelieliem un vidējiem (300-400Ls) ienākumiem. Hipotēku bankas atbalsts ir vērtējams pozitīvi, taču tā apjomi veido tikai 3% no kopējiem banku izsniegtajiem aizdevumiem.