Mīti Latvijas politikā

 Vadoņa mīts

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu un politiskā režīma maiņu 90-to gadu sākumā, kā arī no tā izrietošajām sekām saimnieciskajā un sociālajā dzīvē aktualizējās vēsturiski Latvijas sabiedrībai pazīstamais vadoņa mīts, ko var skaidrot ar masu apziņas spēju vieglāk identificēt noteiktu darbību ar konkrētu indivīdu, nevis grupu. Turklāt masu apziņā bija nostiprinājies priekšstats, ka autoritārs vadonis (Kārlis Ulmanis) spēj panākt tautas labklājības uzplaukumu. Tajā pat laikā nemaz neapjaušot tā brīža vēsturisko situāciju un pēckara gadu pieprasījumu pēc lauksaimniecības produkcijas un kopējo Rietumeiropas labklājības pieaugumu, kas neapšaubāmi veicināja arī Latvijas labklājību.

Latvijas iekļaušana PSRS sastāvā vēl vairāk nostiprināja vadoņa mītu, jo masu apziņā Ulmanis saglabājās, kā pēdējo „neatkarīgās Latvijas” līderi, kurš valsti aizveda līdz uzplaukumam.

Pēc neatkarības atgūšanas uz politiskās skatuves neparādījās viens līderis, taču notika meklējumi, kuru rezultātā tauta bija gatava glorificēt A. Gorbunovu, neskatoties uz tā darbību komunistiskajā partijā.1

Par pirmo atjaunotās Latvijas prezidentu lielā mērā, pateicoties savam uzvārdam un radniecībai ar autoritāro vadoni (Kārli Ulmani) kļuva Guntis Ulmanis, kurš šo amatu ieņēma divas reizes pēc kārtas un trešo reizi to traucēja izdarīt vien Satversmē noteiktie ierobežojumi, kas vienai personai par prezidentu ļauj kļūt tikai divas reizes pēc kārtas.

Masas vadoņa meklējumi spilgti izpaudās arī 6. Saeimas vēlēšanās, kad to pilnā mērā izmantoja vairākas partijas, kas sevi asociēja ar vienu līderi, un tā rezultātā guva labus panākumus. To vidū Joahima Zīgerista „Tautas kustība Latvijai” (16 vietas), kura atpazīstama kļuva ar tieši sava līdera Zīgerista rīkotajām aktivitātēm – banānu dalīšanu pensionāriem, un vēlāk arī smilšu vešanu no it kā K. Ulmaņa kapa vietas. Tāpat Saeimā iekļuva arī Alberta Kaula „Latvijas vienības partija” (8), kā arī Ziedoņa Čevera Demokrātiskā partija Saimnieks (18).2

Visas šīs partijas sevi prezentēja kā viena vadoņa partijas, kuras tiekot pie varas ātri vien atrisinās visas iedzīvotāju problēmas un sakārtos valsti.

Sevišķi no šīm partijām autors vēlas izcelt „Saimnieku”, kas pie vēlētājiem vērsās ar aicinājumu kļūt par saimniekiem savā sētā – „Zemes saimniekam jābūt īpašniekam, īpašniekam jābūt zemes saimniekam”.3 Bet reklāmās skandināja saukļus, ka katram ir jābūt saimniekam savā sētā un vispār saimnieks ir vajadzīgs visur. Tādejādi mītu veidotāji apelēja pie latviešiem simboliski daudznozīmīgo saimnieka nosaukumu, mēģinot radīt uzticamības izjūtu un vīziju par garantētu ekonomikas un tautsaimniecības uzplaukumu.

Nākamajās, 7. Saeimas vēlēšanās Saeimā vēlētāji bija vīlušies visās trīs iepriekšminētajās partijās un neviena no tām atkārtoti parlamentā neiekļuva. To vietā nāca Tautas partija (TP) (24) ar Andri Šķēli priekšgalā4, kurš jau iepriekš bija paspējis kļūt par Ministru prezidentu un sevi pozicionējis kā rīcības cilvēku, vadoni, kurš izbeigs nesaskaņas partiju vidū un sakārtos valsti. Pamatojoties uz šādu tēlu, ir iespējams veikt sabiedrībā nepopulārus soļus, kas citos gadījumos sastaptu daudz lielāku pretestību Viņa popularitāti neietekmēja arī apstāklis, ka, būdams turīgs uzņēmējs, viņš tika vainots dažādās nelikumībās, un presē plaši tika iztirzāta un apšaubīta viņa spējas iegūt lielu kapitālu padomju laikā, tirgojot puķes.

Arī 8. Saeimā vēlētāji turpināja tradīciju un balsoja par jaundibinātu viena vadoņa partiju un lielāko pārstāvniecību parlamentā, tikpat cik iepriekš TP ieguva Latvijas bankas prezidenta Eināra Repšes vadītais „Jaunais laiks” (JL).5Repše pie masām devās ar solījumiem izskaust korupciju un tāpat kā pārējie partiju līderi pirms vēlēšanām solīja sakārtot valsti.

Repše sevi pozicionēja kā prasmīgu vadoni, kurš ilgus gadus vadījis Latvijas banku un noturējis nacionālas valūtas – lata stabilitāti. Tāpat kā pārējos gadījumos JL sabiedrībā sākotnēji tika atpazīts kā viena līdera personība par ko šoreiz bija kļuvis Repše.

Šajā kontekstā jāatzīmē sabiedriskās domas pētījuma centra SKDS veiktais pētījums par iedzīvotāju vēlmi valsts vadībā redzēt stingru līderi. Apgalvojumam – Lai uzlabotu situāciju valstī Latvijai ir nepieciešams viens stingrs līderis ar plašām pilnvarām – šī gada februārī piekrita vairāk kā puse (54,2%) respondentu, kas ir vairāk nekā 2004. gadā, kad tam piekrita 51,6% iedzīvotāju un 2003. gadā kad šādu viedokli atbalstīja 52,5 %. Nemainīgi augstākais atbalsts stingram līderim kopš aptaujas veikšanas bija 2002. gadā, kad vienu, stingru valsts vadītāju vēlējās 61,6 % aptaujas dalībnieku.6

Jāuzsver, ka atbalstu vienam vadonim nepauž tikai vecāka gadagājuma cilvēki, kas dzīvojuši „Ulmaņlaikos” vai vismaz Ļeņina vai Staļina vadonības gados, bet arī gados jaunākā paaudze. Un kopumā visās vecumgrupās akceptu stingrai vadībai vienā personā un cerību uzlabot savu ekonomisko stāvokli izsaka vismaz 40 % Latvijas iedzīvotāju, kas nozīmē, ka vadoņa mītu partijas turpinās ekspluatēt arī nākamajās Saeimas vēlēšanās.

Savējo – ienaidnieka mīts

Pirms I Pasaules kara latvieši nekad nebija dzīvojuši savā zemē un lielā mērā arī neapzinājās savas kopīgās saites. Uz 30 gadiem izcīnot neatkarību, PSRS ekspansijas rezultātā to zaudējot un 20. gadsimta 90 –to gadu sākumā to atkal atjaunojot latvieši ir nonākuši identitātes meklējumos.

Savējo un svešo pretnostatījums ir nepieciešams katras tautas, nācijas sevis apzināšanai un identifikācijai. Jo lielākas briesmas, objektīvas vai subjektīvas, jo ciešākai ir jābūt tautas vienotībai. Taču Atmodas neatkarības cīņas un kopības sajūtu Latvijas, nevis latviešu tautas vidū nomainījusi neatkarības pretinieku meklēšana gan pašu („latvietim vislabāk garšo latvietis” un uzsverot, kurš kurā datumā ir izstājies no komunistiskās partijas), gan ārējo spēku centienos tādejādi, kavējot valsts attīstību.

Latviešu pašapziņa tiek balstīta uz tādiem motīviem kā „bāreņu tautu”, „daudz cietušo tautu”, kam pāri nodarījusi PSRS veiktā okupācija un par ko rietumi latviešiem, protams, ir parādā.

Vīlušies Atmodas laiku ideālos – „kaut pastalās, bet brīvi” un no notikušajā īpašumu pārdalē un brīvā tirgus darbībā, kā rezultātā sabiedrība krasi noslāņojusies gandrīz 75% iedzīvotāju pauž viedokli, ka bagāts var kļūt tikai negodīgā ceļā.7

Ienaidnieka mītu objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ palīdz kultivēt Latvijas kā mazas valsts atrašanās kaimiņos lielvalstij Krievijai un daudzu iedzīvotāju, kuru pamatvaloda ir krievu atrašanās Latvijas teritorijā.

Pēc neatkarības atgūšanas, lai apkarotu bailes un ieviestu jauno režīmu tika grauti PSRS laiku simboli (Skrundas lokators, Ļeņina pieminekļi) un atsevišķos gadījumos aizstāti ar citiem (ielu nosaukumu plāksnītes). Taču, lai arī būves tiek grautas bailes saglabājas, ko tālāk vairo nacionālisti, kas tālāk tiek ģenerētas politisko mītu veidā un pirms katrām Saeimas un arī 2005. gada Rīgas domes vēlēšanām atsevišķas partijas to izmanto. Piemēram, apvienība „Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” rīdziniekiem draud ar Улица Бривибас (Brīvības iela krievu valodā) un saukli „Krievi nāk”. Tādejādi netiek mazināta sabiedrības polarizācija.

Šajā kontekstā jāmin Alfrēds Rubiks, bijušais Rīgas vadītājs, kuru 90-to gadu sākumā par pretošanos neatkarīgas Latvijas izveidei vienīgo iesēdināja cietumā un kuru masas tver ar dalītām jūtām. No vienas puses vienā sabiedrības daļā viņš ir kļuvis par varoni, kurš ir palicis uzticīgs saviem uzskatiem un pārliecībai, bet no otras par naida objektu, taču abos gadījumos par simbolu Latvijas pagātnei PSRS sastāvā. Tādejādi autors uzdrošinās apgalvot, ka, ja Rubikam izdosies panākt, ka tiek atcelti uz viņu attiecinātie ierobežojumi kandidēt un kļūt par Saeimas deputātu būtu ļoti lielas izredzes kļūt par iepriekšējā režīma piekritēju, pārsvarā vecāka gadagājuma cilvēku atbalstītu līderi.

1 LR Saeima. http://www.saeima.lv/Informacija/gorbunov.htm
2 LR Saeima. 6. Saeimas vēlēšanu rezultāti. (Sk. 28.05.05).
3 Centrālā vēlēšanu komisija. Demokrātiskās partijas saimnieks 6. Saeimas priekšvēlēšanu programma. (Sk. 28.05.05)
4 Centrālā vēlēšanu komisija. 7.Saeimas vēlēšanu rezultāti. (Sk. 28.05.05.)
5 Centrālā vēlēšanu komisija. 8. Saeimas vēlēšanu rezultāti. (SK. 28.05.05.
6 SKDS. Aptauja par varas nodošanu vienas personas rokās. (Sk. 28.05.05.)
7 SKDS. Aptauja par iespējām iegūt bagātību godīgā veidā. (Sk. 28.05.05.)

Mītu pētīšanas tradīcija

Šis ir pirmais raksts, rakstu sērijā par politiskajiem mītiem Latvijā.
Mītu pētīšana aizsākas jau antīkajos laikos, kad grieķu filozofi tos sākotnēji uzskatīja tikai par izdomājumiem ar kuru palīdzību to radītājs ir centies tēlaini izteikties. Tādejādi netika saprasta mīta būtība – ka tajā vietā, kur tas radās un pastāvēja tas tika uzskatīts par patiesību, lai cik nepatiess tas arī nebūtu”.1 Platons to dēvēja par filozofu izdomājumu un māksliniecisku ilūziju, Aristotelis par melīgiem, loģikai un ontoloģijai neatbilstošiem veidojumiem.2
Tāpat mītus arī traktēja kā alegoriskas pamācības, kurās ar dievu piemēru tiek parādīts kā nevajag darīt. Piemēram, attēlojot kādā stāstā laulības pārkāpumu dievu starpā tika saprasts, ka tā nevajag darīt.
Savukārt Hērodots mītos attēlotos varoņus uzskatīja par vēsturiskām personībām, kas laika gaitā ir dievišķotas. Un pat vēl 18. gadsimta beigās kāds dāņu vēsturnieks Sums Skandināvu dievus traktēja kā karavadoņus, kas Dānijā ieradušies no citurienes un tur vēlāk padarīti par dieviem.3
Turpmākā mītu pētīšana Eiropā atsākās tikai, līdz ar romantismu, kad tos sāka uztvert kā tautas radītu patiesību, ar to saprotot, ka „tajā vietā, kur mīts radās un pastāvēja tas tika uzskatīts par patiesību, lai cik nepatiess tas arī nebūtu”.<4
F.V.J. Šellings darbā „Filozofijas mitoloģija” uzsvēra, ka mitoloģija ir jāskata kā pastāvīga pasaule, kas jāsaprot pēc tās likumiem. Turklāt viņš arī uzskatīja, ka visa veida mitoloģija ir radusies no monoteisma un tādejādi kļuva par pirmo autoru, kurš noraidīja izpratni par mītu kā poētisku vai filozofisku tēlu. Pēc Šellinga domām mīti ir jāskaidro, nevis skatoties vēsturisko kontekstu, bet tieši vēsture ir jāskaidro pēc tās mitoloģiskā ietvara.5
Šellinga idejas tālāk turpināja F.Nīče, kurš secināja, ka mīts jau savā būtībā ir iracionāls un pretējs saprātam.6
18. gadsimtā mīta socioloģisko interpretāciju sniedza itāļu filozofs D. Viko, kurš mīta evolūcijā saskatīja pašas sabiedrības attīstību. Viko uzskatīja, ka „pirmie cilvēki bija kā bērni un viņiem bija neattīstītas un specifiskas domāšanas formas – jūtu bagātība un saprāta trūkums. Apkārtējā pasaule tika saprasta tikai identificējot ar paša ķermeni, jēga aizvietota ar stāstījuma epizodēm”.7
Kā vienu no neparastākajām mītu pētīšanas tradīcijām jāatzīmē 19. gadsimtā radušos natūrmitologu pētīšanas tradīcija, kuras spilgtākais pārstāvis bija Oksfordas profesors M. Mullers [Müller], kurš seno tautu arhaiskajos mītos saskatīja dabas vai morāles parādību aprakstus, ko arī centās pierādīt ar lingvistiskās analīzes palīdzību.8
20. gadsimta sākumā franču etnopsihologs L. Levijs Brils mītus interpretēja kā cilvēka psihes īpatnības. Brils uzsvēra, ka pirmatnējā cilvēka domāšana bija ļoti atšķirīga no mūsdienu cilvēka loģiskās domāšanas un pastāvēja pirms tās. Pirmatnējās domāšanas formas raksturo nespēja atdalīt dabīgo no pārpasaulīgā. Savukārt kolektīvie priekšstati bijuši iracionāli un nenošķīra subjektu no objekta, cēloni no sekām.
Turklāt pirmatnējā domāšanā kolektīvie priekšstati aizstāj indivīda vispārīgo izpratni, bet atmiņa loģisko domāšanu. Brils arī atzīst, ka mūsdienu kolektīvie priekšstati to daļēji atkārto. Tādejādi etnopsihologs nonāca pie secinājuma, ka mīts gan pagātnē, gan tagadnē pilda ne tik daudz pasaules skaidrošanas funkciju, kā veic sociālās grupas konsolidāciju.9
Līdz ar sabiedrības masifikāciju pieauga arī interese par kolektīvo zemapziņu, ko lielākoties traktēja kā melīgas zināšanas. Taču, ja K. Marks apgalvo, ka mīts ir melīgs apziņas stāvoklis, kas zudīs, līdzko cilvēks apgūs dabas spēkus, tad franču izcelsmes pētnieks G. Le Bons, pievērsa uzmanību parādībai, kas savā būtībā bija ļoti līdzīga politiskajiem mītiem, kurus izmanto politiskie līderi. „Galvenā mūsu laikmeta iezīme ir indivīdu apzināto darbību aizvietošana ar neapzināto pūļa darbību”, rakstīja Lebons. Turklāt viņš arī norādīja, ka masas var vadīt cilvēks, kas spēj ietekmēt masas emocijas ar dažādiem mehānismiem (bailēm, emocionālu aizraušanos). Viņa laikabiedrs G. Tards pievērsās plašsaziņas līdzekļu ietekmes pētīšanai un secināja, ka masu laikmetu ir nomainījusi publikas laikmets un tās viedokļa formulēšana ar masu mediju palīdzību.10
Viens no nozīmīgākajiem 20. gadsimta mītu pētniekiem Ž. Sorels sociālos mītus definēja kā “simbolisku racionalitātes skaidrojumu masu valodā, kas sankcionē un aktivizē totālo mobilizāciju.”11 Turklāt Sorels arī uzskatīja, ka katra šķira rada savus sociālos mītus. “Mīti… nav kādas partijas programmas paragrāfi un tādēļ nevajag nopietni domāt par to ieviešanu dzīvē. Galvenais ir ar kādas funkcijas palīdzību apvienot cilvēku domas un sajūtas un tādejādi aktivizēt tos”.12
Vācu psihologs E. Kasīrers savos pētījumos gāja tālāk un pavēstīja, ka mūsdienu politiskais mīts ir organisks kultūras mīta turpinājums. Tomēr viņš nepiekrita Brila tēzei, ka pirmatnējo cilvēku domāšana būtu bijusi pirms loģiska un atšķīrusies no mūsdienu cilvēka domāšanas, jo viņaprāt tas nav pierādāms.13
Psihoanalīzes aizsācējs Z. Freids mītu rašanos attiecināja uz psiholoģiskiem centieniem izstumt amorālas kolektīvās tieksmes, līdzīgi kā analoģiska indivīda seksuālo instinktu evolūcija, bet bezapziņas izpausmes viņš attiecināja uz psiholoģisku aizsarg reakciju apspiest bērnības traumas.14
Savukārt analītiskās psiholoģijas pamatlicēja K. G. Jungs darbos pirmo reizi parādījās ideja par kolektīvo zemapziņu, kas mitoloģiskajā apziņā var aizvietot personīgās pieredzes izvērtēšanu, kā arī arhetipi – apziņas konstrukcijas, kas radušies no simboliskiem pirmtēliem, kas fiksē cilvēces kultūras pieredzi. Neapzinātais tādejādi tiek iesaistīts kultūras un politikas procesos un tādejādi mīts aizpilda plaisu starp apzināto un neapzināto. Jungs norāda, ka senajiem cilvēkiem mīti bija reālā dzīve un pārdzīvojumi, kas mūsdienu cilvēkiem transformējas regresīvā, arhetipos balstītā uzvedībā un var būt par pamatu jaunu mītu radīšanai. Jungs ir pirmais, kurš apskata politisko mītu pozitīvo nozīmi, jo uzskatīja, ka ar tā palīdzību ir iespējams izzināt savas neapzinātās puses, par kuru pastāvēšanu, kamēr viss norit labi neviens neaizdomājas. Bet tas vai šie spēki un ar to saistītie tēli un idejas tiks izmantotas radīšanai vai iznīcībai pilnībā ir atkarīgs no prāta sagatavotības.15
Ieskats mītu pētnieku lokā būtu pavisam nepilnīgs, ja neiekļautu franču etnologu K. Levī- Strosu, kurš izstrādāja strukturālo teoriju un tādejādi, līdz galam racionalizēja mītu skaidrojumu.
Stross arī parādīja, ka daudzveidīgos mītiskos vēstījumus, kurus papildina daudzveidīgi personāži un sarežģīti apstākļi analīzes gaitā var reducēt uz dažām elementārām epizodēm, pamattēmām, kas veido mīta “kristālisko režģi”. Mītiskajā vēstījumā ar nolūku pamattēmas tiek dubultotas. bet pats mīts attīstās noteiktā virzienā: antagoniskie priekšstati, kas veido sākotnējo mītisko tēmu vēstījuma gaitā tuvinās, antagonisms mazinās un galu galā tiek atcelts.
Šo procesu Stross sauca par “progresējošo mediāciju” Tādejādi jāsecina, ka Strosa strukturālajā teorijā mitoloģisko vēstījumu ir iespējams lasīt gan vispārpieņemtā veidā, gan vertikāli (sinhroni, analītiski). Mīta uzdevums šai aspektā – izmantojot neapzinātus paņēmienus, radīt ilūziju par pretrunu atrisināšanu, kaut īstenībā tās nav atrisināmas.16
Savukārt 20. gadsimta pēdējos ceturkšņos mītu pētniecībā dominē franču sociologs Seržs Moskoviči, kurš attīstīja ideju par sociālajiem priekšstatiem ar to saprotot vienoto apziņu, ko lielā mērā veido iracionāli afekti un daļēji arī ideoloģiskie uzskati un nedaudz arī zinātniski pamatotas zināšanas. Attīstīdams Le Bona idejas, Moskvoviči izvirza savas idejas par mīta nozīmi mūsdienu vēstures skaidrošanā. Viņš norāda, ka masa nav cilvēku sakopojums, bet kopums, kuram piemīt arī kopīga psihe, kas darbojas neapzinātā līmenī. Masas paļaujas uz vadoni, vienkārši pakļaujoties autoritātei, nevis spriežot racionāli.17
Apkopojot autoru viedokļus var secināt, ka mīts ir ļoti sarežģīts fenomens un mainoties laikiem ir manījusies arī izpratne par to. Antīkie domātāji to uztvēra kā alegoriju, izskaistinātu stāstījumu, natūrmitologi kā dabas procesu attēlojumu, Hērodots mītiskos varoņus uzskatīja par vēsturiskām personībām, kas laika gaitā mītiskotas. Laika gaitā pētnieki pievērsās mīta darbības mehānismiem un veidam kā tas iedarbojas uz indivīda un masas īpatnībām, kas liek tam pakļauties un rīkoties atbilstoši mīta veidotāja interesēm.
1 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 6.
2 Гричанов, А.А. Социология – энциклопедия. Минск: Книжний дом, 2003. стр. 577.
3 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 7.
4 Turpat, 6. lpp
5 Turpat, 9. lpp
6 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 19.
7 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 18.
8 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 10.
9 С. А. Токарея, Е. М. Милетинский, Мифология в: Мифи народов мира. С. А .Токарея , Mосква: Советская Энциклопедия, 1987. стр. 18.
10 Стедлин –Каменский, М.И. Миф. Ленинград: Наука, 1976. стр. 24.
11 Koльeb, A.H. Политическая мифологи. Москва: Логос, 2003. стр. 23.
12 Гуревич, П. С. Социальная мифология. Mосква: Мысль, 1983. стр. 81.
13 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 25.
14 Turpat, 30. lpp
15 Turpat, 32. lpp
16 Rubenis, A. Cilvēks mītiskajā pasaules ainā. Rīga: Jumava, 1994. 15. lpp
17 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 38.