Opozīcijas attīstība Vācijā

19. gs. – 1945. gads

Pēc Napoleona kara daudzas Vācijas pavalstis izveidoja vai ieguva konstitūcijas un tādejādi arī tika palielināts sabiedrības ietekme uz lēmumu pieņemšanu. Tomēr šīs sistēmas joprojām pieturējās pie monarhijas principiem un kritiķus apklusināja ar valsts represīvā aparāta palīdzību. Līdz ar Vācijas valstisko un nacionālo apvienošanos 1871. gadā notika panākumi attiecībā uz opozīcijas veidošanos. Reiha konstitūcijas ietvēra vispārējās cilvēktiesības, parlamentāro imunitāti, tiesības pulcēties un dibināt organizācijas, kā arī reihstāga līdzdalību likumdošanas procesā. Tomēr tāpat kā iepriekš opozīcija netika pilnībā atzīta no valdības puses. Tieši pirms vēlēšanām tika realizētas kampaņas, kurās opozīcijas spēki tika pasludināti par tautas ienaidniekiem „Reichsfeinde”. Bismarka vadītā valdība izmantoja arī juridiskus līdzekļus, piemēram, likumu pret sabiedrībai bīstamo sociāldemokrātisko kustību (1878. – 1890.), lai ierobežotu opozīcijas darbības brīvību un to padarītu kriminālu.

Līdz ar Veimāras republikas sākumu 1919. gadā Vācijā tika izveidota sistēma, kurā partijām radās iespēja nokļūt pie varas. Tās galvenā iezīme tomēr bija tās fundamentālais raksturs, to pārvaldīja komunisti, Vācijas tautas partija, vēlāk arī nacisti un arī opozīcija bija anti-sistēmiska. Kad pie varas nonāca Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija tā pārveidoja savu draugs-ienaidnieks tipa domāšanu no politikas par valsts ideoloģija un atņēma opozīcijai jebkādas leģitīmas pastāvēšanas iespējas.12

Als die NSDAP schließlich an die Macht gelang, ernannte sie ihr Freund-Feind-Verständnis von Politik (siehe Punkt 4) zur Staatsideologie und entzog bis 1945 jeder Form von Opposition die Legitimität.16 & 17 & 18
1945. – 1990. gads

Pēc II Pasaules kara opozīcija nebija pieprasīts koncepts, jo partiju vidū valdīja vienotība par antifašistisku kursu, tādejādi izveidojās vis-partiju koalīcija, kurā bija pārstāvēti visi ne-nacionālsociālistiskie spēki. Rietumvācijā vairums partiju pirmajos pēckara gados kopīgi vienojās arī pret komunistisko partiju, kā rezultātā tā 1947./1948 gadā no valdības arī izstājās, Austrumvācijā savukārt pakāpeniski izveidojās sociālistiskā partija, kas zem PSRS virsvadības kļuva par dominējošo valsts partiju.

Vis-partiju modelis valsts līmenī tika pielietots vēl līdz piecdesmitajiem gadiem, pašvaldību līmenī tas tika praktizēts pat līdz septiņdesmitajiem gadiem. Valsts līmenī jau salīdzinoši ātri parādījās nošķīrums starp CDU/CSU no vienas puses un SPD no otras puses, kura pamatā bija atšķirīgie ideoloģiskie uzskati. Abu šo bloku savstarpējie konflikti/diskusijas ļāva sabiedrībai pierast pie nošķīruma starp valdību un opozīciju. Savukārt parlamentārai sistēmai tas deva iespēju nostabilizēties, ņemot vērā, ka diskusijas notika abu pušu piekritēju starpā, ļaujot izvirzīties dažādiem argumentiem un patiesībām. SPD vismaz vārdiski vēl bija tuva sociālisma idejām, de facto tomēr bija kļuvusi centriskāka, šķiroties no vairākiem saviem ideoloģiskiem pamatuzstādījumiem (vēstures norises cikliskums; revolūcija, nevis cikliskums u.t.t.). Jānorāda gan, ka pretrunīgā SPD pozīcija, savienojumā ar valsts ekonomikas straujo attīstību K. Adenauera vadītās valdības laikā ievērojami mazināja SPD izredzes ieņemt valdības galvgali.

Piecdesmito gadu beigās SPD uzsāka virkni reformu un politiskā kursa pārmaiņas (partijas struktūras izmaiņas, tā dēvēto Godesbergera programmu), kas lika pamatu iespējai izveidot lielo koalīciju 1966. gadā. Šo koalīciju daļa iedzīvotāju uztvēra kā nedemokrātisku, jo tā bija pretrunā ar jaunās republikas tradīcijām, kuru pamatā bija publiskas parlamentāras „izrēķināšanās”. Lielās koalīcijas laikā diskusijas daudz vairāk norisinājās politikas aizkulisēs, kas noveda pie vēlētāju daļas atbiruma, kurus daļēji uztvēra FDP. Daudz svarīgāk šajā gadījumā bija tas, ka tas nodeva pie politiskā spektra radikālo galu pastiprināšanos. NPD ieguva pārstāvniecību sešās pavalstīs un 1969. gadā tai tikai nedaudz pietrūka, lai pārvarētu 5% barjeru. Kreisajā flangā tā rezultātā radās, galvenokārt, no intelektuāļiem un studentiem sastāvošas, ārpus parlamenta esošas opozīcijas (APO) izveidošanās

Izveidojot sociālistiski-liberālu koalīciju 1969. gadā CDU/CSU pirmo reizi nokļuva opozīcijā, kā rezultātā notika asi konflikti (parlamenta ietvaros) ar valdošo vairākumu, sevišķi tādās jomās kā austrumu- un Vācijas politika. Šīs pretrunas veicināja Vācijas sabiedrības integrāciju un partijas biedru palielināšanos. Turklāt kopumā par trīs parlamentā pārstāvētajām frakcijām 1972. un 1976. gada vēlēšanās tika atdotas 99,1% no kopējā balsu skaita. Tomēr tas nenozīmēja kreisā spārna aktivitāšu apsīkumu ārpus parlamenta ēkas. Kreisais spārns pastiprināti pievērsa uzmanību tādām jomām kā kodolenerģija, vides aizsardzība, bruņošanās u.c., kas, galvenokārt, manifestējās demonstrācijās un protesta akcijās. Daļu no kreisajiem aktīvistiem sevī integrēja Zaļā partija un tās iekļūšana pavalstu un valsts līmeņa pārvaldes institūcijās 20. gs. astoņdesmitajos gados (apskatītajā laika periodā tikai opozīcijā)

Konstitūcijā noteiktās opozīcijas tiesības

Opozīcija kā daļa no politiskā procesa nav pieminēta ne Vācijas konstitūcijā4, ne tās pavalstu konstitūcijās (izņēmums Šlesviga-Holšteina, Reinzeme-Pfalca). Tā iegūst tiesības piedalīties politikas lēmumpieņemšanā ar dažādu netiešu pamatlikumu norāžu palīdzību un Bundestāga, bundesrāta kārtības rulli.5 Savukārt ārpus parlamenta opozīcijas darbības formas tiek leģitimizētas arī konstitūcijā, piemēram, apziņas brīvība (4.paragrāfs), viedokļa un preses brīvība (5. paragrāfs), pulcēšanās brīvība (8. paragrāfs) un tiesības protestēt (Petitionsrecht) (17. paragrāfs).

 Bundestāgs

Bundestāgā opozīcijas tiesības līdzdarboties var iedalīt divās daļās – pirmkārt, opozīcija var parādīt sevi, paust viedokli, kā arī prasīt atbildību no valdības par tās realizētajām politikām. Piemēram, konstitūcijas 44. paragrāfs nosaka, ka 25% parlamenta locekļu ir tiesības pieprasīt sasaukt izmeklēšanas komisiju. Bundestāga kārtības ruļļa 100. paragrāfs nosaka, ka var tikt sasaukta „lielā iztaujāšana” pēc 5% parlamenta locekļu pieprasījuma.6 To papildina arī konstitūcijas 106. paragrāfs, kurš nosaka, ka pēc 5% parlamenta locekļu pieprasījuma ar tikt sasaukta arī „aktuālā stunda”(atsevišķu valdības pārstāvju iztaujāšana, tiek pārraidīta arī televīzijā).

Otra iespēja ietekmēt konkrētu politisko lēmumu pieņemšanu ir līdzdarbojoties Bundestāga komitejās (Bundestāga iekšējā kārtības ruļļa 54. paragrāfs) un atsevišķu likumu vai likuma normu tapšanas novilcināšanā (nepieņemšanā) vai paātrināšanā (pamatlikuma 76.-78. paragrāfs). Speciāli likumi, kuros ir nepieciešamas 2/3 parlamenta locekļu, ņemot vērā Vācijas vēlētāju balsošanas ieradumus nevar tikt pieņemti bez opozīcijas atbalsta (79. paragrāfs).

 Bundesrāts

Bez Bundestāga arī Bundesrātam ir ievērojama ietekme valdības politiku kontrolēšanā un koriģēšanā (konst. 50. paragrāfs). Vācijas politiskajā sistēmā nav nekas neparasts, ja bundestāga opozīcijai ir vairākums Bundesrātā, piemēram, 1972. – 1982., 1990. vasara – 1990. oktobris). Opozīcijai tas ļauj bloķēt atsevišķus valdības plānotos likumdošanas aktus, kuru pieņemšanai ir nepieciešams arī Bundesrāta akcepts (78.,79. paragrāfs). Tāpat likumdošanas procesā Bundesrāts var ierosināt izveidot kopīgu komisiju, kurā būtu pārstāvēti Bundesrāta un Bundestāga pārstāvji, kas strādātu pie likuma izstrādes. (77. paragrāfs).

Parlamenta kontroles instrumentu lietojums

 
 

Vēlēšanu periods

Lielā iztaujāšana

Opozīcijas ierosināta

Mazā iztaujāšana

Opozīcijas ierosināta

Atsevišķu valdības locekļu iztaujāšana

Aktuālā stunda

1949-53

160

38,1%

355

58,9%

392

1953-57

97

Nav datu

377

Nav datu

1069

1957-61

49

85,7%

410

64,0%

1536

1961-65

34

68,6%

308

43,8%

4786

2

1965-69

45

Nav datu

487

Nav datu

10733

17

1969-72

31

80,6%

569

82,8%

11073

8

1972-76

24

75,0%

480

88,8%

18497

20

1976-80

47

70,2%

434

84,3%

23467

9

1980-83

32

75,0%

297

85,4%

14384

12

1983-87

175

84,6%

1006

95,9%

22864

117

1987-90

145

85,9%

1419

98,6%

20251

126

 

Aplūkojot tabulu ir redzams, ka opozīcija ir ierosinājusi valdības iztaujāšanu vairumā gadījumu, lielākoties pat vairāk kā 60-70 % gadījumu. Tas ļauj secināt, ka Vācijas politiskajā sistēmā kritika un kontrole pār valdības darbu lielākoties ir nevis parlamenta, bet opozīcijas kompetencē. Opozīcijas aktivitātes pieaugums pēdējos divos apskatītajos periodos ir skaidrojams ar jaunu politisko spēku (Zaļā partija) iesaistīšanos parlamenta darbībā. Piemēram, no 1987. – 1990. gadam Zaļās partijas iniciatīvas dēļ tika ierosinātas 47,2 % lielo iztaujāšanu un 84,7% mazo iztaujāšanu.

1 Andersen, Uwe, Woyke, Wichard (Hrsg.): Handwörterbuch des politischen Systems der Bundesrepublik Deutschland, Opladen, 1992, S. 390 f.
2 Bundeszentrale für politische Bildung (Hrsg.): Geschichte der DDR, Informationen zur politischen Bildung, Heft 231, Bonn, 1991, S. 27
3 vgl.: Andersen, Uwe, Woyke, Wichard (Hrsg.), a.a.O., S. 391 ff.
<4 20 vgl.: Andersen, Uwe, Woyke, Wichard (Hrsg.), a.a.O., S. 392
5 Daten entnommen aus: Rudzio, Wolfgang, a.a.O., S. 250
6 Turpat, 250. lpp