Politiskais mīts

Politiska mīts īpaši neatšķiras no arhaiskā mīta, taču tā specifiku nosaka tā darbības lauks – sabiedrības pārvaldīšana. Dažādi autori katrs izvirza savu definīciju, taču darba autors par atbilstošāko atzīst K.G. Flūda (Flood) doto politiskā mīta skaidrojumu kā “ideoloģiski marķētu stāstījumu, kas pretendē uz reālu pagātnes, tagadnes un prognozējamās nākotnes skaidrojumu un no kādas sociālās grupas tiek pieņemts kā patiess pašos pamatos. Ar ideoloģisko marķēšanu saprotot pieņemtās normas, vērtības, uzdevumus, ko par pamatu ir pieņēmusi kāda noteiktai ideoloģija un tādejādi satur acīmredzamu vai slēptu aicinājumu ieņemt noteiktu ideoloģisko pozīciju.” 1

 Pētnieks A. Culadze (Цуладзе) politiskos mītus pēc to izcelsmes iedala divās daļās:

  • Tehnoloģiskie, kuri tiek radīti, lai atrisinātu acumirklīgos politiskos mērķus. Piemēram, kad PSRS notika republiku suverenizācija, lai attaisnotu šo procesu demokrāti Krievijā radīja mītu par to, ka Krievija „baro” pārējās republikas un tādēļ tai slikti klājas. Un tiklīdz no tām atbrīvosies tā valstī sāksies uzplaukums. Jāatzīmē, ka patreiz tādu mītu neviens pat vairs nepiemin.

  • Mūžīgie mīti, kurus iznīcināt gandrīz nav iespējams, jo tie balstās uz arhetipiem un kā tādi ir nostiprinājušies tautas apziņā un tos atkarībā no vajadzības var aktivizēt vai noslāpēt. Piemēram, A. Hitlers propagandā izmantoja seno ģermāņu arhetipus.2

Politiskā mīta galvenā funkcija ir pastāvošās varas un tās institūciju leģitimizācija tādēļ vēršanos pret kādas valsts mītiem vai to simboliem var uzskatīt par vēršanos pret šo valsti. Bet, karogs tiek pielīdzināts pašai valstij un došanās karā, karogam plīvojot tiek uztverta pilnīgi savādāk nekā tā vietā būtu koks ar piesietu lupatu.

Ukraiņu pētnieks G. Počencovs norāda, ka mīts ir universāla konstrukcija, kuru vienmēr var piepildīt ar konkrētu saturu. Tas ir kā scenārijs, ar kuru var aizpildīt līdz šim tukšās varoņa (vadoņa) draugu un ienaidnieku lomas. Izmantojot mītu vairs nav nepieciešamas lielas pūles un atliek tikai akcentēt galvenās raksturiezīmes, kas masu apziņai norādīs ceļu pie viena vai otra mīta.3

Lai masas uztvertu politiskā mītus mūsdienās ir pieaugusi plašsaziņas līdzekļu loma.. Jau K.Marks atzīmēja, ka radiotelegrāfa un preses ieviešana ir radījusi plašas iespējas sociālo mītu radīšanai un izplatīšanai.4 Taču līdz ar televīzijas ieviešanu šīs iespējas ir daudzkāršojušās, jo indivīds pievēršoties mainīgajam attēlam TV daudz vieglāk uzņem informāciju, ko tam sniedz komunikātors un tādejādi kļūst vieglāk kontrolējams.

Plašsaziņas līdzekļu ieviešana sabiedrības pārvaldīšanai un konkurencē ar politiskajiem sāncenšiem liek izmantot ne tik daudz spēka argumentus kā informācijas tehnoloģijas, kuru darbība lielā mērā ir balstīta uz cilvēka uzvedības īpatnībām, kolektīvās zemapziņas mitoloģiskajām īpatnībām. Tādejādi politika iegūst iracionālas izteiksmes, kas rodas no masu spējas apzināties savas intereses tikai, ja tās rāda kā krāšņus tēlus vai pus mistiskas atklāsmes.5

Arī rakstnieks U. Eko 1987. gadā norādīja, ka agrāk, ja kāds vēlējās iegūt politisko varu valstī bija jāiegūst vara pār armiju un policiju, taču mūsdienās tas parasti ir vajadzīgs tikai jaunattīstības valstīs. Savukārt valstīs, kurās jau ir sasniegta augsta industrializācijas pakāpe armijas kontrolēšana nav nepieciešama. Valsts vara pieder tam, kurš kontrolē plašsaziņas līdzekļus.6

Politiskais mīts ir kļuvis par līdzekli, lai ietekmētu un programmētu sabiedrības apziņu. Tas tika radīts un uzturēts mērķtiecīgi. Tā ietvaros visas sociālekonomiskās pārmaiņas notiek zināmas shēmas ietvaros, kas rodas no sociālās grupas tālākās attīstības perspektīvas, savas identitātes apzināšanas un aizsardzības nepieciešamības.7

E. Kasīrers savā grāmatā „Mīts par valsti”- „Jaunos politiskos mītus mākslīgi ir radījuši viltīgi meistari. 20. gadsimtā, tehnoloģiju laikmetā, bija lemts aizsākt jaunu mītu radīšanas tehniku. No šī brīža ir iespējams radīt mītu tādā pat veidā un tādiem panākumiem kā jebkuru mūsdienu ieroci – ložmetēju vai lidmašīnu. Šajā apstāklī slēpjas, kas jauns un principiāli svarīgs”.8

1 Флад, Кристофер. Политический миф. Прогресс – Традиция, 2004. стр. 43.

2 Цуладзе, А. Политическая мифология Mосква: Эксмо 2003. стр. 58.
3 Turpat.

4 Гуревич, П. С. Социальная мифология, Mосква: Мысль, 1983. стр. 7.

5 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 135.
6 Trubshaw, Bob. Mass media and politics.(Sk. 28.05.06)
7 Koльeb, A.H. Политическая мифология. Москва: Логос, 2003. стр. 129.
8 Turpat, 146.