Bailes no mīta spēka un masas pakļāvības zem vadoņa kontroles, kam par piemēriem kalpoja Hitlers, Musolīnī, Staļins, kas izmantojot dažādus mītus un pavēršot tos pret citiem nogalināja vairākus miljonus cilvēku. Šāda pieredze daudziem Eiropas zinātniekiem lika paust naidīgu attieksmi savos pētījumos pret sociālo mitoloģiju.
Taču mīts joprojām ir spēks, kura nozīme joprojām nav skaidra, bet tas nemazina tā spējas pakļaut tautas politiskajiem vadoņiem, atņemot indivīdiem personību un individualitāti. Pie mīta vēršas krīžu periodos, kad visi tradicionālie politikas līdzekļi pieviļ.
To atzīst arī E. Kasīrers savā darbā “Mīts par valsti” norādot, ka mīti sevišķi spilgti izpaužas krīžu gadījumos, kad tie aizstāj racionālo un loģisko domāšanu. Pēc Kasīrera domām „Brīvība ir uzdevums, grūtākais uzdevums, ko cilvēks sev var uzdot.. un sevišķi grūti tas ir sociālo krīžu laikā, kad sabiedriskās dzīves sabrukums liekas nenovēršams. Šajos laikos indivīds sāk just neticību saviem spēkiem. Brīvība nav no dabas dots mantojums. Lai to iegūtu mums tā ir jārada. Ja cilvēks vienkārši sekotu saviem dabīgajiem instinktiem viņš netiektos pēc brīvības, bet drīzāk izvēlētos atkarību. Acīmredzami, ka daudz vieglāk ir būt atkarīgam no citiem nekā domāt un lemt pašam. No tā izriet kādēļ tik bieži individuālā un politiskā brīvība ir vairāk uztverta kā slogs, nevis privilēģija. Un tikai īpašos apstākļos indivīds cenšas nomest šo slogu. Tieši šeit spēlē iesaistās totalitārā valsts un politiskais mīts. Jaunās politiskās partijas apsola vismaz izeju no šīs dilemmas. Viņi apspiež un iznīcina jebkādu brīvības sajūtu un tajā pat laikā atbrīvo cilvēku no personiskās izvēles.”1 Taču jāatzīmē, ka viņa darbs tika izdots 1946. gadā un lielā mērā bija radīts II Pasaules kara un nacistiskās Vācijas režīma pastrādāto noziegumu iespaidā.
Masas noraida loģiskos skaidrojumus, jo tie bieži vien ir pretrunīgi un pārāk sarežģīti, tādēļ “glābiņš” tiek meklēts mītiskajā pasaulē domāšanā un vēlmē uzticēties mītiskam vadonim, kas visu atrisinās.2
Arī G. Tards pauž nepatiku pret mītu izmantošanu pūļa sakūdīšanā grāmatā “Viedoklis un pūlis” jautā “ Vai var parādīt kaut vienu māju, ko pūlis būtu uzcēlis, zemes gabalu, ko būtu sakopis un apsējis pūlis. Pret tiem pāris tieviem “brīvības kokiem”, ko tie iesējuši, cik ir nodedzināti meži, izlaupītas viesnīcas, izpostītas pilis”.3
Savukārt S. Moskoviči, iedziļinoties masu pētniecībā, slīgst pesimismā, atskāršot, ka pat visattīstītākajās zemēs pagātne valda pār nākotni un nepieciešamības gadījumā līderiem ir iespējams iedarboties uz masām, vēršoties pie viņu senākajiem apziņas slāņiem.4
Mītus bīstamus padara to spēja atņemt cilvēkam brīvo gribu un padarīt bezatbildīgu un reizēm arī nežēlīgu. Vienlaicīgi mīta loģikā indivīds jūtas ērti, jo ir nokļuvis pilnīgā pasaulē, kas vairs nav sveša. Karos par vislielāko varoni uzskata indivīdu, kurš nogalina pēc iespējas vairāk pretiniekus. Tas ir iespējams tikai dēļ tā, ka pretējā puse vairs lielā mērā netiek uztverti kā cilvēki, bet gan kā pretnostatījums un drauds savai esībai.
Krievu izcelsmes autors A.F. Losevs turpretī norāda uz mītu nepieciešamību un norāda, ka sabiedrība bez tiem nevarētu pastāvēt. „Bez mītiem sabiedrības nevar dzīvot, nevar pastāvēt valsts, kas varētu pārvaldīt cilvēku sabiedrību. Mīti vieno, iedvesmo, ar to palīdzību sabiedrībā tiek uzturēta drošība un veiktas revolūcijas. Tādi ir mīti par baznīcas varas svētumu vai pāvesta varu, par tautas vienotību, izredzēto tautu, šķiru, vadoni. Visas šīs fikcijas tiek radītas kolektīvās mijiedarbības rezultātā un tām ir liels spēks.”5
Taču vai sabiedrība spētu pastāvēt bez šiem mītiem, kas iedvesmo, vieno un mobilizē?
Protams, ir reizes, kad mīti tiek izmantoti nelietību veikšanai, vairāku tautu un pat vienas tautas ietvaros varmācības, slepkavību un citu grēka darbu veikšanai, tomēr nevar noliegt arī iespējas tos izmantot arī pozitīvu mērķu sasniegšanai. Piemēram, Latvijas neatkarības atgūšana nebūtu iespējama bez etniskā mīta “dziesmotās revolūcijas” laikā, kad latvieši un citu tautību pārstāvji vienojās kopīgos centienus un tādejādi panāca valsts izveidošanu, kas iespējams bez šīs vienotības nebūtu radusies.
Bīstamība pēc autora domām nav tajā apstāklī, ka sabiedrībā pastāv un indivīdu dzīvi ietekmē un brīžiem arī vada politiskie mīti. Reālie draudi sabiedrības attīstībai veidojas tad, kad varu tiecas pārņemt viens mīts, kurš pretendē uz absolūto patiesību un iznīcina savā ceļā visu, kas stājas tam priekšā.
Šādu viena mīta tiekšanos dominēt ir iespējams novērst tāpat kā var mazināt mitoloģiskās domāšanas īpatsvaru indivīda apziņā.
Politikas pētnieka loma sabiedrībā ir atklāt pārējiem mītu patieso dabu un sniegt racionālu skaidrojumu, vienlaikus paturot prātā, ka jo augstāk attīstīts prāts, jo labākas fantāzijas tas spējīgs radīt. Ideja par mītu var kļūt tikai tad, ja tā netiek kritizēta un pieņemta kā vienīgā patiesība, kurai klāt pievienojas arī ticība un emocijas.
Taču katram, ne tikai politikas pētniekam ir jāapzinās, ka pat tad, kad mīts ir izveidojies tam ir iespējams pretoties, izmantojot racionalitāti, intelektu, ētiku un neuzticību, kas dažādu krīžu apstākļos, protams, nav viegli un tiklīdz šīs spējas samazinās mīts pārņem savā varā un nosaka indivīda turpmāko uzvedību un rīcību.6
Mīta ietekmei nav pakļauti tikai neizglītotie, tikpat lielā mērā tie ietekmē tieši labi izglītotos, kuriem piemītošā mitoloģiskā domāšana ir īpaši bīstama, jo būdami pārliecināti par savu racionalitāti un loģiku nespēj manīt mitoloģiskās izziņas ietekmi. Taču arī šajā pakāpē ir iespējams to pamanīt un novērst. Jo mitoloģizācijas pakāpe ir vēlme dot vienīgo patieso, racionālo skaidrojumu un ar to sastopoties vajadzētu kļūt uzmanīgam.