Valsts un baznīcas nošķirtība Francijas un Vācijas vēsturē

Lai izprastu valsts un baznīcas ietekmi ir svarīgi izprast valsts un baznīcas nošķirtību vai gluži pretēju nenošķirtību Francijas un Vācijas vēsturē. Aplūkosim to īsumā.

 Francija

 Pietuvojoties darbā apskatītajām valstīm, ir jāpievērš uzmanība Francijas valsts-baznīcas nošķīruma tradīcijai. Francijas likumi par reliģijas brīvību un sekularizāciju iesniedzas apgaismības filozofijās un ir cieši saistīti ar 1789. gada revolūcijas principiem. Sekulārā valsts radās brīdi, kad valsts un baznīcas attiecībās vājinājās, bet vēl nebija pilnībā sarautas. 1790. gadā Nacionālās Asamblejas izdotais dekrēts vēstīja, ka Asambleja respektē domas un viedokļa brīvību, tai skaitā arī reliģijas, vienlaikus norādot, ka Asambleja romiešu katoļu baznīcu, tādejādi piešķirot tai priviliģētu statusu.1

Sekulārisma koncepts ieņem centrālu vietu Francijas un vēlāk citu nācij-valstu rašanās procesā. Vienā no savām runām 1875. gadā ministrs J. Ferry atklāja savu plānu par sekulāru izglītības sistēmu. J. Ferry norādīja uz nepieciešamību stiprināt vēlētās, sabiedriskās institūcijas un nošķirt reliģiju no valsts. „Reliģijas jautājumi ir sirdsapziņas jautājumi un tādejādi arī brīvības. Francijas revolūcijas lielākais uzdevums bija atbrīvot politiku un valdību no reliģiju važām. Mēs neesam teologi…mēs esam pilsoņi”.2

Galēji sekulārisms (laicisms) tika nostiprināts tikai 1946. gadā konstitūcijā un atkārtoti apstiprināts 1958. gada Francijas pamatlikumā.3 Būtisku ieguldījumu deva arī 1905. gadā pieņemtais likums par valsts un baznīcas šķirtību, kas noteica, ka 1905. gadā pieņemtais Atdalīšanas likuma (Law of seperation) 2. paragrāfs noteica, ka „republika neatzīst, neatlīdzina un nesubsidē nevienu reliģiju”. Vienlaikus šajā pašā paragrāfā gan tika norādīts, ka atsevišķos gadījumos, lai nodrošinātu kapelānu klātbūtni pamatskolās, vidusskolās, slimnīcās un cietumos atsevišķas pozīcijas var tikt finansētas no valsts budžeta. Šāds noteikums izriet no tajā pat likumā noteiktās nepieciešamības garantēt katram indivīdam tiesības brīvi piekopt savu reliģiju.4

Vācija

Viduslaikos Romas katoļu baznīca bija vienīgais likumīgais reliģiskais pārstāvis Vācijā. Reformācijas periodā notika kari, kuru rezultātā 1555. gadā, noslēdzot Augsburgas miera līgumu, tika panākta vienošanās, ka reliģiju nosaka tā brīža pavalsts/pilsētvalsts valdnieks. Šis noteikums vēlāk tika atkārtoti apstiprināts Vestfālenes miera līgumā, tādejādi izbeidzot 30 gadu karu. Iedzīvotāji ieguva lielāku brīvību, jo tiem tika piešķirtas tiesības pāriet uz citu provinci, ja tos neapmierināja jaunā valdnieka pieņemtā ticība. Šī metode palika spēkā līdz 1803. gadam, kad notika formāla Vācijas sekularizācija un izveidojās Pirmais Reihs. Valsts un baznīca tika formāli nodalīta 1918. gadā. Turklāt, lai arī apziņas un reliģijas brīvība atsevišķās pavalstīs tika atzīta jau 19. gadsimtā divas galvenās konfesijas (katolicisms un luterānisms) savas privilēģijas saglabāja arī turpmāk.5

1871. gadā notika pārmaiņas, kuru rezultātā tradicionālo Austrijas virsvadību pārņēma protestantiskā Prūsija, kas apvienoja Vāciju vienā valstī. Šis laiks vēsturē kļūst pazīstams kā Kulturkampf (kultūru sadursmes/cīņas), kuru laikā jezuīti tika izsūtīti un plašas represijas un sankcijas tika vērstas pret katoļiem. 6

Pēc Pirmā pasaules kara tika nodibināta Veimāras republika, kuras konstitūcija iedzīvotājiem formāli sniedza tajā laikā visplašākās tiesības un brīvības un pēc kuras parauga vēlāk tika veidota vēl vesela virkne pamatlikumu, tai skaitā arī Latvijas Republikas Satversme. Pēc Otrā pasaules kara, veidojot jauno Vācijas konstitūciju vienīgās sadaļas, kas precīzi tika pārņemtas no Veimāras konstitūcijas bija daļas par reliģiju un valsts/ baznīcas attiecībām.

_______________

1 Boyle K, Sheen S. eds., Freedom of Religion and Belief: A World Report (London: Routledge, 1997. p. 295
2 Turpat, 203. lpp
3 Turpat, 202. lpp
4 Law concerning the Seperation of the Churches and the State. (1905). Sk. internetā: 28.12.2007. http://www.concordatwatch.eu/showkb.php?org_id=867&kb_header_id=849&order=kb_rank%20ASC&kb_id=1525
5 Boyle K, Sheen S. eds., Freedom of Religion and Belief: A World Report (London: Routledge, 1997. p. 303. – 304.
6 Turpat, 305. lpp

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *